Gubernatora sekretārs bija piešķīris Bondam un Leiteram biedru kartes, un, iedzēruši bārā kafiju un ko stiprāku, viņi šķirās un devās pie galdiem.
Largo spēlēja chemin defer. Viņam priekšā bija bieza kaudze ar žetoniem simts dolāru vērtībā un pusducis lielo, dzelteno "biskvītu" tūkstoš dolāru vērtībā. Domino Vitāli sēdēja viņam aiz muguras, smēķēja cigaretes citu pēc citas un vēroja spēli. Bonds nolūkojās tajā no tālienes. Largo spēlēja plašu roku, lika uz banku, kad vien varēja, un ļāva savām bankām piedalīties spēlē. Viņš pastāvīgi laimēja, taču viņa manieres bija nevainojamas, un, spriežot pēc tā, kā cilvēki jokoja un aplaudēja viņa uzvarām, šis cilvēks Casino bija acīmredzami iecienīts. Domino, ģērbusies melnā tērpā ar kvadrātveida kakla izgriezumu un vienu lielu dimantu smalkā kakla ķēdē, izskatījās drūma un acīmredzami garlaikojās. Sieviete pa labi no Largo, trīs reizes piesolījusi banku un zaudējusi, piecēlās kājās un aizgāja no galda. Bonds veikli šķērsoja telpu un apsēdās tukšajā vietā. Bankā bija astoņsimt dolāru - apaļa summa, ko Largo bija savācis, pēc katras spēles piesakot cagnotte.
Bankas turētājam nāk par labu, ka viņš trīsreiz ir uzsaucis banku. Tas bieži vien nozīmēja, ka banku izdosies paņemt. Bonds to ļoti labi zināja. Viņš ari sāpīgi apzinājās, ka viss viņa kapitāls ir tikai 1000 dolāru. Taču apstāklis, ka visi bija tik satraukti par Largo nemainīgo veiksmi, darīja viņu drosmīgu. Un galdam galu galā nav atmiņas. 'Veiksme," sev sacīja Bonds, "ir domāta putniem."
Tad viņš uzsauca: - Banko!
- Ak, mans labais draugs misters Bonds, - Largo pastiepa roku. - Tagad galdā nāks liela nauda. Varbūt man vajadzētu laist garām banku. Angļi zina, kā spēlēt vilcienos. Tomēr, - viņš apburoši uzsmaidīja, - ja man jāzaudē, es katrā ziņā vēlētos zaudēt misteram Bondam.
Lielā, brūnā plauksta viegli uzsita pa kāršu kavu. Largo izvilka vienu sārto spēļu kārts mēli un pabīdīja to pāri zaļajam audumam uz Bonda pusi. Viņš paņēma vienu kārti sev un pēc tam izbīdīja vēl pa vienai katram. Paņēmis savu pirmo kārti, Bonds to spēji apgrieza otrādi galda vidū. Kārts bija devītnieks, kāravu devītnieks. Bonds pašķielēja uz Largo.
- Tas vienmēr nozīmē labu sākumu, tik labu, ka es griežu apkārt arī savu otro kārti.
Viņš to nepiespiesti nometa uz galda. Pusceļā kārts apgriezās un nokrita blakus devītniekam. Tā bija lieliskais desmitnieks, pīķa desmitnieks. Ja vien Largo abas kārtis ari kopā neveidoja deviņpadsmit, Bonds bija vinnējis.
Largo iesmējās, bet smiekliem bija asa pieskaņa.
- Jūs katrā ziņā liekat man mēģināt, - viņš jautri noteica un nometa savas kārtis blakus Bonda kārtīm. Tur bija ercena astotnieks un kreiča kungs. Largo bija zaudējis par pašu mazumiņu, par diviem punktiem, taču tāpēc zaudējums bija vēl jo sāpīgāks. Viņš skaļi iesmējās.
