- Viņš izskatās kā tas sasodītais vīrs no vecās Kruschen sāļu reklāmas. Bet kāpēc viņš vēlas, lai tieši es dotos uz šo trakomāju?
Manipenijas jaunkundze noslēpumaini pasmaidīja.
- Tu taču zini, ka viņš teyi ceļ vai debesis… nu, varbūt nezini ari. Lai kā, ieraudzījis tavu medicīnisko izziņu, viņš teica, lai es tevi reģistrējot. - Manipenijas jaunkundze sarauca degunu. - Bet Džeims, vai tu tiešām tik daudz dzer un smēķē? Zini, tas tev nevar nākt par labu.
Viņa uzlūkoja Bondu ar mātišķu skatienu.
Bonds savaldījās, saņēma visus spēkus, lai vārdi izskanētu bezrūpīgi.
- Vienkārši es labāk mirstu no dzeršanas nekā no slāpēm. Kas attiecas uz cigaretēm, es vienkārši nezinu, ko darīt ar savām rokām.
Viņš dzirdēja, kā sastāvējušies, paģiru raisīti vārdi nočūkst kā ogles izdzisušā kamīnā. Pārstāj gvelzt muļķības! Īstenībā tev vajadzīgs dubultais viskijs ar sodu.
Manipenijas jaunkundzes lūpas nosodoši savilkās.
- Par tām rokām… esmu dzirdējusi pavisam ko citu.
- Nu nesāc jau atkal, Penij! - Bonds dusmīgi devās prom, bet pie durvīm pagriezās. - Vēl viens vārds, un, kad tikšu no šejienes laukā, nopēršu tevi tā, ka nespēsi paklabināt taustiņus.
Manipenijas jaunkundze viņam mīlīgi uzsmaidīja.
- Nedomāju vis, Džeims, ka, divas nedēļas pārticis no riekstiem un citronu sulas, tu vairs spēsi kādu nopērt.
Izgrūdis kaut ko starp vaidu un ņurdienu, Bonds izbrāzās laukā pa durvīm.
2. KRŪMĀJI
Džeimss Bonds iemeta savu ceļasomu veca, šokolādes krāsas taksometra aizmugurē un apsēdās priekšējā sēdekli blakus lapsai līdzīgam, piņņainam jauneklim melnā ādas jakā. Izņēmis no krūšu kabatiņas ķemmi, jaunais cilvēks rūpīgi noķemmēja pīles astei līdzīgo matu griezumu, iebāza ķemmi atpakaļ kabatā un, paliecies uz priekšu, iedarbināja dzinēju. "Rotaļai ar ķemmi," nodomāja Bonds, "tikai jāapliecina, ka šoferis, viņu vedot un pieņemot viņa naudu, izdara Bondam pakalpojumu. Tipisks, lēts pēckara jaunā darbaspēka pašapliecinājums. Šis jauneklis, šķiet, nopelna nedēļā ap divdesmit mārciņām, nicina savus vecākus un labprāt gribētu kļūt par Tomiju Stilu. Tā nav viņa vaina. Viņš bija piedzimis labklājības valsts patērētāju tirgū atombumbu un kosmisko lidojumu laikmetā. Viņam dzīve šķita viegla un bezjēdzīga."
- Cik ilgi jābrauc līdz Krūmājiem? - apvaicājās Bonds.
Meistarīgi, bet nevajadzīgi apdzinis vienu automašīnu, jauneklis apdzina nākamo.
- Apmēram pusstundu.
Nospiedis gāzes pedāli, viņš glīti, bet riskanti apdzina krustojumā kravas automobili.
- Tu gan no sava Bluebird proti izspiest laukā pēdējo.
Jauneklis pašķielēja, pārbaudot, vai viņu neizsmej. Tad nosprieda, ka ne, un atliecās par mata tiesu taisnāk.
- Mans vecais neko labāku man negrib atvēlēt. Saka, ka šitā vecā grabaža viņam labi kalpojusi divdesmit gadu un kalpošot man vēl nākamos divdesmit. Tāpēc es pats atlieku naudu. Esmu jau pusi sakrājis.
Bonds nosprieda, ka rotaļa ar ķemmi padarījusi viņu pārlieku kritisku.
- Ko domā pirkt? - viņš apvaicājās.
- Volksiuagen minibusu. Gribu piedalīties Braitonas sacīkstēs.
- Izklausās labi. Braitonā var laimēt daudz naudas.
- Jādomā gan, - jauneklis izrādīja kaut ko līdzīgu entuziasmam. - Vienīgo reizi, kad tur nokļuvu, divi brokeri lika, lai aizvedu viņus un pāris meiču uz Londonu. Desmit mārciņas un piecītis dzeramnaudai. Kā no gaisa.
- Tā ir. Bet Braitonā var dabūt ne tikai to. Jāpiesargās, lai tevi neaplaupa un nepiekrāpj. Braitonā darbojas pāris nejauku bandu. Kas pēdējā laikā dzirdams par Asiņu spaini?
- Pēc tā gadījuma nav vairs manīti. Pēc tā, par ko rakstīja visās avīzēs.
Jauneklis atskārta, ka sarunājas ar savu pasažieri kā līdzīgs ar līdzīgu. Pašķielējis sāņus, viņš nopētīja Bondu ar jaunu interesi.
- Jūs pats braucat uz Stumbeņiem vai tikai ciemos?
- Uz Stumbeņiem?
- Krūmājiem - Dižmeža stumbeņiem - Stumbeņiem, - lakoniski atteica jaunais cilvēks. - Jūs nelīdzināties parastajiem klientiem, ko mēdzu turp vest. Galvenokārt tās ir resnas sievas vai veci ekscentriķi, kas saka, lai es nebraucot tik ātri, citādi sakratīšoties viņu išiass vai kas tamlīdzīgs.
Bonds sāka smieties.
- Man piešķīra divas nedēļas bez izvēles iespējām. Ārsts domā, ka man tas nākšot par labu. Nācās samierināties. Ko par šo vietu domā?
Jaunais cilvēks nogriezās no Braitonas ceļa un devās uz rietumiem gar Daunsu caur Poiningsu un Falkingu. Austin, bezkaislīgi gaudodams, traucās pa vienmuļu lauku apvidu.
- Cilvēki domā, ka daudzi turienes klienti ir cietpauri. Viņiem nerūp šī vieta. Tik daudz bagātnieku, bet viņi nedod ne penija apkārtnei. Nedaudz izdodas izspiest tējnīcām - it sevišķi dzeramnaudās. - Viņš palūkojās uz Bondu. - Jūs būsiet pārsteigts. Pieauguši cilvēki, daži ir visai ietekmīgas personas galvaspilsētā un tā tālāk, bet braukā apkārt savos Bentleys ar tukšiem vēderiem un iegriežas tējnīcā tikai tādēļ, lai iedzertu tasīti tējas. Tas ir viss, kas viņiem atļauts. Taču nākamajā mirkli, kad ierauga kādu, kas pie blakus galdiņa ēd grauzdiņu ar sviestu un kūciņas, viņi vairs nespēj to izturēt.