- Es ari agrāk mazliet aizrāvos. Paņēmu līdzi pat aprīkojumu. Vai tu man kādreiz parādīsi, kur var dabūt labas niedres?
Meitene zīmīgi ieskatījās pulkstenī.
- To es varētu. Man laiks iet.
Viņa piecēlās kājās.
- Baidos, ka nevarēšu tevi aizvest atpakaļ. Man jābrauc uz otru pusi. Tev pagādās taksometru.
Meitene ieāva kājas sandalēs.
Bonds sekoja viņai cauri restorānam līdz mašīnai. Iekāpusi meitene iedarbināja dzinēju.
Bonds izšķīrās riskēt ar vēl vienu noraidījumu.
- Varbūt šovakar tiksimies Casino, Dominēta.
- Varbūt.
Viņa zīmīgi ieslēdza ātrumu.
- Bet, Dieva dēļ, nesauc mani par Dominētu. Tā mani neviens nesauc. Cilvēki mani sauc par Domino.
Meitene dāvāja Bondam acumirklīgu smaidu, bet tas bija drīzāk smaids ar acīm. Viņa pacēla plaukstu. Aizmugurējie riteņi uzsita gaisā smiltis un granti, un mazā zilā mašīnīte aizjoņoja pa pievedceļu uz galvenā ceļa pusi. Krustojumā tā uz mirkli apstājās, bet tad nogriezās pa labi uz Naso.
Bonds pasmaidīja.
- Maita, - viņš noteica un atgriezās restorānā samaksāt savu rēķinu un likt, lai izsauc taksometru.
12.
CILVĒKS NO CIP
Taksometrs pa Interfīldroudu aizveda Bondu līdz lidostai salas otrā galā. Pulksten 1.15 ar Pan American lidmašīnu vajadzēja ielidot cilvēkam no Centrālās izlūkošanas pārvaldes. Viņu sauca Larkins, F. Larkins. Bonds cerēja, ka Larkins nebūs kāds muskuļots koledžas beidzējs ar ezītī apcirptiem matiem, kas, gribēdams izcelties Vašingtonas priekšniecības acīs, kāros pierādīt britu nekompetenci, savas mazās kolonijas atpalicību un Bonda lempīgo nemākulību. Bonds cerēja, ka viņš vismaz atvedīs aprīkojumu, ko Bonds pirms izbraukšanas no Londonas bija prasījis A nodaļā, kas uzraudzīja sakarus ar CIP. Tas bija modernākais raidītājs aģentu savstarpējiem sakariem lauka apstākļos, kas nodrošina neatkarību no kabeļu pieslēguma un ļauj acumirklī sazināties ar Londonu un Vašingtonu, kā arī visjaunākie Geigera skaitītāji, kas ļauj darboties gan uz zemes, gan zem ūdens. Pēc Bonda domām, viena no CIP lielākajām priekšrocībām bija lieliskā aparatūra, un viņš nekaunējās to aizņemties.
Ņūprovidensa, sala. uz kuras atradās Bahamu galvaspilsēta Naso, ir smilšains zemes gabals, ko apņem visskaistākās pludmales pasaulē. Taču iekšzemē nav nekā, izņemot klajumus, ko klāj krūmāji, vietējās priedltes, mastikas un indīgās efejas, un lielu sālsūdens ezeru tās rietumu galā. Uz salas sastopami putni, tropu puķes un palmas, kas jau izaugušas atvestas no Floridas un pārstādītas miljonāru skaistajos dārzos visgarām piekrastei. Taču salas vidienē nav nekā, kas spētu piesaistīt skatienu, izņemot skeleta pirkstiem līdzīgos ūdensdzirnavu sūkņus, kas slejas virs priedītēm apaugušiem klajumiem, tāpēc Bonds braucienu uz lidostu aizvadīja, atsaucot atmiņā rīta cēlienu.
