Aizsmēķējis nr. 1 vēroja, kā jahtas lielās smadzenes sāk darbu, kā tās iztausta ēteru, klausās, meklē. Operators ar kukaiņa pirkstiem spēlēja uz ciparnīcām, palaikam tie uz mirkli norima, pārbaudīja, taustījās cauri pasaules skaņu viļņiem. Pēkšņi viņš pārtrauca spēli, pārliecinājās, nedaudz pieregulēja skaļumu. Viņš pacēla īkšķi. Nr. 1 sāka runāt stiepļu pinuma lodītē, kas no galvas aprīkojuma pamatnes pacēlās viņa mutes priekšā.
- Nr. 1 runā.
- Nr. 2 klausās.
Balss skanēja dobji. Vārdi šķita vaskaini un tāli. Taču runāja Blofelds, par to nebija šaubu. Šo balsi nr. 1 pazina labāk par sava tēva balsi.
- Veiksmīgi. Desmit un piecpadsmit. Nākamais posms desmitos un četrdesmit piecās. Turpinām. Viss.
- Paldies. Beidzu.
Skaņu viļņi apklusa. Vārdu apmaiņa bija ilgusi četrdesmit piecas sekundes. Nebija jābaidās, ka tik īsā laikā un uz šā viļņa sarunu varētu pārtvert.
Izgājis cauri lielajai kajitei, nr. 1 nokāpa kuģa tilpnē. Nolikuši blakus akvalangus, tajā sēdēja un smēķēja visi četri B komandas viri. Plašā zemūdens lūka tieši virs jahtas ķīļa bija atvērta. Mēnesnīca, ko atstaroja baltās smiltis zem kuģa, spidēja cauri sešām pēdām ūdens tilpnē. Uz redelēm blakus vīriešiem atradās liela brezenta kaudze tādā krāsā kā ļoti gaiša kafija ar pienu, ko vietvietām klāj neregulāri tumšzaļi un brūni plankumi.
- Viss norit ļoti labi, - sacīja nr. 1. - Glābšanas komanda strādā. Nu jau drīz vajadzētu beigt. Kur ir batiskafs un kamanas?
Viens no vīriešiem pameta ar īkšķi lejup.
- Tur, lejā. Uz smiltīm. Tā būs ātrāk.
- Pareizi.
Nr. 1 pamāja uz ceļamkrānam līdzīgo konstrukciju, kas bija piestiprināta pie starpsienas virs tilpnes.
- Vai krāns izturēja slodzi?
- Tā ķēde varētu izturēt divreiz lielāku svaru.
- Sūkņi?
- Kārtībā. Tie attīrīs tilpni septiņās minūtēs.
- Labi. Nesteidzieties. Nakts būs gara.
Uzkāpis pa dzelzs kāpnēm, nr. 1 iznāca no
tilpnes uz klāja. Viņam nebija nepieciešams
nakts tālskatis. Divsimt jardu attālumā no kuģa labajā pusē jūra bija tukša, ja neskaita kravas laivu, kas noenkurota šūpojās virs zeltainā zemūdenes mirdzuma. Sarkanā signāluguns bija iecelta laivā. Skaļi dūca mazais ģenerators, kas deva strāvu prožektoram. Skaņa bija dzirdama tālu pāri rāmajai jūrai. Taču akumulatori būtu bijuši pārlieku lieli un varēja izbeigties, pirms darbs bija galā. Ģenerators bija apzināts risks, turklāt neliels. Tuvākā sala atradās piecu jūdžu attālumā un bija neapdzīvota, ja vien kāds uz tās nebija sarīkojis pusnakts pikniku. Pa ceļam uz tikšanos jahta bija apstājusies un pārmeklējusi salu. Viss iespējamais bija izdarīts, visi drošības pasākumi bija veikti. Brīnišķīgais dzinējs darbojās klusi un ar pilnu jaudu. Nebija par ko raizēties, izņemot nākamo soli. Nr. 1 izkāpa pa lūku uz tiltiņa un noliecās pār apgaismoto karšu galdu.
