- Tas garais, slaikais kuģis? Vai jahta ir tavējā? Tai ir skaista forma.
- Jahta pieder manam radiniekam. - Meitenes acis vēroja Bonda seju.
- Vai tu esi apmetusies uz jahtas?
- Nē, nē. Mums ir ipašums pludmalē. Vai, pareizāk sakot, mēs to esam paņēmuši. To vietu sauc par Palmiru. Atrodas tieši iepretī jahtai, īpašums pieder kādam anglim. Es domāju, ka viņš to grib pārdot. Vieta ir ļoti skaista. Turklāt atrodas labu gabalu nost no tūristu vietām. Laifordkejā.
- Izklausās tieši pēc tādas vietas, kādu es meklēju.
- Nu, apmēram pēc nedēļas mēs brauksim projām.
- Ak, - Bonds ieskatījās viņai acīs. - Cik žēl.
- Ja nevari iztikt bez flirta, tad nedari to uzkrītoši. - Meitene pēkšņi iesmējās, taču tūlīt pat to nožēloja. Bedrītes vaigos palika. - Tas ir… Es patiesībā tā nedomāju - tā, kā tas izklausījās. Taču es esmu pavadījusi sešus mēnešus starp šiem muļķa vecajiem, bagātajiem āžiem, klausoties tamlīdzīgas lietas, un vienīgais veids, kā viņus apklusināt, ir pateikt kādu rupjību. Es neesmu iedomīga. Šeit nav neviena, kas būtu jaunāks par sešdesmit gadiem. Jauni cilvēki to nevar atļauties. Tāpēc viņiem prātus sajauks jebkura sieviete, kam nav zaķa lūpa vai ūsas. Nē, pat ūsas viņus neapturēs. Iespējams, viņiem tas patīk. Es gribu teikt, ka, ieraugot pilnīgi jebkuru meiteni, šiem vecajiem āžiem aizsvīst brilles. - Viņa atkal iesmējās, pamazām kļūdama draudzīgāka. - Droši vien tu tādu pašu iespaidu atstāj uz vecām sievām ar pensneju un iezilinātiem matiem.
- Vai viņas lenčā ēd vārītus dārzeņus?
- Jā, un dzer burkānu un plūmju sulu.
- Tad mēs nespēsim saprasties. Es nenolai- dīšos zemāk par molusku biezeņzupu.
Meitene ziņkāri viņu uzlūkoja.
- Šķiet, ka tev daudz kas zināms par Naso.
-Tu gribēji teikt - par molusku uzbudinošajām spējām? Tā nav tikai Naso ideja. Tā uzskata visā pasaulē, kur vien sastopami moluski.
- Vai tā ir patiesība?
- Islandieši to ēd kāzu naktī. Neesmu manījis, ka uz mani tas iedarbotos.
- Kāpēc? - viņa draiski apvaicājās. - Vai tu esi precējies?
-Nē.
Pasmaidījis Bonds ieskatījās meitenei acīs.
- Un tu?
- Nē.
- Tad mēs varētu laiku pa laikam nomēģināt molusku zupu un paskatīties, kas notiks.
- Tas nav daudz labāk par miljonāriem. Tev vajadzēs papūlēties vairāk.
Atnesa dzērienus. Meitene apmaisīja savas glāzes saturu ar pirkstu, lai sajauktu Vorēesteras mērces brūnās nogulsnes, un izdzēra pusi glāzes. Pasniegusies pēc Dukes bloka, viņa izņēma paciņu un, atvērusi to ar īkšķa nagu, piesardzīgi paostīja cigareti, un aizdedza to ar Bonda šķiltavām. Dziļi ievilkusi dūmus, viņa izpūta garu dūmu mākoni.
- Nav slikta, - viņa šauboties noteica. - Vismaz dūmi izskatās pēc dūmiem. Kāpēc tu teici, ka tik labi zini, kā atmest smēķēšanu?
- Tāpēc, ka es to tik bieži esmu atmetis.
Bonds nosprieda, ka īstais laiks pārtraukt
tukšas pļāpas.
