Neparasti bija tas, ka Bonds nespēja atcerē- lles, kad vēl būtu tik labi juties - viņš nejutās spēcīgs, bet nebija nekādas smeldzes vai sāpju. I 'ēc desmit miegā nogulētām stundām dienā acis nn āda bija skaidras, pats galvenais, bija pazudusi urdošā vainas izjūta, kas viņu pārņēma no rītiem, lēnām saēdot organismu. Tas šķita biedējoši. Vai viņa personība pamazām pārvēršas? Vai viņš zaudē savu jēgu, savu būtību, savu identitāti? Savus netikumus, kas bija tik nozīmīga daja viņa žēlastību nepazīstošajā, cietsirdīgajā, skarbajā raksturā? Par ko viņš lagad pārtop? Par maigu, sapņojošu, lādzīgu Ideālistu, kas bez nožēlās pametīs dienestu un kļūs par cietumu apmeklētāju, interesēsies par ļaunicšu klubiem, maršēs protesta demonstrācijās, cīnoties pret atombumbu, ēdīs riekstu kotletes, mēģinās labot pasauli?
Dienu no dienas aizvien vairāk padodoties V-dziedniecībai, Bonds būtu raizējies vairāk, ja nezinātu, ka nekad mūžā neatteiksies no trim apsēstībām, kas piederēja pie viņa iepriekšējās dzīves, - no kaislīgām ilgām pēc lielas porcijas Spaghetti Bolognese ar lielu daudzumu sasmalcinātu ķiploku, ko papildina pudele vislētākā, visnenorūgušākā Chianti (tīrākās mocības viņa tukšajam vēderam un nobadināto aukslēju asajai garšas izjūtai), nepārvaramajai tieksmei pēc Patricijas Fēringas spēcīgā, gludā auguma un mērķtiecīgajām domām par veidiem un līdzekļiem, kā novilkt ādu pār acīm grāfam Lipem.
Pirmajiem diviem vajadzēs pagaidīt, lai gan mokošas domas par to, kā, ticis laukā no Krūmājiem, viņš pirmajā dienā negausīgi notiesās abas maltītes, bieži nodarbināja Bonda prātu. Toties darbs pie projekta, kas saistīts ar grāfu Lipi, jau bija sācies kopš mirkļa, kad Bonds turpināja ārstniecības kursu.
Ar to pašu bezkaislīgo mērķtiecību, ko viņš būtu vērsis pret ienaidnieka aģentu, teiksim, Stokholmas vai Lisabonas viesnīcā kara laikā, Džeimss Bonds sāka izsekot otru vīrieti. Tērzējot ar Patriciju Fēringu, viņš sāka meiteni pastiprināti iztaujāt par dienas kārtību Krūmājos.
- Bet kā gan personāls var atrast laiku lenčam? Tas Lipe izskatās ļoti labā formā. Ak, viņš rūpējas par sava vidukļa apkārtmēru?! Vai tad aptaukošanos nevar novērst ar elektriskajām segām? Nē, es neesmu redzējis turku pirtis. Vajadzēs kādu dienu paskatīties.
Savukārt masierim viņš vaicāja: - Pēdējā laikā nemaz neesmu redzējis to svarīgo personu, grāfu, kā viņu tur sauca - Ripe? Hipe? Ak, jā, Lipe. Ak tā, katru dienu pusdienlaikā? Vajadzēs pamēģināt man arī dabūt to pašu laiku. Jauki būtu just skaidrību visu atlikušo dienu. Un pēc tam, kad būsiet beiguši masāžu, es labprāt gribētu izmēģināt turku pirtis. Vajag labi izsviedrē- ties.
Tā, gluži nevainīgi, fragmentu pa fragmentam, Džeimss Bonds izstrādāja rīcības plānu - plānu, kas dotu iespēju viņam palikt vienatnē ar I ipi un aparātiem skaņu necaurlaidīgajās procedūru telpās.
