Выбрать главу

Dienvidu virziens bija ievērots pareizi, jo domāja, ka tieši starp Bahamu salām varētu atrasties vislielākās vietējo dārgumu krātuves. Pa dienvidu ceļiem starp šīm salām - Līko salu, Majaganas un Kaijosas šaurumu - spāņu kuģi ar dārgumiem atpakaļceļā uz mājām varēja mēģināt izvairīties no pirātiem un franču un britu flotēm. Uzskatīja, ka šeit guļ 1668. gadā nogrimušā Porto Pedro atliekas ar miljonu mārciņu zelta tilpnēs. 1694. gadā pazudušais Santa Cruz veda divtik daudz, un abu 1719. gadā nogrimušo kuģu El Capitan un San Pedro tilpnēs bija atbilstoši miljons un pusmiljons mārciņu dārgumu.

Bahamu salu dienviddaļā katru gadu tiek rīkoti šo un citu kuģu meklējumi. Neviens nevar pateikt, cik daudz, ja vispār, ir atrasts, taču Naso visiem zināms par 75 mārciņu smago sud­raba stieni, ko 1950. gadā netālu no Gordakeja atrada divi Naso biznesmeņi un kas kopš tā laika kā pastāvīga ekspozīcija aplūkojams Naso attīstības valdes telpās. Tā visi Naso iedzīvotāji zina, ka bagātības gaida atradējus, un, kad ostas ļaudis izdzirdēja, kā tālumā dienvidu pusē pagaist dobjais Disco dzinēju troksnis, viņi zinoši māja ar galvu.

Taču, tiklīdz Disco bija ticis pietiekami tālu un mēness vēl nebija uzlēcis, jahta ar nodzēs­tām ugunīm apmeta platu loku un devās uz rietumiem, uz īsto tikšanās vietu. Tagad tā jau bija divsimt jūdžu un divu stundu brauciena attālumā no Naso. Taču ausis gandrīz jau rīts, kad vēl pēc vienas ārkārtīgi svarīgas sazināša­nās Naso atkal izdzirdēs jahtas dzinēju troksni, tai pa apkārtceļu ierodoties no dienvidiem.

Largo piecēlās un noliecās pār karšu galdu. Viņi bija braukuši pa šo maršrutu daudzkārt un dažādos laika apstākļos. Tā nudien nebija nekā­da problēma. Taču 1. fāze un 2. fāze bija noritē­jušas tik labi, ka vajadzēja divkārt parūpēties, lai izdotos 3. fāze. Jā, viss bija kārtībā. Viņi brauca precīzi pa nosprausto kursu. Piecdesmit jūdžu. Pēc stundas viņi būs klāt. Licis kaptei­nim ieturēt kursu, Largo nokāpa sakaru telpā. Tuvojās vienpadsmit un piecpadsmit minūtes. Bija laiks ziņot.

Mazā Suņa saliņa nebija lielāka par diviem tenisa kortiem. Tā bija mirušu koraļļu gabals, uz kura nebija pat augsnes, tikai sakrājušos smilšu un lietusūdens iedobēs auga savvaļas vīnogulāji un vēju aplauzīta palma. Šajā vietā Suņa sēklis iznāca virspusē. Tā bija bēdīgi slavena vieta, no kuras pēc iespējas tālāk turējās pat zvejnieku laivas. Dienā austrumos varēja saskatīt Androsas salu, bet naktī bija pavisam droši.

Strauji piebraukusi, Disco lēnām atkāpās atpakaļ ūdenī, paliekot tauvas attālumā no klints. Tai ierodoties, mazi vilnīši burzguļodami nošalca gar rifu un apklusa. Enkurs klusi iegri­ma četrdesmit pēdu dziļumā. Lejā, tilpnē, Largo un četri vīri, kas bija izkraušanas komandā, gaidīja, kad atvērsies zemūdens lūka.

Visiem pieciem bija akvalangi. Largo turēja tikai spēcīgu zemūdens elektrisko lukturi. Pārējie četri bija sadalījušies pa pāriem. Saistīti ar tīklu, viņi sēdēja uz metāla režģa, pārkāruši pāri malai pleznās ieautās kājas un gaidīdami, kad, ieplūdis tilpnē, ūdens virpulis iznesīs viņus laukā. Tīklā starp katru pāri atradās četras pēdas garš priekš­mets neglītā, pelēkā apvalkā.

Odens ieplūda, uzvilnīja un ielauzās tilpnē, apņemot visus piecus vīriešus. Noslīdējuši no savām vietām, akvalangisti ar Largo priekšgalā un diviem pāriem precīzā, pārbaudītā attālumā aiz viņa izslāja pa lūku jūrā.

Sākumā Largo nemaz neiededza savu luktu­ri. Tas nebija vajadzīgs un pievilinātu muļķīgas, apžilbušas zivis, kas tikai traucētu. Gaisma varē­tu pievilināt pat kādu haizivi vai barakudu, un, kaut gan tās nebija nekas vairāk kā traucēklis, kāds no komandas, par spīti Largo centieniem, varētu krist panikā.

Viņi peldēja tālāk mēnesnīcas apgaismotajā dūmakā. Sākumā zem viņiem bija tikai pienains bezdibenis, bet tad parādījās salas korajlu klā­jums, kas stāvi pacēlās pretī jūras virsmai. Kā mazi līķauti mēnesnīcā klusi un aicinoši māja jūras aļģes, un koralJu zarainās rokas izskatījās pelēkas un noslēpumainas. Tieši šo nekaitīgo zemūdens mistēriju dēļ, kas lika skudriņām kņudināt ādu, Largo bija nolēmis vadīt izkrauša­nas komandu pats personīgi. Atklātā jūrā, kur bija nolaidusies lidmašīna, lielajai prožektora acij apņemot pazīstamās lidmašīnas aprises, zem­ūdens pasaule līdzinājās lielai istabai. Taču šeit bija citādi. Pelēkbaltā pasaule prasīja tāda peldē­tāja nicinājumu, kas šīs rēgainās briesmas jau bija pieredzējis tūkstošiem reižu iepriekš. Tas bija galvenais cēlonis, kāpēc Largo vadīja komandu. Viņš gribēja arī precīzi zināt, kā tiek noglabāti abi pelēkie, desām līdzīgie priekšmeti. Ja kaut kas saiet grīstē, varēja gadīties, ka viņam tās jāglābj pašam.

Saliņas zemūdens daļu viļņi bija izskalojuši tā, ka, skatoties no apakšas, tā atgādināja biezu sēni. Zem koraļļu lietussarga kā tumša rēta sēnes kātā vīdēja plata sprauga. Largo devās uz plaisas pusi un, kad bija pienācis pavisam tuvu, iededza lukturi. Zem koraļļu cepures valdīja tumsa. Dzeltenā luktura gaisma skatienam atsedza piekrastes koraļļu kopienas dzīvi - bālos jūras ežus un jūras olu asās, melnās muguras, kustīgo aļģu krūmājus, langustu dzeltenās un zilās antenas, tauriņu un eņgeļzivis, kas staru kūlī plivinājās kā kodes, saritinājušos bēche de mer, pāris līkločus metošus jūras kāpurus un melnai un zaļai želejai līdzīgo jūras zaķi.