Viņa pasmaidīja.
- Ikviena sieviete grib dzirdēt, ko par viņu domā. Pastāsti, bet uzmanies, lai tas skanētu patiesi, citādi es pārstāšu klausīties.
- Es domāju, ka tu esi jauna. Jaunāka nekā izliecies, jaunāka nekā ģērbies. Es domāju, ka tu esi rūpīgi audzināta, var teikt, pieradināta pie sarkaniem paklājiem, bet tad pēkšņi sarkanais paklājs tika izrauts no tavu kāju apakšas un tevi vairāk vai mazāk izmeta uz ielas. Tad tu piecēlies un sāki darīt visu, lai atgrieztos uz sarkanajiem paklājiem, pie kuriem biji pieradusi. Iespējams, ka, to darot, tu pat rīkojies visai nežēlīgi. Tu biji spiesta. Tev bija tikai tavi sievietes ieroči, un droši vien tu tos lietoji aukstasinīgi. Es nebrīnītos, ja tu būtu izmantojusi savu augumu. Tas būtu brīnišķīgs ierocis. Taču, lietojot to, lai sasniegtu vēlamo, tev nācās pārvarēt savu jūtīgumu. Es nedomāju, ka tas ir dziļi paslēpts. Katrā ziņā tas nav atrofējies. Tas ir vienkārši zaudējis balsi tāpēc, ka tu tajā neklausījies. Tu nevarēji atļauties klausīties, ja gribēji nokļūt atpakaļ uz sarkanā paklāja un iegūt to, ko kāroji. Tagad tu esi ieguvusi kāroto. - Bonds pieskārās plaukstai, kas gulēja uz galda starp viņiem. - Iespējams, tev tas pat ir gandrīz vai apnicis. - Viņš iesmējās. - Taču es nedrīkstu kļūt pārāk nopietns. Vismaz sīkākās lietās ne. Tu par tām zini visu, taču kārtības labad es pateikšu: tu esi skaista, valdzinoša, izaicinoša, neatkarīga, stūrgalvīga, karstasinīga un cietsirdīga.
Meitene domīgi uzlūkoja Bondu.
- Tu nepateici neko jaunu. Lielāko daļu es pati esmu tev pastāstījusi. Tu šo to zini par itāļu sievietēm. Bet kāpēc tu saki, ka es esmu cietsirdīga?
- Ja es spēlētu un saņemtu tādu sitienu, kādu saņēma Largo, un man būtu sieviete, un viņa sēdētu man blakus, vērotu un nepateiktu nevienu vārdu mierinājumam vai uzmundrinājumam, es teiktu, ka viņa ir cietsirdīga. Vīriešiem nepatīk ciest sakāvi, kad to redz viņu sievietes.
- Man pārāk bieži bijis jāsēž un jāskatās, kā viņš izrādās, - nepacietīgi sacīja meitene. - Es gribēju, lai tu uzvari. Es neprotu izlikties. Tu nepieminēji manu vienīgo tikumu. Tas ir godīgums. Es mīlu līdz galam un ienīstu līdz galam. Pašlaik ar Emilio es esmu pusceļā. Mēs bijām mīļākie, bet tagad esam labi draugi, kas saprot viens otru. Kad teicu, ka viņš ir mans aizbildnis, es stāstīju baltus melus. Es esmu sieviete, ko viņš uztur. Es esmu putns zeltītā būri. Man ir līdz kaklam mans būris, un es esmu nogurusi no šā darījuma. - Viņa kā aizsargājoties palūkojās uz Bondu. - Jā, tas ir cietsirdīgi pret Emilio. Taču ari cilvēcīgi. Var nopirkt ķermeni, bet nevar nopirkt to, kas iekšpusē - ko cilvēki sauc par sirdi un dvēseli. Emilio to zina. Viņš grib sievietes lietošanai. Nevis mīlestībai. Tādā veidā viņam bijušas tūkstošiem. Viņš zina, kādas ir mūsu attiecības. Viņš ir reālists. Taču kļūst aizvien grūtāk turēties pie manas darījuma daļas - teiksim, dziedāt, lai dabūtu vakariņas.
Viņa spēji apklusa.
- Ielej man šampanieti! - viņa sacija. - Šīs muļķīgās runas modinājušas manī slāpes. Un es gribētu paciņu Players. - Viņa iesmējās. - Lūdzu, kā teikts reklāmā. Man ir līdz kaklam smēķēt dūmus. Es gribu savu Varoni.
Bonds nopirka prasīto.
- Kas tas par varoni? - viņš gribēja zināt.
Meitene bija pavisam pārvērtusies. Rūgtums
no sejas bija nozudis, tāpat sasprindzinājuma ievilktās līnijas. Viņa bija atmaigusi. Pēkšņi viņa bija pārvērtusies par meiteni, kas atnākusi uz tikšanos.
