Viņš vienkārši bija izprasījis no Krūmāju reģistratora Bonda mājas adresi un, izkļuvis no Braitonas slimnīcas, nekavējoties sāka viņu izsekot. Automašīna bija nomāta ar pieņemtu vārdu. Izdarījis to, kas darāms, viņš dosies taisnā ceļā uz Londonas lidostu un iesēdīsies pirmajā lidmašīnā, kas izlido uz jebkuru valsti ārpus kontinenta. Grāfs Lipe bija sangviniķis. Darbs un personīgie rēķini, kas viņam kārtojami, nemodināja grāfā ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Viņš bija nežēlīgs un atriebīgs cilvēks, kas savā mūžā bija iznīcinājis daudzus traucējošus un, iespējams, bīstamus cilvēkus. Viņš sprieda, ka SPEKTRS, ja kādreiz par to uzzinātu, neceltu iebildumus. Klīnikā noklausītā telefonsaruna liecināja, ka viņa aizsegs, kaut nedaudz, tomēr ir pacelts, tātad pastāv reāla iespēja, ka viņa darbībai var izsekot līdz pat saistībai ar Sarkanā zibens tongiem. No tiem līdz SPEKTRAM bija patālu, bet apakšoperators G zināja, ka, tiklīdz aizsegs ir sācis irt, tas irst kā veca zeķe. Turklāt šim cilvēkam vajadzēja saņemt pelnīto samaksu. Grāfam Lipem vajadzēja ar viņu norēķināties.
Bonds iekāpa automašīnā. Aizcirta dunas. Apakšoperators G vēroja, kā no abām izpūtēja caurulēm paceļas zili dūmi. Viņi sāka braukt.
Ceļa otrā pusē un simts jardu aiz Volkswagen SPEKTRA nr. 6 nolaida pār acīm motociklista brilles, iedarbināja savu Triumph ar 500 cm3 dzinēju un aizbrāzās pa ceļu uz priekšu. Viņš meta glītus līkločus cauri satiksmes straumei - kādu laiku savā pēckara karjerā viņš bija bijis DKW izmēģinājumu braucējs - un turējās desmit jardu aiz Volksiuagen aizmugurējā riteņa tā, lai vadītājs viņu neredzētu savā spogulī. Viņam nebija ne jausmas, kāpēc apakšoperators G seko Bentley un kam Bentley pieder. Viņa uzdevums bija nogalināt Volksivagen šoferi. Iebāzis roku ādas maisā, ko nēsāja pārmestu pār plecu, viņš izvilka smagu granātu - tā bija divreiz lielāka par parasto armijas granātu - un vēroja satiksmi, gaidot, kad pavērsies brīvs ceļš bēgšanai.
Apakšoperators G gaidīja to pašu. Viņš ievēroja ari attālumus starp laternām uz ietves gadījumam, ja ceļš būs aizšķērsots un viņam nāksies no tā nobraukt. Mašīnu straume priekšā bija kļuvusi retāka. Nospiedis gāzes pedāli līdz grīdai un vadot automašīnu ar kreiso roku. viņš ar labo izvilka koltu. Tagad viņa automašīna bija pie Bentley aizmugurējā bufera. Tagad tā atradās blakus. Vadītāja tumšais profils bija labs mērķis. Pēdējoreiz pametis skatu uz priekšu, viņš pacēla ieroci.
Volksiuagen dzinēja metāliskais parkšķis bija tas, kas lika Bondam pagriezt galvu, un šī niecīgā kustība paglāba viņa žokli. Ja viņš tajā brīdī būtu piedevis ātrumu, otrā lode būtu trāpījusi, taču - lai svētīts instinkts, kas lika viņa kājai nospiest bremzes pedāli un vienlaikus noliekties tik strauji, ka zods atsitās pret signāla pogu tā, ka Bonds gandrīz zaudēja samaņu.
Gandrīz tajā pašā brīdī atskanēja nevis trešais šāviens, bet gan sprādziena troksnis, un pār Bondu nobira saplīsušā vējstikla atliekas. Bentley bija apstājies, dzinējs noslāpis. Kauca bremzes. Atskanēja kliedzieni un panikas pilna signalizēšana. Sapurinājis galvu, Bonds to piesardzīgi pacēla. Volksivagen, kura viens ritenis vēl aizvien griezās, gulēja uz sāniem Bentley priekšā. Lielākā daļa jumta bija norauta. Iekšpusē un daļēji uz ceļa gulēja šaušalīga, spīdīga masa. Liesmas laizīja uzpūtušos krāsas burbuļus. Apkārt pulcējās cilvēki. Saņēmies Bonds steigšus izkāpa no mašīnas.
- Atkāpieties! - viņš iekliedzās. - Tūlīt uzsprāgs benzīna bāka!
Tieši tobrīd atskanēja apdullinoša dārdoņa un pacēlās melnu dūmu mākonis. Izšāvās liesmas. Tālumā sāka gaudot sirēnas. Bonds izspraucās cauri ļaužu pūlim un, domām šaudoties, sāka steidzīgi soļot atpakaļ uz pārvaldes ēku.
Izmeklēšana lika Bondam nokavēt divas lidmašīnas uz Ņujorku. Ap to laiku, kad policija bija nodzēsusi uguni, aiztransportējusi cilvēka paliekas uz morgu un novākusi automašīnas un spridzekļa atliekas, bija kļuvis pavisam skaidrs, ka tās rokās nonākuši tikai apavi, ieroča numurs, dažas apģērba plūksnas un driskas, un automašīna. Autonomas darbinieki atcerējās tikai cilvēku tumšās brillēs un to, ka autovadītāja apliecībā bijis Džonstona vārds, kā arī sauju piecu dolāru banknošu. Automašīna bija iznomāta pirms trim dienām uz vienu nedēļu. Daudz cilvēku atcerējās motociklistu, taču šķita, ka viņam nebija aizmugurējā numura. Viņš bija aizbrāzies kā vējš Beikerstritas virzienā. Viņam bijušas motociklista brilles. Vidēja auguma. Vairāk nekā.
Bonds neko nespēja palīdzēt. Volksiuagen vadītāju viņš nebija redzējis. To neļāva Volksiuagen zemais jumts. Viņš bija saskatījis vienīgi roku un ieroča spīdumu.
Slepenais dienests pieprasīja policijas ziņojuma kopiju, un M norīkoja, ka tas jānosūta uz Pērkonlodes centrāli. Viņš uz mirkli atkal tikās ar Bondu, bet izturējās ļoti nepacietīgi, it kā tā būtu bijusi Bonda vaina. Pēc tam viņš teica, lai Bonds aizmirstot šo starpgadījumu - iespējams, tam bijis kāds sakars ar iepriekšējām lietām. Kaut kas līdzīgs paģirām. Ar laiku policija to noskaidrošot. Galvenais bija operācija Pērkonlode. Bondam vajadzēja pasteigties un doties ceļā.
Kad Bonds iznāca no ēkas otro reizi, bija sācis līt. Viens no ēkas aizmugurē esošās autostāvvietas mehāniķiem bija darījis, ko varējis, lai līdz galam izsistu Bentley vējstikla paliekas un iztīrītu no automašīnas stikla šķembas, bet, kad Bonds ap lenča laiku nokļuva mājās, viņš bija izmircis līdz ādai. Atstājis mašīnu tuvējā garāžā, viņš piezvanīja Rolls un savai apdrošināšanas kompānijai. (Viņš esot pārāk tuvu piebraucis kravas mašīnai ar tērauda stieņiem, kas droši vien bijuši paredzēti betona nostiprināšanai.