- Tieši tā es biju domājis. - Bonds ērti atgāzās krēslā un aizsmēķēja. - Vai drīzāk, tā man ieteica advokāts, misters Larkins. - Leiters pesimistiski pakratīja galvu. - Viņš ievāca informāciju un atklāti pateica, ka nekustamā īpašuma cenas šeit ir sakāpušas galvu reibinošos augstumos. - Bonds pieklājīgi pagriezās pret I>eiteru, lai iesaistītu viņu sarunā. - Vai tad tā nav?
- Trakas cenas, mister Largo, pilnīgi trakas. Vēl trakākas nekā Floridā. Gluži nereālas. Pastāvot tādām cenām, es nevienam savam klientam neieteiktu šeit kaut ko investēt.
- Tieši tā. - Largo acīmredzot nevēlējās pārāk iedziļināties šajos jautājumos. - Jūs kaut ko teicāt par Palmiru. Vai es šajā ziņā varu kaut kā palīdzēt?
- Es saprotu, mister Largo, - sacīja Bonds, - ka jūs nomājat šo īpašumu. Un runā, ka jūs pēc neilga laika braukšot projām. Protams, tās ir tikai baumas. Jūs jau zināt, kādi ir cilvēki uz šīm mazajām saliņām. Taču tas vairāk vai mazāk izklausās pēc tāda īpašuma, kādu es meklēju, un es saprotu, ka īpašnieks, šis anglis Braiss, varētu to pārdot, ja viņam piedāvātu īsto cenu. Es gribētu jums palūgt, - Bonds kā atvainodamies sacīja, - vai mēs nevarētu aizbraukt un to apskatīt. Protams, kaut kad, kad jūsu tur nebūs. Jebkurā jums piemērotā laikā.
Largo sirsnīgi nozibināja zobus. Viņš iepleta rokas.
- Bet protams, protams, mans dārgais draugs. Kad vien vēlaties. Mājā dzīvo tikai mana krustmeita un daži kalpotāji. Turklāt viņa lielāko tiesu laika pavada ārpus mājas. Lūdzu, tikai piezvaniet iepriekš! Es viņai pateikšu, ka jūs zvanīsiet. īpašums patiesi ir apburošs - tik radoša pieeja. Skaists dizains. Kaut visiem bagātniekiem būtu tik laba gaume!
Bonds piecēlās, un Leiters viņam sekoja.
- Jūs esat neparasti laipns, mister Largo. Un tagad mēs jūs vairs netraucēsim. Varbūt mēs kādreiz varētu satikties pilsētā? Mums vajadzētu ieturēt kopīgu lenču. Bet, - Bonds lika balsī ieskanēties apbrīnai un glaimiem, - ja ir tāda jahta kā šī, droši vien nemaz negribas kāpt krastā. Šajā Atlantijas krastā tāda laikam būs vienīgā. Vai vēl viena nemēdza kuģot starp Venēciju un Triesti? Man šķiet, es kaut kur par to lasīju.
Largo apmierināti pasmaidīja.
- Jā, pareizi, pilnīgi pareizi. Tādas sastopamas ari uz Itālijas ezeriem. Pasažieru pārvadāšanai. Tagad tās iepērk Dienvidamerikā. Brīnišķīgs dizains kuģošanai piekrastes ūdeņos. Kad darbojas zemūdens spārni, iegrime ir tikai četras pēdas.
- Droši vien trūkst vietas pasažieru izmitināšanai?
Visu vīriešu, bet ne obligāti visu sieviešu, vājība ir mīlestība pret saviem materiālajiem ieguvumiem.
