Pasūta kalniem pārtikas un aprij to kā bērni, kas ielavījušies pieliekamajā kambari - visu laiku skatoties apkārt, lai kāds viņus nepieķer. Varētu domāt, ka tādiem cilvēkiem vajadzētu kaunēties pašiem no sevis.
- Šķiet mazliet muļķīgi, zinot, ka viņi maksā daudz naudas ārstniecībai vai vienalga, kas tas būtu.
- Un tā ir vēl viena lieta, - jaunā cilvēka balsī skanēja sašutums. - Es varu saprast, ja prasa divdesmit mārciņu nedēļā, piedāvājot trīs kārtīgas maltītes dienā, bet kā var prasīt divdesmit mārciņu, ja dod ēst tikai karstu ūdeni? Tas ir absurds!
- Droši vien viņus kaut kā ārstē. Un droši vien ārstēšana ir tā vērta, ja jau cilvēki atveseļojas.
- Droši vien, - šaubīgi noteica jauneklis.
- Daži no viņiem tiešām izskatās nedaudz citādāki, kad ierodos viņiem pakaļ, lai aizvestu uz staciju. - Viņš pavīpsnāja. - Bet daži, nedēļu padzīvojuši uz riekstiem un tā tālāk, kļūst par īstiem veciem āžiem. Iespējams, es ari kādu dienu to izmēģināšu.
- Kā to saprast?
Jaunais cilvēks pameta skatienu uz Bondu. Atcerējies Bonda pasaulīgās piezīmes par Brai- tonu, viņš nomierinājies sacīja: - Redziet, mums te Vašingtonā ir viena meitene. Pikanta meiča. Kaut kas līdzīgs vietējai palaistuvei, ja saprotat, ko es domāju. Viņa strādā par oficianti tējnīcā ar nosaukumu Pie bitītes. Vai drīzāk strādāja. Šī meiča sāka aizraut lielāko daļu no mums, ja saprotat manu domu. Mārciņa par reizi, turklāt viņa zina daudzus franču trikus. Tāds sports. Šogad runas nonāca ari līdz Stumbeņiem, un daži no vecajiem āžiem sāka gādāt par Polliju. Polliju Greisu, tā viņu sauc. Vizināja viņu savos Bentley un jājās pa pamesto karjeru augšā Daunsā. Tā viņa piepelnījās gadiem ilgi. Nelaime tā, ka viņi maksāja Pollijai piecas, desmit mārciņas, un drīz vien viņa kļuva pārāk laba tādiem kā mēs. Mēs tikām izspiesti no tirgus, tā sacīt. Kaut kas līdzīgs inflācijai. Tā nu pirms mēneša viņa uzteica darbu tējnīcā un, zināt ko? - jauneklis sašutumā pacēla balsi. - Viņa par pāris simtiem mārciņu nopirka sagrabējušu Austin Metropolitan un sāka doties izbraukumos! Tāpat kā Londonas prostitūtas no Kerzona ielas, par ko raksta avīzēs. Tagad viņa brauc uz Braitonu, Līvsu - visur, kur ir pieprasījums, un starplaikos strādā karjerā ar vecajiem āžiem no Stumbeņiem! Vai spējat tam ticēt?! - Jauneklis dusmīgi uztaurēja nekaitīgam pārim uz tandēma velosipēda.
- Tas ir slikti, - nopietni sacīja Bonds. - Es nebūtu domājis, ka šie ļaudis, pārtikdami no riekstu kotletēm un pieneņu vīna, vai ko nu viņiem tur dod ēst, varētu interesēties par tādām lietām.
Jauneklis nosprauslojās.