- Ak, tu nemaz nezini! Mana vienīgā patiesā mīlestība! Mans sapņu vīrietis. Jūrnieks, kas redzams uz Players paciņas. Tu nekad neesi domājis par viņu, kā es esmu domājusi. - Piesēdusies tuvāk, viņa pabāza paciņu Bondam zem acīm. - Tu nesaproti šā brīnišķīgā attēla romantiku - tas ir viens no dižākajiem pasaules mākslas darbiem. Šis vīrietis, - viņa teica, - bija pirmais, ar ko es sagrēkoju. Es aizvedu viņu uz mežu, es mīlēju viņu skolas guļamistabā, es par viņu iztērēju gandrīz visu savu kabatas naudu. Savukārt viņš mani iepazīstināja ar plašo pasauli ārpus Čelten- hemas meiteņu koledžas. Viņš mani uzaudzināja. Viņš ļāva man nepiespiesti uztvert sava vecuma zēnus. Viņš bija man blakus, kad jutos vientuļa vai baidījos no tā, ka esmu jauna. Viņš mani uzmundrināja, deva man drošības izjūtu. Vai tu nekad neesi domājis par romantiku, kas slēpjas šajā attēlā? Tu neko neredzi, taču šeit ir visa Anglija! Klausies, - viņa dedzīgi saņēma Bonda roku, - es tev pastāstīšu stāstu par Varoni, viņa vārds ir uz cepures naga. Sākumā viņš bija pavisam jauniņš, kugapuika, junga, vai kā viņus tur sauc uz tā burinieka viņam aiz labās auss. Tas viņam bija grūts laiks. Kukaiņi cepumos, sitieni ar "kuģa kaķi", virves galu vai to, kas pagadījās pa rokai, kāpšana mastā, kur plīvo kuģa karogs. Taču viņš izturēja. Viņam sāka augt ūsas. Viņš bija gaišmatains un patiesībā pārāk smukiņš, - viņa ieķiķinājās, - varbūt viņam pat bija jācīnās par savu tikumību, vai kā to sauc vīrieši, dzīvojot starp visiem šiem bandītiem. Taču viņa sejā lasāms - tā koncentrēšanās līnija pierē un viņa skaistās galvas aprises -, ka tas ir cilvēks, kas tiks uz priekšu.
Viņa apklusa, lai iemalkotu šampanieti. Bedrītes viņas vaigos pārvērtās par dziļām bedrēm.
- Vai tu manī klausies? Vai tev nav apnicis klausīties par manu varoni?
- Es esmu tikai greizsirdīgs. Turpini!
- Tā nu viņš klīda pa visu pasauli - devās uz Indiju. Ķīnu, Japānu, Ameriku. Viņam bija daudz meiteņu un daudz kautiņu, kur liek lietā jūrnieku dunci un dūres. Viņš pastāvīgi rakstīja uz mājām savai mātei un precētajai māsai, kas dzīvoja Duvrā. Viņas gribēja, lai viņš atgriežas mājās, sastop jauku meiteni un apprecas. Taču viņš neatgriezās. Redzi, viņš taupija sevi sapņu meitenei, kas bija ļoti līdzīga man. Un tad, - viņa iesmējās, - parādījās pirmie tvaikoņi, un viņu pārcēla uz dzelzs kuģi - pa labi redzams tā attēls. Kopš tā laika viņš kļuva par bocmani, lai kas tas būtu. un ļoti svarīgu personu. Viņš sāka krāt naudu no savas algas, vairs neiesaistījās kautiņos un negāja pie meitenēm, bet ataudzēja šo jauko bārdu, lai izskatītos vecāks un svarīgāks, un viņš apsēdās ar krāsainiem diegiem un adatu, lai izšūtu šo savu attēlu. Tu redzi, cik labi viņš to paveicis - savu pirmo burinieku un savu pēdējo dzelzs kuģi, ierāmējot tos ar glābšanas riņķi. Pabeidzis izšuvumu, viņš nolēma pamest floti. Patiesībā viņam nepatika tvaikoņi. Viņš pameta to spēku pilnbriedā, vai ne? Un tad vēl viņam pietrūka zelta pavediena, lai pabeigtu virvi ap glābšanas riņķi, tāpēc viņam vajadzēja to vienkārši nogriezt. Redzi, labajā pusē, kur virve šķērso zilo līniju. Tā nu viņš atgriezās mājās skaistā, zeltainā vakarā pēc brīnišķīgas dzīves flotē, un tas bija tik skumji, skaisti un romantiski, ka viņš atainos skaisto vakaru citā attēlā. Tāpēc viņš par saviem ietaupījumiem nopirka krogu Bristolē, un no rītiem pirms kroga atvēršanas viņš strādāja un strādāja, kamēr bija darbu pabeidzis, un šeit tu vari redzēt mazu burinieciņu, kas atveda viņu mājās no Suecas ar zīdiem, gliemežvākiem un kokā grieztiem suvenīriem pilnu audekla somu. Un tā ir Adatas bāka, kas aicina viņu ostā tajā skaistajā, rāmajā vakarā. Ievēro, - viņa sarauca pieri, - man nepatīk tādas aubēm līdzīgas cepures, kāda viņam ir galvā, un man patiktu, ja viņš pirms "Varonis" būtu licis VMK (Viņas Majestātes kuģis), bet skaidri redzams, ka cepure tad būtu nošķiebušies uz vienu pusi un tur nesaietu viss uzraksts "Varonis". Taču tev jāatzīst, ka šis ir vissatriecošākais, visromantiskākais attēls. Es to izgriezu no savas pirmās paciņas, kuru izsmēķēju tualetē un pēc kuras man bija briesmīgi slikti, un es to glabāju, kamēr attēls sabirza pīšļos. Tad es izgriezu jaunu. Es to nēsāju sev līdzi vienmēr, līdz notika neizbēgamais, un man vajadzēja atgriezties Itālijā. Tad es nevarēju atļauties Plcujers. Itālijā tās ir pārāk dārgas, un man vajadzēja smēķēt draņķus, ko sauca par Nazionales.