- Kāpēc tu tik labi runā angliski? - viņš vaicāja. - Izklausās, ka tev ir itāļu akcents.
- Jā, mani sauc Dominēta Vitāli. Taču mani sūtīja uz Angliju mācīties. Uz Čeltenhemas dāmu koledžu. Pēc tam es devos uz KDMA mācīties aktiermākslu. Angļu aktiermākslu. Mani vecāki domāja, ka labi audzinātai meitenei tas jāprot. Pēc tam viņi gāja bojā vilciena katastrofā. Es atgriezos Itālijā pelnīt iztiku. Es atcerējos savu angļu valodu, bet, - viņa bez rūgtuma iesmējās, - drīz vien aizmirsu visu pārējo. Itāļu teātrī nevar tikt uz priekšu, ja proti tikai staigāt ar grāmatu uz galvas.
- Bet radinieks ar jahtu? - Bonds palūkojās uz jūras pusi. - Vai viņam nebija par tevi jārūpējas?
- Nē.
Atbilde skanēja strupi. Kad Bonds neko neteica, meitene piebilda: - Viņš nav gluži mans radinieks, vismaz ne tuvs radinieks. Kaut kas līdzīgs tuvam draugam. Sargs.
- Ak, jā.
- Tev jāatnāk paciemoties pie mums uz jahtas.
Meitene juta, ka šajā brīdī jāizrāda mazliet aizrautības.
- Viņu sauc Largo, Emilio Largo. Iespējams, būsi dzirdējis. Viņš šeit ieradās meklēt nogrimušos dārgumus.
- Tiešām?
Tagad bija Bonda kārta izrādīt entuziasmu.
- Tas izklausās diezgan interesanti. Protams, es labprāt ar viņu iepazītos. Kas tie par dārgumiem? Vai kaut kas jau atrasts?
- Dievs vien zina. Viņš par to nemīl runāt. Acīmredzot atrasta kaut kāda karte. Taču es nedrīkstu to apskatīt, un man jāpaliek krastā, kad viņš dodas izlūkbraucienos, vai ko nu viņš dara. Šajā pasākumā naudu ieguldījuši daudzi cilvēki, nu, tādi kā akcionāri. Viņi visi tikko ir ieradušies uz salas. Tā kā mēs pēc nedējas braucam projām, es domāju, ka viss ir sagatavots un īstie meklējumi var sākties kuru katru bridi.
- Kādi ir šie akcionāri? Vai viņi izskatās pēc prātīgiem cilvēkiem? Lielākā nelaime visos dārgumu meklējumos parasti ir tā, ka vai nu kāds jau tur pabijis un nozudis ar visiem dārgumiem, vai arī kuģis ir iegrimis tik dziļi starp koraļļiem, ka tam nav iespējams piekļūt.
- Šķiet, ka viņiem nav ne vainas. Ļoti garlaicīgi un bagāti ļaudis. Izturas briesmīgi nopietni pret tik romantisku lietu kā dārgumu meklēšana. Šķiet, ka viņi visu savu laiku pavada kopā ar Largo. Droši vien vij intrigas un kaļ plānus. Turklāt izskatās, ka viņi nekad neiet laukā saulē vai peldēties, pilnīgi neko. It kā viņi vairītos no iedeguma. Cik var saprast, neviens no viņiem nekad agrāk nav bijis tropos. Vienkārši tipiski, aprobežoti biznesmeņi. Varbūt tā gluži nav. Neesmu necik daudz viņus sastapusi. Šovakar Largo par godu akcionāriem rīko viesības Casino.
- Ko tu dari visu dienu?
-Ak, tāpat niekojos. Mazliet iepērkos. Braukāju apkārt. Peldos citu cilvēku pludmalēs, kad viņu mājas ir tukšas. Man patīk zemūdens peldēšana. Man ir akvalangs, un es ņemu līdzi kādu no apkalpes vai zvejnieku. Apkalpe ir labāka. Viņi visi ar to nodarbojas.