- Jūs vienkārši neko nezināt. Tas ir, - viņš juta, ka izteicies pārāk kategoriski, - tā mēs visi domājām. Viens no maniem draugiem, viņš ir vietējā ārsta dēls, izrunājās par šo lietu ar savu tēvu - aplinkus ceļā, ja tā var teikt. Un tēvs viņam paskaidroja, ka tāda veida diēta, izvairīšanās no alkohola un krietna atpūta, ko papildina masāža, aukstās un karstās vannas un tamlīdzīgi, viņš teica, ka tas viss attīrot asinsrites sistēmu un tonizējot organismu, ja saprotat, ko es gribu pateikt. Atmodina vecos āžus - rada viņos vēlēšanos no jauna plūkt sinepes, ja zināt to dziesmu, ko dzied Rozmarija Klūnija.
Bonds iesmējās.
- Tā, tā, - viņš sacīja. - Iespējams, ka no tās vietas beigu beigās tomēr ir kāds labums.
Uzraksts ceļa labajā pusē vēstīja: "Krūmāji. Vārti uz veselību. Pirmais pagrieziens pa labi. Lūdzu, ievērojiet klusumu!"
Ceļš vijās cauri platai egļu un mūžzaļo krūmu joslai Daunsas kalnu ielokā. Skatienam pavērās augsts mūris, pēc tam iespaidīga, pseidocietoksnim līdzīga ieeja ar Viktorijas laika sarga namiņu, no kura starp rāmajiem kokiem taisni augšup pacēlās sīka dūmu strēle. Jauneklis iegrieza mašīnu pa vārtiem un turpināja ceļu pa grantētu piebrauktuvi starp bieziem lauru krūmiem. Izdzirdējis signāltauri, pavecāks pāris parāvās ceļa malā. Tālāk pa labi stiepās plaši zālieni un glītas puķu dobes. Šur tur vidēja pa kādam stāvam, kas gan pa vienam, gan pāros lēnā gaitā pastaigājās, bet aiz viņiem pacēlās no sarkaniem ķieģeļiem būvēts Viktorijas laika monstrs, no kura līdz zālienu malai stiepās gara stikla veranda.
Jaunais cilvēks piebrauca mašīnu zem masī- vas nojumes ar robotu jumtu. Blakus lakotām, ar dzelzi inkrustētām arkveida durvīm atradās augsta, spīdīga urna, virs kuras piestiprinātā zīmīte vēstīja: "Iekštelpās nesmēķēt! Cigaretes, lūdzu, šeit!"
Izkāpis no taksometra, Bonds paņēma no aizmugurējā sēdekļa savu ceļasomu. Viņš iedeva jaunajam cilvēkam desmit šiliņus dzeramnaudai. Jauneklis pieņēma tos kā pašu par sevi saprotamu lietu un sacīja: - Paldies! Ja gribat izrauties, varat man piezvanīt. Pollija nav vienīgā. Un uz Braitonas ceļa ir tējnīca, kurā var dabūt radziņus ar sviestu. Uz redzi!
Nospiedis gāzes pedāli līdz grīdai, viņš aiz- brāzās pa to pašu ceļu, pa kuru bija ieradies. Paņēmis savu ceļasomu, Bonds samiernieciskā solī uzkāpa pa pakāpieniem un iegāja pa smagajām durvīm.
Iekšpusē bija ļoti silti un mierīgi. Pie reģistrācijas galda lielā, ar ozolkoka paneļiem apšūtā priekštelpā viņu mundri sagaidīja neganti skaista meitene iestīvinātā, baltā tērpā. Kad Bonds bija parakstījies, meitene izveda viņu cauri virknei drūmi mēbelētu kopējo telpu un ieveda neitrāli smaržojošā baltā gaiteni ēkas dziļumos. Tur atradās durvis, kas savienoja ar piebūvi, garu un zemu, lēti būvētu celtni, kur centrālās ejas abās pusēs atradās istabas. Uz durvīm bija plāksnītes ar ziedu un krūmu nosaukumiem. Ievedusi Bondu istabā ar uzrakstu Mirte, meitene pavēstīja, ka galvenais tikšoties ar pacientu pēc stundas, un aizgāja.