Lizaveta Ivanovna pavērās viņā, un viņas dvēselē atskanēja Tomska vārdi: šim cilvēkam vismaz trīs ļauni darbi uz sirdsapziņas! Hermanis nosēdās viņai līdzās uz palodzes un izstāstīja visu.
Lizaveta Ivanovna klausījās viņā ar šausmām. Tātad šīs kaislās vēstules, šīs kvēlās ilgas, šī pārdrošā, neatlaidīgā sekošana viņai — tā nav bijusi mīlestība! Nauda — lūk, ko alkusi viņa dvēsele! Ne jau viņa būtu spējusi remdēt Hermaņa alkas un darīt viņu laimīgu! Nabaga audzēkne nav bijusi nekas cits kā akls palīgs laupītājam, viņas vecās labvēles slepka- vam! … Viņa rūgti raudāja savās vēlajās, mokpilnajās nožēlās. Hermanis klusēdams vērās viņā: arī viņa sirdi kremta, taču ne jau nabaga meitenes asaras, ne jau viņas brīnišķīgi daiļās sēras aizkustināja tā skaudro dvēseli. Viņš nejuta sirdsapziņas pārmetumus, domādams par mirušo sirmgalvi. Viņu uztrauca tikai viens: neglābjami zudušais noslēpums, kas būtu varējis darīt viņu bagātu.
— Jūs esat briesmonis! — Lizaveta Ivanovna beidzot iesaucās.
— Es negribēju viņas nāvi, — Hermanis atbildēja, — manā pistolē nebija lodes.
Viņi klusēja.
Ausa rīts. Lizaveta Ivanovna nopūta izdegušo sveci: bāla gaisma ieplūda viņas istabā. Viņa izslaucīja saraudātās acis un pacēla tās uz Hermani: viņš sēdēja uz palodzes, sakrustojis rokas un baigi sadrū- mis. Šai stāvoklī viņš ārkārtīgi atgādināja Napoleona portretu. Šī līdzība pārsteidza pat Lizavetu Ivanovnu.
— Kā jums izkļūt no mājas? — beidzot teica Lizaveta Ivanovna. — Es cerēju jūs izvest pa slepenajām kāpnēm, bet jāiet garām guļamistabai, un man bail.
— Stāstiet, kā atrast šīs slepenās kāpnes; es iziešu.
Lizaveta Ivanovna piecēlās, izņēma no kumodes atslēgu, iedeva to Hermanim un sīki izstāstīja, kā jāiet. Hermanis paspieda viņas auksto, nejūtīgo roku, noskūpstīja viņas noliekto galvu un aizgāja.
Viņš nokāpa pa lokveida kāpnēm un atkal iegāja grāfienes guļamistabā. Nedzīvā vecene sēdēja sastingusi; viņas sejā bija dziļš miers. Hermanis apstājās viņas priekšā, ilgi raudzījās uz viņu, it kā lai pārliecinātos par drausmīgo patiesību; beidzot iegāja kabinetā, sataustīja aiz tapetēm durvis un, savādu jutu satraukts, sāka kāpt lejā pa tumšajām kāpnēm. Pa šīm kāpnēm, viņš domāja, varbūt priekš gadiem sešdesmit šai pašā guļamistabā, šai pašā stundā izšūtos svārkos, sasukājies ā l'oiseau royal, spiezdams pie sirds savu trijstūraino cepuri, zagās jauns laimes luteklis, kas tagad jau sen satrūdējis kapā; bet viņa sensenās mīļākās sirds stājusies pukstēt šodien . ..
Kāpņu lejasgalā Hermanis atrada durvis, atslēdza tās ar to pašu atslēgu un nokļuva caurejamā gaitenī, kas viņu noveda uz ielas.
Šai naktī pie manis ieradās nelaiķe baronese fon v***. Viņa bija baltā tērpā un sacīja man: «Sveiki, padomnieka kungs!»
