- Tas ir itāļu kuģis, - sacīja Bonds. - To uzbūvējusi firma Rodrigues Mesīnā. Tādus kuģus sauc par Aliscafos. Jahtai zem korpusa iebūvēti zemūdens spārni un, kad tos nolaiž, tā gandrīz paceļas gaisā un lido. Ūdenī paliek tikai dzenskrūves un dažas pēdas no kuģa pakaļgala. Policijas komisārs saka, ka rāmā ūdenī jahta var sasniegt 50 mezglu ātrumu. Protams, tā noder tikai piekrastes braucieniem, bet, kad darināta kā ātrgaitas prāmis, var uzņemt vairāk nekā simt pasažieru. Acīmredzot šī jahta paredzēta apmēram četrdesmit personām. Pārējo telpu aizņem īpašnieka apartamenti un kravas tilpne. Droši vien tā
izmaksājusi sasodīti tuvu ceturtda)miljonam.
Iejaucās laivinieks.
- Beistrītā runā, ka tuvākajās dienās jahta gatavojas braukt pēc dārgumiem. Pirms dažām dienām ieradās visi ļaudis, kam pieder zelta akcijas. Tad viņi pavadīja veselu nakti, veicot pēdējos pētīšanas darbus. Runā, ka tas bija netālu no Ekshumas vai Vetlingu salas. Droši vien jūs, puiši, zināt, ka tajā vietā Kolumbs pirmoreiz izkāpa krastā šajā Atlantijas pusē. Kaut kad ap tūkstoš četrsimt deviņdesmito. Taču tas varēja būt jebkurā citā vietā. Vienmēr klīdušas baumas, ka starp Robainajām salām - līdz pat Līkajai - guļot dārgumi. Patiesība ir tāda, ka jahta aizkuģoja uz dienvidiem. Pats dzirdēju, kamēr dzinēju troksnis nenoklusa tālumā. No austrumiem uz dienvidaustrumiem, es teiktu. - Laivinieks neuzkrītoši pārspļāva pāri laivas malai. - Droši vien tur guļ vesela kaudze zelta, ja jau tik dārgs kuģis un izsviež tik daudz naudas. Katru reizi, kad jahta piestāj krastā, lai uzpildītos, saka, ka rēķins esot piecsimt mārciņu.
- Kurā naktī tad viņi veica pēdējos darbus? - kā starp citu apvaicājās Bonds.
- Naktī pēc tam, kad uzpildījās. Tas ir pirms divām naktīm. Izbrauca ap sešiem.
Kuģa tukšie iluminatori vēroja laivas tuvošanos. Jūrnieks, kas ap kuģa tiltu spodrināja misiņu, iegāja pa lūku kuģī, un Bonds redzēja, ka viņš kaut ko saka mikrofonā. Uz klāja parādījās gara auguma vīrietis baltās biksēs un ļoti platā tīkliņkreklā. Vīrietis pacēla pret viņiem tālskati. Viņš kaut ko uzsauca jūrniekam, kurš pienāca un nostājās kāpņu augšgalā kuģa labajā pusē. Kad viņu ātrlaiva piebrauca pie jahtas, vīrietis salika rokas taurē un uzsauca: - Kādās darīšanās esat ieradušies? Vai jums norunāta tikšanās?
- Te misters Bonds, - atsaucās Bonds, - misters Džeimss Bonds. No Ņujorkas. Esmu atvedis savu advokātu. Gribu apvaicāties par Palmiru, mistera Largo īpašumu.
- Lūdzu, uzgaidiet!
Jūrnieks nozuda un atgriezās kopā ar vīrieti baltajās biksēs un kreklā. Bonds viņu pazina pēc policijas apraksta. Viņš priecīgi uzsauca atbraucējiem: - Kāpiet uz klāja, kāpiet uz klāja!
Vīrietis pamāja jūrniekam, liekot nokāpt un palīdzēt pietauvot laivu. Izkāpuši no tās, Bonds un Leiters devās augšup pa kāpnēm.
