Savu ai/iešanu Blofelds nokārtoja meistarīgi. Vispirms viņš lēnām atbrīvojās no dienesta. Viņš paskaidroja, ka angļi un franči esot pastiprinājuši drošības pasākumus. Varbūt notikusi informācijas noplūde - viņš ar vieglu pārmetumu ieskatījās kontaktpersonas acīs viens sekretārs esot pār- devies citiem, kāds cits sākot prasīt pārāk daudz naudas. Pēc tam, aizgājis pie drauga biržā un aizzīmogojis tā lūpas ar tūkstoš dolāriem, visus savus fondus lika investēt Amsterdamas Shell Bearer Bonds, bet no turienes pārvest uz Cīrihes Diskonto bankas depozītseifu. Pirms spert pēdējo soli un pastāstīt savām kontaktpersonām, ka viņš ir bndē un ka poļu Deivdčme Bureau minot viņam uz papēžiem, Blofelds apciemoja Gdiņu un, aizbildinoties, ka meklē ziņas par kādu izgudrotu draugu, baznīcā, kurā bija kristīts, no reģistru grāmatas rūpīgi izgrieza lappusi ar informāciju par savu vārdu un piedzimšanu. Atlika tikai sameklēt pasu fabriku, kas darbojās katrā lielā jūras ostā, un par 2000 dolāru iegādāties Kanādas jūrnieka pasi. Ar nākamo kuģi viņš jau bija ceļā uz Zviedriju. Uz bridi apmeties Stokholmā, lai uzmanīgi pavērotu pasauli un apdomātu iespējamo kara gaitu, viņš slepus devās uz Turciju ar savu sākotnējo poļu pasi, pārveda naudu no Šveices uz Otomanu banku Stambulā un gaidīja, kad Polija kapitulēs. Kad ar laiku tas notika, viņš pieprasīja Turcijā patvērumu un izdalīja nedaudz naudas pareizajiem ierēdņiem, lai to saņemtu. Pēc tam Blofelds iekārtojās darbā. Ankaras radio ar prieku pieņēma tik laba speciālista pakalpojumus, un Blofelds nodibināja RAHIR, vēl vienu spiegu tīklu, kas darbojās pēc TARTAR principiem, bet bija pamatīgāk veidots. Pēc tam viņš prātīgi nogaidīja, kad izziņos uzvarētāju, un tikai tad, kad Rommelu padzina no Āfrikas, sāka sadarboties ar sabiedrotajiem. Kara beigas Blofelds sagaidīja slavas spožumā, pārticībā, saņēmis apbalvojumus un atzinības no britiem, amerikāņiem un frančiem. Pēc tam ar pusmiljonu dolāru Šveices bankās un zviedru pasi, kurā rakstīts Serža Angstrēma vārds, Blofelds slepus devās uz Dienvidameriku, lai atpūstos, labi paēstu un padomātu.
Nu Ernsts Blofelds (jo viņš bija izlēmis, ka ar šo vārdu var pavisam droši atgriezties) sēdēja klusā Hausmana bulvāra telpā un Jāva skatienam lēni slīdēt pār savu divdesmit vīru sejām, meklējot acis, kas nelūkojās viņam tieši pretī. Blofelda paša acis bija dziji, melni dīķi, ko ieskāva -jā, tieši ieskāva, un šajā ziņā viņš līdzinājās Musolīni - Joti dzidri baltumi. Neparasti simetriski veidoto acu lellīgo iespaidu pastiprināja garas, zīžaini melnas skropstas, par kādām viņu varētu apskaust katra sieviete. Blofelda maigi lellīgo acu skatiens bija pilnīgi atbrīvots, un tajā reti parādījās kas vairāk nekā viegla ziņkāre par redzamo objektu. Tādas acis liecina par rāmu noteiktību un nesteidzīgu novērotā analīzi. Pār nevainīgo tās izstaroja pārliecību, brīnišķīgu pārliecības kūniņu, kurā novērotais varēja atdusēties un atslābināties, zinot, ka atrodas drošās rokās, uz kurām var paļauties. Bet vainīgajam tās norāva masku, liekot justies caurspīdīgam - tik caurspīdīgam kā akvārijam, caur kuru Blofelds ar paviršu ziņkāri aplūkoja dažas lielākas zivis, patiesības graudiņus, ko ietver viltus vai maldināšanas bezdibenis. Blofelda skatiens bija mikroskops, logs uz apbrīnojami skaidru smadzeņu pasauli, viņa koncentrēšanās spēļu bija asinājuši trīsdesmit riska gadi un turēšanās tikai vienu vienīgu soli briesmām pa priekšu, kā ari pašpārliecinātība, kuras pamatā ir veiksme, kas pavadījusi it visā, ko viņš uzsācis.