Svedenborgs
Trīs dienas pēc liktenīgās nakts, pulksten deviņos rītā, Hermanis devās uz *** klosteri, kur vajadzēja notikt aizlūgumam pie mirušās grāfienes šķirsta. Ne- juzdams nožēlu, viņš tomēr nevarēja pilnīgi apspiest sirdsapziņas balsi, kas gremzās: tu esi sirmgalves slepkava! Viņam bija maz īstas ticības, bet milzums aizspriedumu. Viņš ticēja, ka mirušajai grāfienei var būt ļauna ietekme viņa dzīvē, un nolēma ierasties viņas bērēs, lai izlūgtos piedošanu.
Baznīca bija pilna. Tikai ar pūlēm Hermanis varēja izsprausties cauri ļaužu drūzmai. Šķirsts stāvēja uz grezna katafalka zem samta baldahīna. Nelaiķe gulēja tajā ar sakrustotām rokām, mežģīņu cepurīti galvā, baltā atlasa tērpā. Ap šķirstu stāvēja viņas mājinieki: sulaiņi melnos svārkos, ģerboņiem greznotām lentēm pār plecu un svecēm rokās; piederīgie dziļās sērās — bērni, mazbērni un mazmazbērni. Neviens neraudāja, asaras būtu une affectation. Grāfiene bija tik veca, ka viņas nāve nevarēja nevienu pārsteigt, un piederīgie jau sen ieskatīja, ka viņa savu mūžu nodzīvojusi. Bēru runu teica jauns arhi- erejs. Vienkāršos un aizgrābīgos vārdos viņš attēloja, kā mierīgi aizgājusi mūžībā taisnīgā māsa, kuras ilgie gadi bijuši tikai klusa, svinīga sagatavošanās kristīgajai nāves stundai. — Nāves eņģelis, — sacīja orators, — atrada viņu modru svētās pārdomās un pusnakts līgavaiņa gaidās. — Dievkalpojums nobeidzās skumjā pieklājībā. Pirmie atvadīties no nelaiķes gāja piederīgie. Tad devās arī daudzie viesi, kas bija ieradušies parādīt pēdējo godu tai, kura tik ilgi piedalījusies viņu pasaulīgajos priekos. Pēc tiem arī visi mājinieki. Beidzot tuvojās vecā mājas saimniece, nelaiķes laikabiedre. Viņu veda zem rokas divas jaunas meitenes. Viņa nespēja nomesties ceļos un vienīgā noraudāja pāris asaru, noskūpstīdama savas kundzes salto roku. Pēc viņas pie šķirsta uzdrošinājās pieiet Hermanis. Viņš noslīga ceļos un dažas minūtes tā palika uz aukstās, egļu zariem nokaisītās grīdas. Beidzot piecēlās bāls kā pati nelaiķe, pakāpās uz kata-
I<ilka un noliecās … Šai brīdī viņam šķita, ka mirone ar izsmieklu paveras viņā un piemiedz vienu aci. Hermanis strauji atrāvās, paklupa un augšpēdu nogāzās zemē. Viņu pacēla. Tai pašā laikā Lizavetu Iva- novnu, samaņu zaudējušu, iznesa laukā. Šī epizode uz dažām minūtēm pārtrauca drūmās ceremonijas svinīgumu. Klātesošo balsis dobji iešalcās, bet kalsnējs kambarkungs, nelaiķes tuvs radinieks, iečukstēja ausī blakus stāvošajam anglim, ka jaunais virsnieks esot viņas ārlaulības dēls, uz ko anglis vēsi atbildēja: — Oh!
Visu dienu Hermanis bija ļoti satraukts. Pie pusdienām nomaļā traktierī viņš pret savu paradumu stipri daudz dzēra, cerēdams pārvarēt iekšējo nemieru. Bet degvīns vēl vairāk karsēja viņa iztēli. Pārnācis mājās, viņš nenoģērbies iemetās gultā un cieši aizmiga.