Citas iespējas nebija. Līdz procedūrām, kas notika pusdienlaikā, grāfs Lipe uzturējās savā Istabā galvenajā ēkā. Pēcpusdienās viņš aizšāvās prom savā violetajā Bentley - šķiet, uz Born- inutu, kur viņam bija "darīšanas". Vakara dežurants viņu ielaida katru vakaru ap pulksten vienpadsmitiem. Kādu pēcpusdienu - klusajā stundā - atslēdzis grāfa Lipes istabas durvis ar Jēlas atslēgu, ko bija pagatavojis no šim nolūkam Vašingtonā nopirktas bērnu lidmašīnas gabala, Bonds iezagās viņa istabā. Pedantiski pārmeklējis telpu, viņš neko neatrada. Bonds uzzināja vienīgi to, ka grāfs daudz ceļo. Par to liecināja apģērba gabali - krekli no Charvet, kaklasaites no Tripler, Dior un Hardy Amies, apavi no Peel un jēlzīda pidžamas no Honkon- gas. Tumšsarkanā kazādas ceļasoma varēja glabāt noslēpumus, uņ Bonds to uzlūkoja, rotaļādamies ar grāfa Wilkinson žileti. Taču nē! Labāk lai atriebība, ja to iespējams īstenot, nāk no zila gaisa.
Tajā pašā pēcpusdienā, dzerot plāno tēju, Bonds apkopoja niecīgās zināšanas par grāfu Lipi. Viņš bija apmēram trīsdesmit gadu vecs, patika sievietēm un fiziski, spriežot pēc kailā auguma, ko Bonds bija redzējis, šķita ļoti spēcīgs. Viņā ritēja portugāļu asinis ar nelielu ķīniešu piejaukumu, un viņš izskatījās bagāts. Ar ko Lipe nodarbojas? Kāda ir viņa profesija?
Pirmajā bridi Bonds būtu noturējis viņu par iesīkstējušu dīkdieni no Rilz bāra Parīzē, Palace Sentmoricā, Carlton Kannās - tādu, kas labi prot triktraku, polo. ūdensslēpošanu un dzīvo uz sieviešu rēķina. Taču Lipe bija dzirdējis, ka Bonds par viņu interesējas, un ar to pietika, lai notiktu vardarbība - ļaunprātīga rīcība, ko viņš veikli un aukstasinīgi bija paveicis pēc procedūras, uzzinot no Patricijas piezīmes, ka Bonds šajā laikā būs viens pats uz trakcijas galda. Šī rīcība, iespējams, bija domāta kā brīdinājums, bet tikpat labi tās mērķis varēja būt viņa nāve, jo Lipe varēja tikai nojaust, kā uz mugurkaulu iedarbosies 200 mārciņu liela jauda. Kāpēc? Kas ir šis cilvēks, kam tik daudz slēpjama? Un kādi ir viņa noslēpumi? Bonds pārlēja brūnā cukura pauguru savā tasē ar pēdējo tējas lāsi. Viens bija skaidrs - noslēpumi bija lieli.
Bonds ne mirkli nebija nopietni domājis ziņot pārvaldei par Lipi un to, ko tas viņam nodarījis. Viss notikušais uz Krūmāju fona šķita tik neticams un bezgala smieklīgs. Un nezin kā gadījās, ka Bonds, šis rīcības cilvēks un attapības iemiesojums, notikušajā izskatījās gandrīz kā muļķis - karsta ūdens un dārzeņu zupas diētas novājināto izlūkdienesta varoni piesien pie kaut kā, kas līdzinās moku ratam, pēc tam ierodas kāds vīrietis, vienkārši parauj sviru par dažām iedaļām zemāk un pārvērš varoni par trīcošu želeju! Nē! Te bija iespējams tikai viens - privāts - risinājums, dots pret dotu! Varbūt vēlāk, lai apmierinātu ziņkāri- bu, viņš varētu izsekot grāfa Lipes gaitas - pārbaudīt slepenā informācijas dienesta un kriminālās izmeklēšanas departamenta arhīvus, painteresēties Honkongas nodaļā. Taču pašlaik Bonds izturēsies klusi, turēsies tālāk no grāfa Lipes ceļa un pedantiski izplānos labāko atriebības veidu.