Imigrācijas un muitas daļas priekšnieks bija slaiks Naso iedzimtais ar spriganām, brūnām acīm un labām manierēm. Viņš patīkami pasmaidīja.
- Nekā īpaša, ser. Parastais tūristu, biznesmeņu un mājupbraucošu vietējo iedzīvotāju maisījums. Mums prasīja informāciju par pēdējām divām nedēļām. - Viņš pieskārās mapei, kas gulēja viņam klēpī. - Man šeit ir visas imigrācijas veidlapas, ser. Varbūt komandieris Bonds vēlēsies tās izskatīt kopā ar mani. - Brūnās acis, pametušas skatienu uz Bondu, novērsās. - Visās lielajās viesnīcās ir savi detektīvi. Droši vien es varētu no viņiem uzzināt sīkāku informāciju par jebkuru noteiktu personu. Visas pases tika pārbaudītas kā parasti. Nekādas neprecizitātes neatklājās, un neviens no šiem cilvēkiem nebija mūsu meklēto personu sarakstā.
- Vai drīkstu vaicāt? - ierunājās Bonds.
Gubernators aizrautīgi pamāja.
- Protams. Protams. Visu, ko vēlaties. Mēs esam šeit, lai palīdzētu.
- Es meklēju grupu vīriešu. Iespējams, kādus desmit vai vairāk. Iespējams, viņi lielākoties turas kopā. Viņi var būt pat divdesmit vai trīsdesmit. Es domāju, ka viņi ir eiropieši, iespējams, viņiem ir kuģis vai lidmašīna. Varbūt viņi šeit atrodas vairākus mēnešus vai tikai dažas dienas. Es saprotu, ka Naso ierodas dažādas delegācijas - tirgotāji, tūristu asociācijas, reliģiskās grupas, Dievs vien zina, kas vēl. Acīmredzot viņi ieņem vairākus numurus kādā viesnīcā un apmēram nedēļu notur savas sanāksmes un tā tālāk. Vai šobrīd kaut kas tāds notiek?
- Mister Pitmen?
- Protams, pie mums notiek daudzas tamlīdzīgas tikšanās. Tūrisma departaments to novērtē ļoti atzinīgi. - Imigrācijas nodaļas priekšnieks sazvērnieciski uzsmaidīja Bondam, it kā tikko būtu atklājis viņam lielu noslēpumu. - Taču pēdējās divās nedēļās pie mums pabijusi tikai Morālā atbalsta grupa, kas bija apmetusies Smaragda vilnī, un Lielisko biskvītu ļaudis Royal Bahamian. Viņi jau ir projām. Izturējās tāpat kā visas citas delegācijas. Visi ļoti cienījami cilvēki.
- Tur jau tā lieta, mister Pitmen. Cilvēki, ko es meklēju, cilvēki kas varētu noorganizēt lidmašīnas zādzību, noteikti papūlēsies atstāt cienījamu cilvēku iespaidu. Mēs nemeklējam bariņu ekstravagantu švītu. Mēs domājam, ka tiem patiesi jābūt ļoti ietekmīgiem cilvēkiem. Tātad, vai uz salas šobrīd būtu atrodams kas tamlīdzīgs, kāda līdzīgu cilvēku grupa?
- Nu, - imigrācijas dienesta priekšnieks plati pasmaidīja, - protams, pašlaik notiek ikgadējā nogrimušo dārgumu meklēšana.
Gubernators īsi, nicinoši iesmējās.
- Pagaidiet, mister Pitmen! Mēs taču negribam iejaukt viņus šajā lietā, un Dievs vien zina, par kādu lietu tā beigās izrādīsies. Es nespēju noticēt, ka komandieris Bonds gribēs tērēt laiku, interesējoties par bariņu bagātu ekscentriķu.