Ierodoties pulksten septiņos no rīta, viņu sagaidīja gubernatora sekretārs (tas bija neliels drošības pārkāpums) un aizveda uz Roijal Ba- hamian - lielu, vecmodīgu viesnīcu, kurā nesen bija ieviesti daži amerikāņu uzlabojumi tūristu apkalpošanā, proti, istabā bija pieejams ūdens ar ledu, celofānā ietīts grozs ar apvītušiem augļiem un "sveicieniem no menedžera" un ar papīra strēmeli pārklāts tualetes poda sēdeklis. Pēc dušas un bezgaršīgām tūrista brokastīm uz balkona, no kura pavērās skats uz skaistu pludmali, viņš pulksten deviņos bija devies uz valdības ēku, lai tiktos ar policijas komisāru, Imigrācijas un muitas departamenta priekšnieku un gubernatoru. Viss notika tieši tā, kā Bonds bija iedomājies. NEKAVĒJOTIES un PILNĪGI SLEPENI bija atstājis nelielu iespaidu, un Bondam apsolīja pilnīgu sadarbību jebkurā viņa misijas jomā, taču pašu misiju nepārprotami uzskatīja par smieklīgu un muļķīgu, par kaut ko tādu, kas nedrīkst traucēt parasto mazas, miegainas kolonijas pārvaldes gaitu, nedz ari tūristu ērtības un prieku. Gubernatora vietas izpildītājs Rodiks, piesardzīgs pusmūža vīrs ar dzeltenīgām ūsām un mirdzošu pensneju, bija izteicies ļoti prātīgi.
- Redziet, komandieri Bond, pēc mūsu domām, un mēs esam ļoti rūpīgi apsprieduši visas iespējas, visus, ēēē, aspektus, kā teiktu mūsu amerikāņu draugi, nav iedomājams, ka kaut kur kolonijas robežās būtu iespējams paslēpt lielu četrmotoru lidmašīnu. Vienīgais skrejceļš, kas spēj uzņemt tādu lidmašīnu - vai es pareizi runāju, Hārling? - atrodas šeit, Naso. Ja runājam par nolaišanos jūrā, par, ēēē, nolaišanos piespiedu kārtā uz jūras, manuprāt, tā to sauc, mēs esam sazinājušies ar visu lielāko ārējo salu administratoriem, un atbildes ir negatīvas. Radaru operatori meteoroloģiskajā stacijā…
Šajā mirklī Bonds bija viņu pārtraucis.
- Ja drīkstu vaicāt, vai radaru ekrāns darbojas visu diennakti? Man radies iespaids, ka lidosta visu dienu ir ļoti noslogota, bet naktī satiksme ir niecīga. Vai varētu būt, ka naktī radaru nenovēro īpaši uzmanīgi?
Policijas komisārs, patīkams, ļoti militāra izskata vīrietis virs četrdesmit, kura uniformas sudraba pogas un zīmotnes spīdēja tā, kā tās var spīdēt tikai tad, ja spļaušana un spodrināšana ir galvenā nodarbošanās un apkārt ir pietiekami daudz apakškareivju, prātīgi noteica: - Es domāju, ka komandierim ir taisnība, ser. Lidostas komandants atzīstas, ka tad, kad pēc grafika nekas nav paredzēts, modrība atslābinās. Viņam nav tik daudz personāla, un, protams, lielākā daļa tur ir vietējie, ser. I>abi cilvēki, bet diez vai atbilst Londonas lidostas standartiem. Turklāt meteoroloģiskās stacijas radaram ir zems horizonts un diapazons - to galvenokārt izmanto navigācijai.
- Diezgan, diezgan.
Gubernators negribēja ielaisties diskusijās par radariem vai Naso darbaspēka tikumiem.
- Šeit katrā ziņā ir sava daļa taisnības. Nav šaubu, ka komandieris Bonds to noskaidros. Tālāk. Esam saņēmuši pieprasījumu no valsts sekretāra, - tituls skanīgi pārvēlās gubernatora lūpām, - par visiem tiem, kas nesen ieradušies uz salas, par aizdomīgām personām un tā tālāk. Mister Pitmen?