- Kādam jābūt otrajam, - viņš sacīja visiem klātesošajiem. - Ko es teicu? Angļi no kavas var izvilkt, ko vien vēlas.
Krupjē pastūma žetonus Bondam. Viņš tos salika mazā kaudzītē un norādīja uz kaudzi Largo priekšā.
- Izskatās, ka to pašu var teikt par itāļiem. Es jums šodien jau teicu, ka mums vajadzētu kļūt par partneriem.
Largo aizrautīgi iesmējās.
- Labi, pamēģināsim vēl vienreiz! Lieciet iekšā, ko esat laimējis, un es uzsaukšu banku kopā ar misteru Snovu pa labi no jums. Jā, mister Snov?
Misters Snovs, sīksta izskata eiropietis, ko Bonds atcerējās kā vienu no akcionāriem, piekrita. Bonds ielika astoņus simtus, un viņi katrs ielika pa četriem, spēlējot pret viņu. Bonds atkal laimēja, šoreiz ar seši pret pieci - atkal par vienu punktu.
Largo sērīgi pakratīja galvu.
- Tagad mēs tiešām esam pieredzējuši likteņa zīmi. Mister Snov, jums būs jāturpina vienam pašam. Šim misteram Bondam ir veiksmīga roka pret mani, es padodos.
Tagad misters Largo smaidīja tikai ar muti.
Misters Snovs pastūma uz priekšu 1600 dolāru, lai segtu Bonda likmi. "Es esmu laimējis 1600 dolāru divās spēlēs pret pieciem simtiem," nodomāja Bonds. "Un būtu jautri palaist garām banku un uzsaukt banku nākamajā gājienā."
Viņš izņēma savu likmi un noteica: - La rnain passe.
Atskanēja balsu murdoņa.
Largo dramatiski sacīja: - Nedariet tā! Nesakiet, ka uzsauksiet banku nākamajā gājienā! Ja tas notiks, es nošaušos. Labi, labi, es nopirkšu mistera Bonda banku, un paskatīsimies.
Viņš nometa uz galda dažus žetonus 1600 dolāru vērtībā.
Un Bonds sadzirdēja pats savu balsi sakām banko! Viņš uzsauca banku pats par savu banku - sakot Largo, ka uzveicis viņu vienreiz, pēc tam otrreiz, un tagad neizbēgami uzveica viņu atkal!
Largo pagriezās ar seju pret Bondu. Smaidot ar lūpām, viņš piemiedza acis un ciešāk, ar jaunu interesi ieskatījās Bonda sejā.
- Jūs mani vajājat, mans dārgais draugs. Jūs man sekojat. Ko tas nozīmē? Vendetu? - viņš klusi vaicāja.
"Paskatīsimies, vai vārdu asociācija atstās uz viņu kādu iespaidu," nodomāja Bonds.
- Kad pienācu pie galda, - viņš ieteicās, - es ieraudzīju spektru.
Bonds izteica vārdu it kā starp citu, bez kāda mājiena uz tā dubultnozīmi.
Smaids pazuda no Largo sejas, it kā viņš būtu saņēmis pļauku. Tas tūlīt pat atkal atplauka, taču visā sejā bija vērojama spriedze, sasprindzinājums, un acis bija kļuvušas vērīgas un modras. Mēles galiņš aplaizīja lūpas.
- Tiešām? Ko jūs ar to domājat?
- Sakāves spektru, - nepiespiesti sacīja Bonds. - Es domāju, ka jūsu veiksmei jāmainās uz citu pusi. Varbūt es kļūdījos. - Viņš norādīja uz kārtīm. - Paskatīsimies!
Ap galdu bija iestājies klusums. Spēlētāji un skatītāji juta, ka starp abiem vīriešiem radusies saspringta gaisotne. Pirms tam bija tikai joki, bet tagad pēkšņi oda pēc naidīguma. Anglis bija nometis cimdu. Vai meitenes dēļ? Varbūt. Pūlis priekšnojautās aplaizījās.