Āda zem acīm, kas tagad lēni un rāmi vēroja sanākušos kolēģus, bija gluda. Lielajā, baltajā, apskaidrotajā sejā zem cirtaini melnajiem matiem nekas neliecināja par uzdzīvi, slimību vai vecumu. Zoda līnija, kas pārgāja pusmūža tuklumā, norādīja uz varu, izlēmību un neatkarību. Tikai mute zem smagnējā, pieplacinātā deguna sabojāja iespaidu, ka tā varētu būt filozofa vai zinātnieka seja. Sakniebtās, tumšās lūpas bija lepnas un plānas kā slikti aizdzijusi rēta un spēja savilkties tikai neīstā, neglītā smaidā. Tās lika domāt par nicinājumu, tirāniju un cietsirdību. Taču Blofeldā gandrīz viss bija šekspīriski sakāpināts, un nekas nebija mazs.
Viņa ķermenis svēra apmēram divdesmit stounu. Kādreiz to veidoja gandrīz vieni vienīgi muskuļi - jaunībā Blofelds bija svarcēlājs amatieris -, bet pēdējos desmit gados viņš bija apvēlies. Lielo vēderu Blofelds slēpa zem platām biksēm un prasmīgi piegrieztiem divrindu uzvalkiem. Tāvakara uzvalks bija šūdināts no smilš- krāsas briežādas. Blofelda plaukstas un pēdas bija garas un smailas. Kad vajadzēja, tās kustējās ātri, bet parasti, kā šobrīd, bija mierīgas un atbrīvotas. Blofelds nesmēķēja un nedzēra, un neviens nebija manījis viņu pārguļam ne ar viena, ne otra dzimuma pārstāvi. Viņš pat neēda īpaši daudz. Trūkumu un fizisko vājību ziņā Blofelds bija un palika noslēpums ikvienam, kas viņu pazina.
Divdesmit vīriešu, sasēdušies ap garo galdu un pievērsuši skatienus šim cilvēkam, gaidīja, kad viņš sāks runāt. Tur bija savāds tautību maisījums. Taču dažas īpašības viņiem visiem bija kopējas. Visi bija vecumā no trīsdesmit līdz četrdesmit gadiem, visi izskatījās ārkārtīgi labā fiziskā formā, un gandrīz visiem - divi atšķīrās - bija ašs, ciešs, plēsonīgs skatiens, kāds parādās vilkiem un ērgļiem, kad tie uzglūn ganāmpulkam. Abi vīrieši, kas atšķīrās no pārējiem, bija zinātnieki ar zinātnieku izklaidīgo skatienu - Austrumvācijas fiziķis Koce, kas pirms pieciem gadiem bija ieradies Rietumos un apmainījis savus noslēpumus pret pieticīgu pensiju un mītni Šveicē, un poļu elektronikas eksperts Maslovs, agrāk Kandinskis, kas 1956. gadā bija. aizgājis no Eindhovenas Philips AG radio pētījumu nodaļas priekšnieka amata un pēc tam nogrimis aizmirstībā. Pārējie astoņpadsmit vīrieši bija apvienoti šūniņās pa trim (Blofelds drošības apsvērumu dēļ pieņēma komunistu konspirācijas sistēmu) no sešām nacionālajām grupām un pārstāvēja sešas pasaules lielākās kriminālās un teroristu grupas. Tur bija trīs sicīlieši no Unione Siciliano jeb mafijas augstākā ešelona, trīs korsikāņu izcelsmes francūži no slepenās biedrības Union Corse, kas darbojās līdzīgi mafijai, vadot gandrīz visu organizēto noziedzību Francijā, trīs bijušie biedri no SMERSH, padomju organizācijas, kuras uzdevums bija sodīt valsts nodevējus un ienaidniekus un kas pēc Hruščova pavēles 1958. gadā tika atlaista un aizstāta ar MVD Speciālo uzdevumu departamentu, trīs augstākā ranga dzīvi palikušie bijušā Gestapo Sonderdienst pārstāvji, trīs jauni Dienvidslāvijas operatīvie darbinieki, kas bija izstājušies no maršala Tito slepenpolicijas, un trīs augstieņu turki (no zemieņu turkiem nav nekāda labuma), bijušie Blofelda RAHIR locekļi, vēlāk atbildīgi par nozīmīgo Vidējo Austrumu heroīna ceļu ar izeju uz Beirutu. Visiem astoņpadsmit vīriešiem - konspirācijas, augstākā ranga slepeno komunikāciju un darbības, bet, pats galvenais, klusēšanas speciālistiem - visiem bija respektabls aizsegs. Ikvienam no viņiem bija oficiāla pase ar vīzām, kas derīgas visās pasaules svarīgākajās valstīs, un pilnīgi nekādu darīšanu ne ar interpolu, ne ar vietējo policiju. Fakts, ka neviens no šiem cilvēkiem, kas visu mūžu pavadījis noziedzīgajā pasaulē.
nebija ne reizes pieķerts, liecināja par SPEKTRA (Speciālā organizācija pretizlūkošanas, terorisma, atriebības un šantāžas darbību veikšanai) locekļu izcili augsto kvalifikāciju.
6. ELPA AR VIJOLĪŠU SMARŽU
Blofelds beidza pētīt sejas. Kā jau viņš bija paredzējis, tikai viens acu pāris novērsās, sastopot viņa skatienu. Blofelds bija zinājis, ka nekļūdās. Uz divkārt pārbaudītajiem ziņojumiem viņš nepaļāvās, viņam vajadzēja pārliecināties paša acīm un ar paša intuīciju. Viņš lēnām pabāza abas rokas zem galda. Viena plauksta palika guļam nekustīgi uz ceļgala. Otra ieslīdēja sānkabatā un, izņēmusi no tās plānu zelta pudelīti, nolika to savā priekšā uz galda. Ar īkšķa nagu atvēris vāciņu, Blofelds izņēma no trauciņa vijolīšu smaržas piesūcinātu pastilu un iemeta to mutē. Viņam bija paradums atsvaidzināt elpu, kad bija sakāms kas nepatīkams.
Pabāzis pastilu zem mēles, Blofelds sāka runāt klusā, skanīgā un skaisti modulētā balsī.
- Man jāziņo biedriem par Lielo lietu, par plānu Omega. (Blofelds nekad nesāka uzrunu ar vārdiem "džentlmeņi", "draugi", "kolēģi" vai līdzīgiem. Tā bija nevajadzīga liekvārdība.) Taču, pirms pāreju pie šā jautājuma, drošības apsvērumu dēļ es vēlos pieskarties citai tēmai.
Blofelds rāmi pārlaida skatienu pie galda sēdošajiem. No viņa skatiena izvairījās tas pats acu pāris. Viņš turpināja rāmā balsī.