Largo asi iesmējās. Viņa seja no jauna pieņēma jautrības un bramanības masku.
- Ahā! - viņa balss atkal kļuva skaļa. - Mans draugs grib uzlikt lāstu manām kārtīm. Vietā, no kuras es nāku, mums ir savi paņēmieni, kā pret to cīnīties.
Viņš pacēla roku un, izstiepis mazo un rādītājpirkstu kā dakšiņu, it kā izdarīja dūrienu Bonda sejā. Pūlis to uztvēra kā rotaļīgu teātra spēli, bet Bonds, kas atradās šā cilvēka spēcīgajā, magnētiskajā aurā, aiz šā mafijas žesta sajuta dusmas un naidu.
Bonds labsirdīgi iesmējās.
- Tas katrā ziņā mani nobūra! Bet kādu iespaidu tas atstāja uz kārtīm? Paskatīsimies, jūsu spektrs pret manu spektru!
Largo sejā atkal atspoguļojās šaubas. Kāpēc vēlreiz atskanēja šis vārds? Viņš sulīgi uzsita pa kāršu kavu.
- Labi, mans draugs. Mēs cīnāmies trešo reizi. Te būs!
Divi viņa pirksti veikli izsvieda četras kārtis. Galds bija pieklusis. Bonds apskatījās savas divas kārtis. Viņam kopā bija pieci punkti - kreiča desmitnieks un ercena piecnieks. Pieci punkti ir robeža. Ja paveicas, vēl var laimēt. Pavērsis kārtis ar muguriņām uz augšu, Bonds nolika tās uz galda un ar tāda cilvēka pašapzinīgo izskatu, kam ir seši vai septiņi punkti, sacīja: - Neņemu, paldies!
Largo acis, pūloties lasīt Bonda sejā, samie- dzās. Viņš apvērsa savas kārtis un ar riebumu nometa tās galda vidū. Viņam ari bija pieci punkti. Ko lai viņš tagad dara? Jāvelk vai ne? Largo vēlreiz pacēla skatienu, sastapās ar klusi pašpārliecināto smaidu Bonda sejā - un vilka. Viņš izvilka devītnieku, pīķa devītnieku. Velkot vēl vienu kārti, nevis paliekot pie savām, un iegūstot tādu pašu punktu skaitu kā Bondam, viņš tagad bija dabūjis četrus punktus pret Bonda pieciem.
Bonds bezkaislīgi apgrieza savas kārtis.
- Baidos, ka jums vajadzēja noņemt lāstu no savas kāršu kavas, nevis no manis, - viņš sacīja.
Galdu pāršalca balsu murdoņa.
- Bet ja itālis būtu palicis pie saviem pieciem… - Es vienmēr velku pie pieciem. - Es nekad nevelku. - Tā bija neveiksme! - Nē, tā bija slikta spēle!
Tagad Largo bija grūti savaldīties, lai naids neparādītos sejā. Taču viņam izdevās, sašķiebtais smaids izlīdzinājās, dūrēs sažņaugtās rokas atlaidās. Dziļi ievilcis elpu, viņš pastiepa Bondam roku. Bonds to saņēma, ieliecis īkšķi plaukstā katram gadījumam, ja Largo būtu nolēmis saspiest to savā milzīgajā ķetnā. Taču tas bija tikai stingrs rokasspiediens un nekas vairāk.
- Tagad man jāgaida, kamēr atkal sāks smaidīt veiksme, - sacīja Largo. - Jūs esat paņēmis visus manus laimestus. Mani gaida smags vakara darbs tieši tad, kad biju domājis sagādāt savai krustmeitai kādu izklaidi un dejas. - Viņš pagriezās pret Domino. - Mana mīļā, domāju, ka misteru Bondu tu pazīsti tikai pa telefonu. Baidos, ka viņš ir sagrāvis manus plānus. Tev jāatrod kāds cits pavadonis.
- Sveika! - sacīja Bonds. - Vai mēs šorīt netikāmies tabakas veikalā?