- Vienīgi, ser, - šaubu pilnā balsī ierunājās policijas komisārs, - viņiem tiešām pieder jahta un turklāt vēl neliela lidmašīna. Un es patiesi dzirdēju, ka nesen pēc savas dajas ieradusies liela grupa akcionāru. Šie punkti sakrīt ar komandiera vaicāto. Es atzīstu, ka tas ir smieklīgi, bet šis Largo ir pietiekami ietekmīgs, lai atbilstu komandiera Bonda aprakstam, un viņa cilvēki ne reizes nav sagādājuši mums nepatikšanas. Neparasti, ka starp kuģa apkalpes locekļiem sešu mēnešu laikā neviens nav pat piedzēries.
Bonds bija pieķēries šim trauslajam pavedienam un sekojis tam divu stundu garumā - muitas ēkā un komisāra kabinetā. Rezultātā viņš bija devies pastaigā uz pilsētu, cerot, ka izdosies uzmest skatienu Largo vai kādam no viņa cilvēkiem vai dzirdēt vēl kādas baumas. Beigu beigās viņš bija ticies ar Domino Vitāli.
Un tālāk?
Taksometrs bija ieradies lidostā. Licis šoferim pagaidīt, Bonds iegāja šaurajā, garajā uzgaidāmajā telpā tieši tobrīd, kad izziņoja, ka pienākusi Larkina lidmašīna. Viņš zināja, ka nāksies kā parasti aizkavēties muitas un imigrācijas formalitāšu dēļ. Iegājis suvenīru veikalā, viņš nopirka New York Times numuru. Galvenā ziņa, ko vēstīja neuzkrītošie virsraksti, vēl aizvien bija Vindicator pazušana. Iespējams, bija zināms ari par atombumbām, jo Artūrs Kroks redaktora lapā rakstīja par NATO alianses drošības aspektiem. Bonds bija pa pusei izlasījis iespaidīgo rubriku, kad klusa balss viņam pie auss sacīja: - 007? Te nr. 000.
Bonds spēji pagriezās. Tas bija! Tas bija Fēlikss Leiters!
Leiters, CIP aģents, ar kuru kopā Bonds bija veicis dažus visaizraujošākos uzdevumus savā karjerā, plati pasmaidīja un pasita metāla āķi, kas bija viņa labā roka, Bondam padusē.
- Esi mierīgs, draugs! Diks Treisijs visu izstāstīs, kad būsim izkļuvuši no šejienes. Somas ir laukā durvju priekšā. Iesim.
- Sasodīts! - sacīja Bonds, - ak tu vecais tāds-un-šitāds! Vai tu zināji, ka tas būšu es?
- Protams. CIP zina visu.
Pie ieejas Leiters lika savu ievērojamo bagāžu iekraut Bonda taksometrā un vest uz Royal Bahamian. Blakus neuzkrītošam, melnam Ford Consul stāvošais vīrietis pienāca tuvāk.
- Misters Larkings? Es esmu no kompānijas Hertz. Šī ir jūsu pasūtītā mašīna. Ceram, ka tā atbilst jūsu prasībām. Jūs taču gribējāt kaut ko pavisam parastu.
Leiters pārlaida paviršu skatienu mašīnai.
- Izskatās, ka būs laba. Es vienkārši gribu mašīnu, kas kustas uz priekšu. Man nepatīk tās stilīgās mašīnītes, kurās pietiek vietas tikai maza auguma blondīnei ar rokassomiņu. Esmu ieradies
šeit sakarā ar īpašuma lietām, nevis izklaidēties.
- Vai varu apskatīt jūsu Ņujorkas tiesības, ser? Kārtībā. Tādā gadījumā, ja jūs šeit parakstītos… un es pierakstīšu jūsu Diner kluba kartes numuru. Kad brauksiet projām, atstājiet mašīnu, kur jums ērtāk, tikai paziņojiet mums. Mēs ieradīsimies tai pakaļ. Ioi jums patīkamas brīvdienas, ser!