Emilio Largo jeb nr. 1 bija izcili glīts liela auguma vīrietis apmēram četrdesmit gadu vecumā. Viņš bija romietis un izskatījās pēc romieša, taču nevis pēc mūsdienu romieša, bet pēc tāda, kādus attēloja uz senās Romas monētām. Lielā, garenā seja bija saulē iedegusi tumšā sarkankoka krāsā, un gaisma atstarojās no spēcīgā, visai kumpā deguna un izteiksmīgā, izvirzītā zoda, kas pirms došanās laukā no mājas bija pedantiski noskūts. Pretstatā brūnajām acīm ar ciešo, lēni slīdošo skatienu mute ar biezajām, uz leju vērstajām lūpām šķita piederam satīram. Ausis, kas no priekšpuses izskatījās gandrīz smailas, pastiprināja dzīvnie- ciskumu, kas lika sievietēm zaudēt prātu. Vienīgā vājā vieta skaistajā centuriona sejā bija pārāk garā vaigubārda un pārāk rūpīgi ieveidotie mati, kas, ieziesti ar pomādi, mirdzēja tik spoži, ka šķita kā uzkrāsoti. Lielais augums ar masīvajiem kauliem nebija ne mazākajā mērā aptaukojies - Largo bija cīnījies Itālijas pusē olimpiskajās spēlēs, viņš bija gandrīz olimpiskās klases peldētājs austrāliešu kraulā un tikai pirms mēneša bija uzvarējis senioru grupā Naso ūdensslēpošanas čempionātā. Zem izsmalcinātās žaketes varēja saskatīt izciļņus muskuļu paugurus. Papildinājums viņa atlētiskajam augumam bija rokas. Tās bija gandrīz divreiz lielākas par vidusmēru pat viņa auguma cilvēkam, un šobrid, ceļojot pa karti ar lineālu un mēreirkuli, tās, izspraukušās no baltajām piedurknēm, kas gulēja uz baltās kartes, gandrīz līdzinājās lieliem, brūniem kažokzvēriem, kas dzīvo ar saimnieku nesaistītu dzīvi.
Largo bija avantūrists, plēsoņa pēc dabas. Pirms divsimt gadiem viņš būtu bijis pirāts - ne no tiem jautrajiem vīriem, par ko raksta grāmatās, bet tāds kā Melnbārdis, asinīm notraipīts rīkļurāvējs, kas iet pāri līķiem pretī zeltam. Taču Melnbārdis bija pārāk mežonīgs un rupjš un, visur, kur gāja, atstāja aiz sevis skaidri saredzamas pēdas. Largo bija citāds. Aiz viņa darbības slēpās auksts prāts un smalks aprēķins, kas vienmēr pasargāja viņu no pūla atriebības - gan debitējot pēc kara Neapoles melnā tirgus saimnieka lomā, gan piecos ražīgajos gados, kad viņš nodarbojās ar kontrabandu no Tanžeras, gan vēl piecos gados, kad viņš vadīja lielo dārglietu laupīšanas vilni Franču Rivjērā. Un tā līdz pat pēdējiem pieciem gadiem SPEKTRĀ. Viņš vienmēr tika cauri sveikā un ar veselu ādu. Viņš vienmēr bija redzējis būtisku soli uz priekšu, ko mazāka personība nebūtu saskatījusi. Viņš bija īsts džentlmeņa krāpnieka iemiesojums - pasaulīgs cilvēks, liels brunču mednieks, plašas dzīves mīlētājs ar sakariem augstākajās aprindās četros kontinentos, turklāt pēdējā atvase - cik izdevīgi! - no reiz slavenas romiešu ģimenes, kuras bagātības, kā pats sacīja, bija mantojis. Par labu nāca ari tas, ka viņam nebija sievas, ka viņš nebija policijas uzskaitē, toties viņam bija nervi no dzelzs, sirds no ledus un Himlera nežēlība. Viņš bija ideāls SPEKTRA cilvēks un ideāls vīrietis, bagāts Naso dīkdienis, un viņam piemita visas īpašības, lai kļūtu par plāna Omega virspavēlnieku.