- Vai to sauc par effleurage? - viņš beidzot apvaicājās.
- Es jau domāju, ka esat atguvis samaņu, - klusi sacīja meitene. - Jūsu ādas tonuss piepeši mainījās. Kā jūs jūtaties?
- Brīnišķīgi. Bet justos vēl labāk, ja varētu dabūt dubulto viskiju ar ledu.
Meitene iesmējās.
- Misters Veins sacīja, ka jums vislabāk derēšot pieneņu tēja. Taču es nodomāju, ka kaut kas stimulējošs nenāktu par ļaunu, tāpēc paņēmu līdzi brendiju. Tikai šoreiz. Ledus ari būs pietiekamā daudzumā, jo jūs tūlīt dabūsiet ledus kompresi. Vai tiešām vēlaties brendiju? Pagaidiet, es jūs pārsegšu ar ritasvārkiem, un tad palūkojiet, vai varat pagriezties. Es neskatīšos.
Bonds dzirdēja, kā tiek pastumtas lampas. Viņš nedroši pagriezās uz sāniem. Trulā smeldze atgriezās, bet tad pamazām pārgāja. Viņš piesardzīgi pārcēla kājas gultas malai un piecēlās sēdus.
Patricija Fēringa stāvēja viņa priekšā tīra, balta, nomierinoša un iekārojama. Vienā rokā viņa turēja pāri smagu ūdeļādas pirkstaiņu, tikai kažokāda klāja plaukstas daļu, nevis cimda virspusi. Otrā rokā bija glāze. Viņa pasniedza glāzi. Dzerot brendiju un klausoties ledus gabaliņu nomierinošajā šķindā, Bonds nodomāja: šī ir pati brīnišķīgākā meitene pasaulē. Es no viņas nešķir- šos. Viņa katru dienu taisīs man effleurage un laiku pa laikam iedos labu, kārtīgu dzērienu.
Tā būs ļoti skaista dzīve. Uzsmaidījis meitenei, viņš pastiepa tukšo glāzi un sacīja: - Vēl.
Viņa iesmējās, galvenokārt aiz atvieglojuma, ka viņš atkal ir pavisam dzīvs.
Paņēmusi glāzi, viņa sacīja: - Nu labi, vēl vienu. Tikai neaizmirsti, ka tu dzer tukšā dūšā. Tev var kļūt nelabi.
Brendija pudele apstājās pusceļā. Viņas skatiens pēkšņi kļuva vēss un pētošs.
- Un tagad tev jāmēģina man pastāstīt, kas notika. Vai tu nejauši pieskāries svirai? Tu mūs visus briesmīgi pārbiedēji. Nekas tamlīdzīgs agrāk nav noticis. Zini, trakcijas galds ir pilnīgi drošs.
Bonds mīlīgi ieskatījās viņai acīs un apstiprinoši pamāja:
- Protams. Es tikai mēģināju ērtāk iekārtoties. Sagrozījos un - tiešām atceros - mana plauksta atsitās pret kaut ko diezgan cietu. Droši vien tā bija svira. Neko vairāk neatceros. Droši vien man ļoti palaimējās, ka tu tik ātri atnāci.
Meitene pasniedza viņam piepildīto glāzi.
- Nu, tagad tas ir pāri. Paldies Dievam, ka nekas nav neatgriezeniski sastiepts. Vēl divas dienas, un jūs pilnībā atveseļosieties. - Visai apmulsusi viņa apklusa. - Ak, un misters Veins lūdz, vai jūs nevarētu paturēt notikušo, šīs nepatikšanas, pie sevis. Viņš negribētu, lai citi pacienti sāk raizēties.
"Saprotama lieta," nodomāja Bonds. Viņš spēja iztēloties avīžu virsrakstus. DABAS KLĪNIKĀ PACIENTAM GANDRĪZ SARAUSTA IX>CEKĻUS.
VAINĪGA KĀĶA MAŠĪNA. VESELĪBAS MINISTRIJA NOSKAIDRO LIETAS APSTĀKĻUS.
- Protams, es neko neteikšu. Galu galā tā bija mana vaina. - Viņš iztukšoja glāzi, atdeva to meitenei un piesardzīgi atkal apgūlās. - Tas bija lieliski, - viņš teica. - Varbūt mani varētu vēl mazliet paārstēt ar ūdeļādām? Starp citu. Vai tu mani precēsi? Tu esi vienīgā meitene, ko esmu sastapis, kas zina, kā pareizi jāārstē vīrietis.
Viņa iesmējās.
- Nemuļķojieties! Un pagriezieties uz vēdera! Jūsu mugura ir tā, kas jāārstē.
- Kā tu to zini?
Pēc divām dienām Bonds bija atgriezies dabas dziedniecības krēslainajā pasaulē. Ikdienas ritmā ietilpa karsta ūdens glāze agri no rīta, apelsīns, ko, bez šaubām, precīzi simetriskās šķēlītēs ar kādu veiklu aparātu bija sagriezusi diētas māsa, pēc tam procedūras, karsta zupa, diendusa un tukša, bezmērķīga pastaiga vai brauciens ar autobusu līdz tuvākajai tējnīcai, lai iebaudītu neatsveramās spēcinošās tējas tases ar brūno cukuru. Bonds ienīda un nicināja tēju, šo pliekano, maigo, laiku paņemošo masu opiju, bet tukšā dūšā un viņa drudžainajā stāvoklī cukura dzēriens iedarbojās gandrīz kā alkohols. Trīs izdzertas tasītes iedarbojās varbūt ne gluži kā stiprs alkoholisks dzēriens, bet vismaz kā puspudele šampanieša ārpasaulē, īstajā dzīvē. Bonds iepazina visus tos nožēlojamos opija midzeņus - Rožu kotedžu, no kuras viņš izvairījās pēc tam, kad sieviete bija likusi viņam samaksāt par iztukšoto cukurtrauku, Veco šķūni, kas viņu uzjautrināja, jo bija īsts grēka perēklis, kur uz galdiem sakrauti lieli šķīvji ar smalkmaizītēm, kas smaržoja tik nepārvarami kārdinoši. Transporta kafejnīcu, kur indiešu tēju pasniedza melnu un stipru un kravas mašīnu šoferi ienesa sev līdzi sviedru, benzīna un lielās pasaules smakas (Bonds atklāja, ka visi viņa jutekļi, it sevišķi aukslējas un deguns, brīnumainā kārtā bija kļuvuši daudz asāki), un duci citu lauku kotedžām līdzīgu noslēgtu vietiņu, kur padzīvojuši pāri, atbraukuši ar Ford Populārs un Morris Minors, klusināti sarunājās par bērniem, vārdā Ronijs un I>enijs vai Pērla un Etele, un ēda maziem kumosiņiem ar pašiem zobu galiem un nesacēla ne mazāko troksnīti ar tējas piederumiem. Tā bija pasaule, kuras nožēlojamā izsmalcinātība un pareizums normālos apstākļos būtu Bondam uzdzinis riebumu. Tagad, kad viss, kas piederēja pie viņa skarbās, straujās un pamatā netīrās dzīves, viņam bija atņemts, badošanās iztukšots un novārdzis, Bonds kaut kādā veidā bija atguvis bērnības nevainību un šķīstību. Viņa prāta stāvoklim bija pilnībā pieņemama naivitāte un pilnīgais garšas, pārsteiguma, satraukuma trūkums, kas apņēma vārdu "jauka-tase-tējas", "pašceptas kūkas" un "vienu-vai-divas-šķēlītes" sterilo pasauli.