Kad pienāca četrpadsmitā, pēdējā, diena Krūmājos, Bondam viss bija skaidrs - laiks, vieta un paņēmiens.
Pulksten desmitos misters Džošua Veins pieņēma Bondu, lai veiktu pēdējo medicīnisko apskati. Kad Bonds ienāca pieņemšanas telpā, misters Veins stāvēja pie atvērta loga un izdarīja dziļās elpošanas vingrojumus. Pēdējoreiz pamatīgi izelpojis caur nāsīm, viņš pagriezās, lai apsveiktu Bondu ar "Ah! Bisto!" izteiksmi veselīgi piesārtušajā sejā. Viņa smaids kļuva biedriski plats.
- Un kā pasaule pret jums izturas, mister Bond? Vai nejaukais starpgadījums nav atstājis nekādas sekas? Nē? Tieši tā! Ķermenis ir pats ievērojamākais mehānisms. Neparastas atveseļošanās spējas. Nu tad novelciet, lūdzu, kreklu, un paskatīsimies, kādu labumu jums izdevies gūt no Krūmājiem
Pēc desmit minūtēm Bonds, kura asinsspiediens bija sarucis lidz 132/84, svars samazinājies par desmit mārciņām, osteopātiskās deformācijas izzudušas, acis kļuvušas dzidras un mēle tīra, devās lejā uz pagrabstāvu, kur viņu gaidīja pēdējā procedūra.
Baltajās telpās un gaiteņos kā parasti valdīja smacīgs klusums un neitrāla smarža. No atsevišķiem kabinetiem laiku pa laikam atskanēja klusa klientu un personāla sasaukšanās, bet fonā bija dzirdamas nerimtīgas santehnikas skaņas. Pastāvīgā ventilācijas sistēmas dūkoņa atgādināja lidmašīnas motora troksni nāves klusumā. Pulkstenis rādīja gandrīz divpadsmit un trīsdesmit minūtes. Bonds ar seju uz leju gulēja uz masāžas galda un ieklausījās sava upura autoritatīvajā balsī un kailo kāju plakšķos. Durvis gaiteņa galā nopūzdamās atvērās un nopūzdamās atkal aizvērās.
- Labrīt, Beresford! Vai esat man visu sagatavojis? Raugieties, lai šodien vanna būtu labi karsta! Pēdējā procedūra. Man vēl jātiek vaļā no trim uncēm. Pareizi?
- Ļoti labi, ser!
Apkalpotāja soļi sporta apavos, kam sekoja basu kāju plakšķi, tuvojās pa gaiteni aiz plastikāta aizkariem, kas nošķīra masāžas telpu, un devās tālāk uz gala istabu, kur atradās elektriskā turku vanna. Durvis ar nopūtu aizvērās un pēc dažām minūtēm atkal nopūzdamās atvērās, izlaižot apkalpotāju, kas, aprūpējis grāfu Lipi, devās pa gaiteni atpakaļ. Pagāja divdesmit minūtes. Divdesmit piecas. Bonds nokāpa no galda.
- Paldies, Sem! Tu man esi darījis tik daudz laba. Tuvākajās dienās droši vien es pie tevis atgriezīšos. Tagad mani gaida pēdējā sāls procedūra un sēžas vanna. Tu vari droši nodoties savām burkānu kotletēm. Kad būšu galā, es pats tikšu laukā.
Ap tinis ap gurniem dvieli, Bonds devās projām pa gaiteni. Atskanēja soļu troksnis un balsis, kad, tikuši vaļā no saviem klientiem, darbinieki pa personāla durvīm steidzās lenča pārtraukumā.
Pēdējais pacients, bijušais alkoholiķis, uzsauca no ieejas: - Visu labu, Ūdens pumpi!
Kāds iesmējās. Tad, kā parasti, gaitenī atskanēja Beresforda sīkmanīgi pārākā balss.
- Ix>gi, Billij? Iabi. Tev nākamais būs misters Dambers, precīzi divos. Lenij, pasaki veļas mazgātavā, ka mums pēc lenča būs vajadzīgi tīri dvieļi! Ted… Ted! Vai tu tur esi, Ted? Nu labi, Sem, parūpējies par grāfu Lipi, labi? Viņš ir turku vannā.
Bonds bija veselu nedēļu klausījies, kā diendienā atkārtojas viens un tas pats, ievērojot tos, kas pacentās atbrīvoties no saviem pienākumiem dažas minūtes agrāk, ievērojot tos, kas palika, lai paveiktu pašu sīkāko darbiņu līdz galam. Tagad pa tukšās dušas telpas durvīm viņš atsaucās Sema zemajā balsī, - Labi, mister Beresford, - un nogaidīja, kad atskanēs sporta kurpēs tērpto kāju čīkstošie soļi uz linoleja. Tur jau tie bija! Pusceļā uz personāla durvīm iestājās īss klusuma bridis, tad tās divkārt nopūtās atvērdamās un aizvērdamās. Tad iestājās nāves klusums, ko traucēja tikai ventilatoru dūkoņa. Procedūru telpas bija tukšas. Tajās bija palikuši tikai Džeimss Bonds un grāfs Lipe.
Bridi nogaidijis, Bonds iznāca no dušas telpas un klusi atvēra durvis uz turku pirti. Viņš bija izprasījis sev vienu procedūru, lai apgūtu šejienes geogrāfiju, un vieta izskatījās tieši tāda, kādu viņš to atcerējās.
Tā bija tieši tāda pati kabīnei līdzīga procedūru telpa kā visas pārējās, taču šajā telpā vienīgais priekšmets bija liela krēmkrāsas metāla un plastmasas kaste apmēram piecu pēdu augstumā un četru pēdu platumā. Kaste bija noslēgta no visām četrām pusēm, tikai augšdaļā bija caurums. Lielā skapja priekšējā sienā bija turekļi, lai pacients varētu iekāpt iekšā un apsēsties, bet pa caurumu augšdaļā pacients izbāza galvu, un tur bija putuplasta balsti pakausim un zodam. Pārējo ķermeņa daļu skapja iekšpusē apsildīja atklātas elektriskās spuldzes daudzās rindās, un temperatūru termostatiski kontrolēja ciparnīca skapja aizmugurē. Tā bija vienkārša sviedrēšanās kaste, kuru, kā Bonds ievēroja savā iepriekšējā vizītē, bija izgatavojusi Medikalischer Maschinenbau G.mb.H., 44 Franziskcuierstrasse Ulmā, kas atradās Bavārijā.
Skapis atradās ar mugurpusi pret durvīm. Izdzirdējis hidrauliskā slēdža šņākoņu, grāfs Lipe dusmīgi noteica: - Sasodīts, Beresford! Laid mani laukā! Es svīstu kā cūka.
- Jūs teicāt, ka gribat karstu vannu, ser, - Bonda draudzīgā balss bija labs Beresforda atdarinājums.