Abi vīrieši iekāpa mašīnā. Bonds apsēdās pie stūres. Leiters sacīja, ka viņam vajadzēšot pavingrināties braukt pa ceļa kreiso pusi, ko viņš dēvēja par "angliešu kreiļu manieri", turklāt viņš gribot redzēt, vai Bonds kopš abu pēdējā brauciena iemanījies labāk izdarīt pagriezienus.
Kad viņi bija izbraukuši no lidostas, Bonds sacīja: - Stāsti nu! Pēdējoreiz, kad tikāmies, tu biji kopā ar pinkertoniešiem. Kā tu gadījies šeit?
- Piespiedu kārtā. Diemžēl piespiedu kārtā. Pie velna, varētu domāt, ka notiek karš. Redzi, Džeims, ja esi strādājis CIP, tevi automātiski ieskaita virsnieku rezervē, pat ja esi no turienes aizgājis. Ja vien tevi nav atskaitījuši par to, ka atbildīgā brīdī neesi apēdis šifru grāmatu vai ko tamlīdzīgu. Acīmredzot manam vecajam šefam, tas ir, Alenam Dalesam, vienkārši nebija vīru, ko sūtīt, kad prezidents izsludināja trauksmi. Tā nu man un apmēram vēl divdesmit kadriem vienkārši lika ierasties - pamest visu un divdesmit četru stundu laikā būt klāt. Pie velna! Es domāju, ka sācies krievu uzbrukums! Un tad man pastāsta, kas par lietu, liek sasaiņot peldbikses, spainiti un lāpstiņu un ierasties Naso. Es, protams, spļāvu zilus uguņus. Pavaicāju, vai man neatsvaidzināt atmiņā kanastas spēles noteikumus un steidzami nepaņemt ča-ča-ča stundas. Tad nu viņi visžēlīgi atklāja, ka es būšot vienā komandā ar tevi, un es nodomāju - ja jau tavs vecais nelietis N vai M, kā viņu tur sauc, tevi nosūtījis šurpu ar visu tavu veco pistoli, tad varbūt beigu beigās kaut kas tajā katliņā tomēr vārās. Tā nu es savācu tevis prasīto aparatūru, iesaiņoju spainīša un lāpstiņas vietā loku un bultas, un te nu es esmu. Tas ari viss. Tagad, veco zēn, tava kārta stāstīt. Pie velna, prieks tevi atkal redzēt!
Bonds punktu pa punktam izstāstīja Leite- ram visu notikumu gaitu kopš tā brīža, kad iepriekšējās dienas rītā bija ieaicināts M kabinetā. Kad viņš savā stāstā bija nonācis līdz apšaudei pārvaldes priekšā, Leiters viņu apstādināja.
- Un ko tu par to domā, Džeims? Pēc manām domām, tā ir visai savāda sagadīšanās. Vai pēdējā laikā neesi blēņojies ar svešu sievu? Izklausās vairāk pēc notikumiem Čikāgas Cilpā, nevis Pika- dilijas apkārtnē.
- Man tas nav saprotams, - nopietni sacīja Bonds, - un nevienam citam ari ne. Vienīgais cilvēks, kam pēdējā laikā varētu rasties vēlēšanās man atriebties, ir kāds trakais, ko sastapu vienā klīnikā, kurp mani nosūtīja sakarā ar manu sasodīto veselību.
Bonds, par milzīgu prieku Leiteram, diezgan kaunīgi pastāstīja par savu "ārstēšanos" Kriimājos.
- Es noskaidroju, ka šis cilvēks ir ķīniešu slepenās biedrības "Sarkanā zibens tongas" loceklis. Droši vien viņš dzirdēja, kā es pa publisko telefonu klīnikā ievācu informāciju par viņa ārieni. Pēc neilga laika viņam gandrīz izdevās mani noslepkavot. Tikai joka pēc un lai nokārtotu rēķinus, es darīju, ko spēju, lai viņu dzīvu pacepinātu. - Bonds pastāstīja sīkāk. - Jauka, klusa vietiņa šie Krūmāji. Tu būtu pārsteigts, redzot, cik lielu iespaidu uz cilvēkiem, šķiet, atstāj burkānu sula.
- Kur tā trako māja atrodas?
- Vietā, ko sauc par Vašingtonu. Pieticīga pilsētiņa, salīdzinot ar jūsējo. Atrodas netālu no Braitonas.
- Un tā vēstule ari sūtīta no Braitonas.
- Tas nu gan būs aiz matiem pievilkts.
- Es izmēģināšu citu pavedienu. Ja kāds plāno naktī nozagt lidmašīnu un to naktī nosēdināt, kā sprieda mūsu puiši, darbu ļoti atvieglotu pilnmēness. Taču lidmašīnu aizdzina piecas dienas pēc pilnmēness. Tagad iedomājies - ja nu tavs ceptais cālēns bija tas, kurš sūtīja vēstuli? Un ja pieņem, ka cepšanās viņu aizkavēja to izdarīt agrāk? Viņa darba devēji droši vien dusmojās. Vai ne?
- Droši vien.
- Un ja pieņem, ka tie pavēlēja viņu neizdarības dēļ iznīcināt? Un ja pieņem, ka slepkava līdz viņam nonāca tieši tajā mirklī, kad viņš nonāca līdz tavai mašīnai nolūkā noslēgt personīgos rēķinus? Spriežot pēc tava stāstījuma, šis cilvēks vis nebūtu licies mierā pēc tā, ko tu viņam nodarīji. Nu labi. Tie ir tikai pieņēmumi. Bet tie saskan, vai ne?
Daļēji apbrīnas pārņemts, Bonds iesmējās.
- Tu esi lietojis meskalīnu, vai? Tas ir sasodīti labs sižets komiksam, bet reālajā dzīvē tā nenotiek.
- Reālajā dzīvē nezog ar atombumbām piekrautas lidmašīnas. Izņemot tos gadījumus, kad zog. Tu sāc lēnāk domāt, Džeims. Cik daudz cilvēku noticētu dažiem gadījumiem, kuros mēs ar tevi esam bijuši iejaukti? Nestāsti man blēņas par reālo dzīvi. Tāds dzīvnieciņš neeksistē.
- Labi, paklausies, Fēliks, - nopietni sacīja Bonds. - Es tev izstāstīšu, kā domāju rīkoties. Tavā stāstā netrūkst loģikas, tāpēc es to šovakar nosūtīšu M, un paskatīsimies, vai Skotlendjards ar to kaut ko var izdarīt vai ne. Viņi var pārbaudīt klīniku un Braitonas slimnīcu, ja vien viņu uz turieni aizveda, un iespējams, ka no turienes viņi spēs tikt tālāk. Nelaime tikai, ka vienalga, ko viņi atklās, no šā cilvēka pāri ir palikušas tikai kurpes, un es šaubos, vai viņi atradīs vīrieti uz motocikla. Man tas šķita īsta profesionāļa darbs.
- Kāpēc gan ne? Šie lidmašīnu aizdzinēji izklausās pēc profesionāļiem. Plāns ir profesionāls. Viss saskan. Dari, kā esi nolēmis, nosūti ziņojumu un nekaunies pateikt, ka tā bija mana ideja. Mana medaļu kolekcija sākusi izskatīties tāda paplāna, kopš esmu pārstājis nēsāt formastērpu.
Viņi pabrauca zem Royal Bahamian portika, un Bonds iedeva atslēgas stāvvietas sargam. Leiters reģistrējās viesnīcā, un abi vīrieši devās augšā uz viņa numuru, kur pasūtīja divus dubultos martini ar ledu un ēdienkarti.