- Nē, nē, - sacīja Largo, kura balsī ieskanējās tikko jaušams aizskarts pašlepnums. - Jūs redzēsiet, ka tā nemaz nav. Vai varat atlicināt piecas minūtes? Pašlaik esam visai pārpildīti. Droši vien būsiet dzirdējuši par dārgumu meklējumiem? - Viņš asi palūkojās uz abiem vīriešiem kā cilvēks, kas gaida izsmieklu. - Taču šobrīd to neapspriedīsim. Nav šaubu, ka jūs tādām lietām neticat. Taču visi šā pasākuma līdzdalībnieki atrodas uz borta. Kopā ar apkalpi mēs esam četrdesmit. Jūs redzēsiet, ka jahta nav pārpildīta. Vai vēlaties? - Largo norādīja uz durvīm kajītes dzijumos.
Fēlikss Leiters vilcinājās.
- Jūs taču zināt, mister Bond, ka mums pulksten piecos paredzēta tikšanās ar misteru Haroldu Kristīju?
Bonds atmeta ar roku.
- Misters Kristijs ir burvīgs cilvēks. Es zinu - viņš neiebildīs, ja dažas minūtes aizkavēsimies. Es ar prieku apskatītu kuģi, ja jūs tiešām varat atlicināt laiku, mister Largo.
- Nāciet! - sacīja Largo. - Apskate neaizņems vairāk par dažām minūtēm. Lieliskais misters Kristijs ir mans draugs. Viņš sapratīs.
Piegājis pie durvīm, Largo palaida viesus pa priekšu.
Bonds bija gaidījis pieklājību. Tā traucētu Leiteram un viņa aparātam.
- Lūdzu, ejiet pa priekšu, mister Largo, - viņš stingri sacīja. - Jūs mums pateiksiet, kad jāpieliec galva.
Pēc nelielas apmaiņas ar pieklājības frāzēm Largo devās viņiem pa priekšu.
Kuģi, lai cik moderni, vairāk vai mazāk līdzinās cits citam - gaiteņi, kas ved gar mašīntelpas labo un kreiso pusi, durvju rindas uz kajītēm, kas visas, kā paskaidroja Largo, esot aizņemtas, plašas kopējās dušas telpas, kambīze, kur divi priecīga izskata indieši baltos uzsvārčos smējās par jokiem, ko Largo izmeta par ēdienu, un šķita apmierināti par viesu izrādīto interesi, milzīga mašīntelpa, kur galvenais mehāniķis un viņa palīgs, šķiet, vācieši pēc tautības, aizrautīgi pastāstīja par spēcīgajiem dzinējiem un izskaidroja zemūdens spārnu darbību - nekās neatšķīrās no jebkura cita kuģa apmeklējuma, ieskaitot īstos vārdus apkalpei un atbilstošas slavas dziesmas īpašniekam.
Šauro telpu klāja pakaļgalā aizņēma neliela divvietīga amfībija. Tā bija krāsota jahtai pieskaņotā tumši zilā un baltā krāsā. Amfībijas spārni tagad bija ievilkti un dzinējs pārsegts, sargājot no saules. Tā bija liela laiva, kas varēja uzņemt ap divdesmit cilvēkiem, ar elektrisko pacēlāju cilvēku uzņemšanai uz borta un nocelšanai. Vērtējot kuģa izvietojumu un apkalpošanu, Bonds kā starp citu ieminējās: - Un tilpnē? Ari kajītes?
- Tikai kravas telpas. Un, protams, degvielas tvertnes. Jahtas ekspluatācija ir dārga. Mums jāved sev līdzi vairākas tonnas. Šādiem kuģiem ir balasta problēma. Kad to priekšgals paceļas augšup, degviela sasveras uz pakaļgalu. Lai to koriģētu, mums vajadzīgas lielas tvertnes kuģa aizmugurē.
Veikli un zinoši stāstīdams, Largo veda viņus atpakaļ pa eju uz galveno kajīti. Brīdī, kad viņi grasījās iet garām sakaru telpai, Bonds ierunājās.
- Jūs teicāt, ka jums ir sakari ar krastu. Kādi vēl raidsakari jums pieejami? Droši vien parastais Marconi raidītājs. Vai es varētu paskatīties? Radio man vienmēr izraisījis lielu interesi.