Largo pastiepa roku.
- Mani sauc Emilio Largo. Misters Bonds? Un…?
- Misters Larkins, mans advokāts no Ņujorkas. Patiesībā es esmu anglis, bet man Amerikā ir īpašumi. - Vīrieši apmainījās rokasspiedieniem. - Es atvainojos, ka traucēju, mister Largo, bet gribu vaicāt par Palmiru, īpašumu, ko jūs, ja nemaldos, īrējat no mistera Braisa.
- Ak, jā, protams.
Skaistie zobi iemirdzējās siltā un sirsnīgā smaidā.
- Nāciet uz manu kajīti, džentlmeņi! Es atvainojos, ka neesmu pienācīgi saģērbies jūsu uzņemšanai. - Lielās, brūnās plaukstas noglauda sānus, platās mutes kaktiņi nosodoši savilkās uz leju. - Mani apmeklētāji parasti piesakās iepriekš. Bet, ja piedosiet man neformālos apstākļus…
Ļāvis, lai vējš aiznes teikuma beigas nebūtībā, Largo skubināja viņus ieiet pa zemo lūku un nokāpt pa dažiem alumīnija pakāpieniem galvenajā kajītē. Gumijotais lūkas vāks šņācot aizvērās viņiem aiz muguras.
Lielajā kajītē bija sarkankoka paneļi, tumšsarkans biezs paklājs un ērti, tumšzili ādas klubkrēsli. Caur žalūziju spraugām plūstošie saules stari ienesa nedaudz gaišuma citādi visai drūmajā un vīrišķīgajā telpā, kurā garais centrālais galds bija nokrauts ar papīriem un kartēm, skapjos ar stiklotām durvīm greznojās zvejas piederumi, šauteņu un citu ieroču kolekcija un no statīva vienā stūri gluži kā skelets burvja mājoklī nokarājās melns gumijas nirēja kostīms ar akvalangu. Gaisa kondicionētājs bija patīkami atvēsinājis telpu, un Bonds juta, ka viņa miklais krekls pamazām sāk atlipt no ādas.
- Lūdzu, apsēdieties, džentlmeņi! - Largo nevērīgi pastūma malā kartes un dokumentus, it kā tie būtu pavisam nesvarīgi. - Cigaretes? - Viņš nolika uz galda lielu sudraba kārbu. - Un tagad - ko varu piedāvāt iedzert? - Viņš piegāja pie pārpildīta skapīša. - Varbūt kaut ko vēsu un ne pārāk stipru? Planter punšu? Džinu ar toniku?
Man ir ari dažādas alus šķirnes. Jums droši vien bija karsta braukšana tajā vaļējā kuteri. Ja vien būtu zinājis, atsūtītu jums pakaļ savējo.
Abi palūdza tikai toniku.
- Es ļoti atvainojos, ka ielauzos pie jums tādā veidā, mister Largo, - sacīja Bonds. - Man nebija ne jausmas, ka varu sazināties pa telefonu. Mēs ielidojām tikai šorīt, un, tā kā manā rīcībā ir tikai dažas dienas, man bija jāpasteidzas. Lieta tāda, ka es meklēju šeit īpašumu.
-Ak tā?
Largo atnesa glāzes un tonika pudeles un, nolicis tās uz galda, apsēdās tuvāk abiem pārējiem vīriešiem, veidojot omulīgu trijotni.
- Cik laba doma! Vieta ir brīnišķīga. Esmu pavadījis šeit sešus mēnešus un jau tagad gribētu palikt uz visiem laikiem. Taču cenas… Largo pameta rokas uz augšu. - Šie Beistrītas pirāti. Un miljonāri - tie ir vēl ļaunāki! Taču jūs darījāt gudri, ierodoties sezonas beigās. Varbūt kāds no īpašniekiem jūtas vīlies, ka nav atradis pircēju. Varbūt viņu mutes nebūs tik platas.