Meitene pacēla skatienu.
- Jā? - viņa vienaldzīgi noteica. - Iespējams. Es ļoti slikti atceros sejas.
- Vai varu jums piedāvāt ko dzeramu? - apvaicājās Bonds. - Mistera Largo dāsnuma dēļ es tagad varu atjauties pat Naso dzērienus. Un šeit man nekas vairs nav darāms. Tādas lietas nevelkas bezgalīgi. Es nedrīkstu izaicināt savu veiksmi.
Meitene piecēlās un nelaipni sacīja: - Ja jums nav nekā cita, ko darīt. - Viņa pagriezās pret Largo. - Emilio, varbūt, ja aizvedīšu misteru Bondu projām, tava veiksme atkal atgriezīsies. Es būšu ēdamzālē pie kaviāra un šampanieša. Mums jāpacenšas atgūt ģimenē tik daudz tavas naudas, cik vien iespējams.
Largo iesmējās. Viņa labais garastāvoklis atkal bija atgriezies.
- Redziet, mister Bond, - viņš sacīja, - bēgot no vilka, jūs esat nokļuvis rīklē lācim. Var gadīties, ka Dominētas rokās jums neveicas tik labi kā manējās. Uz redzēšanos, mans dārgais draugs! Man tagad jāatgriežas sāls raktuvēs, ko esat man piespriedis.
- Tādā gadījumā, - atteica Bonds, - paldies par spēli! Es pasūtīšu šampanieti un kaviāru trijiem. Mans spektrs ari ir pelnījis atlīdzību.
Prātodams, vai ēnai. kas atplaiksnīja Largo acīs, ir dziļāka nozīme par itāļu māņticību, Bonds piecēlās un, meitenei ejot pa priekšu starp aizņemtajiem galdiem, devās uz ēdamzāli.
Domino izvēlējās nomaļu galdiņu tālākajā telpas stūri. Ejot viņai aiz muguras. Bonds pirmo reizi ievēroja, ka meitene tikko jaušami pieklibo. Viņam tā šķita apburoša, bērnišķi mīļa nianse klāt pie pašpārliecinātības un neslēptā seksapīla, ko izstaroja šī meitene, kam Bonds sliecās piešķirt augstāko, bet skarbāko franču titulu - courtiscme de marc/ue.
Kad atnesa Clicquot rosd un kaviāru piecdesmit dolāru vērtībā - "lētāk," viņš bija paskaidrojis, "nebūtu vairāk par ēdamkaroti" -, Bonds apvaicājās, kāpēc viņa klibo. - Vai izmežģīji kāju šodien peldoties?
Meitene uzmeta viiiam drūmu skatienu.
- Nē. Man viena kāja ir collu īsāka nekā otra. Vai jūties vīlies?
- Nē. Man patīk. Tas padara tevi mazliet līdzīgu bērnam.
- Nevis sīkstai, vecai, apbružātai sievietei. Vai ne? - viņa izaicinoši palūkojās uz Bondu.
- Vai tu tā jūties?
- Vai tad tas nav redzams? Vismaz tā Naso visi domā.
Meitene ieskatījās viņam tieši acīs, bet šoreiz mazliet lūdzoši.
- Neviens man to nav teicis. Lai kā, es pats spriežu gan par vīriešiem, gan par sievietēm. Kāds labums no citu cilvēku domām? Dzīvnieki neprasa cits cita domas par citiem dzīvniekiem. Tie skatās, aposta un sajūt. Mīlestībā un naidā, un visā, kas starp viņiem, tie ir vienīgie pārbaudījumi, kam ir kāda nozīme. Taču cilvēki nepaļaujas uz savu intuīciju. Viņi grib apstiprinājumu. Tāpēc viņi vaicā citiem, vai tiem tāds un tāds cilvēks patīk vai ne. Un, tā kā pasaulei patīk sliktas ziņas, viņi gandrīz vienmēr saņem noliedzošu atbildi - vai vismaz zinošu. Vai tu gribi zināt, ko es par tevi domāju?