Bonds negribēja zaudēt noskaņu.
- Kas notika ar varoņa attēliem? - viņš apvaicājās. - Kā tie nokļuva pie cigarešu ražotājiem?
- Ak, jā, kādu dienu varoņa krodziņā iegriezās kāds vīrs ar katliņu galvā, svārkos un diviem maziem zēniem pie rokas. Rau, - meitene pagrieza paciņu sāniski, - tie ir viņi - "Džons Pleijers un dēli". Redzi, te sacīts, ka tagad bizness ir pēcnācēju rokās. Viņiem piederēja viena no pirmajām automašīnām, Rolls-Royce, un tā bija salūzusi tieši pie varoņa krodziņa. Vīrietis katliņā, protams, nedzēra - šā tipa cilvēki, cienījami tirgoņi, kas dzīvo netālu no Bristoles, nemēdz dzert. Kamēr šoferis ārpusē laboja mašīnu, viņš palūdza ingveralu, maizi un sieru.
Varonis viņiem atnesa prasīto. Misters Pleijers un zēni tostarp apbrīnoja abus brīnišķīgos izšuvumus, kas karājās pie krodziņa sienas. Misters Pleijers nodarbojās ar tabakas biznesu, bet tikko bija izgudrotas cigaretes, un viņš gribēja uzsākt to ražošanu. Taču viņam nebija ne jausmas, kā tās nosaukt un kādu attēlu likt uz paciņas. Pēkšņi viņam prātā iešāvās brīnišķīga doma. Atgriezies fabrikā, viņš aprunājās ar savu menedžeri. Menedžeris atbrauca viņam līdzi uz krodziņu un, ieraudzījis varoni, piedāvāja viņam simts mārciņu par atļauju nokopēt abus attēlus uz cigarešu paciņām. Varonim nebija iebildumu, un viņam tieši vajadzēja simts mārciņu, lai apprecētos. - Meitene uz mirkli apklusa. Viņas skatiens bija aizklīdis tālumā. - Starp citu, viņa bija ļoti jauka, tikai trīsdesmit gadus veca, labi gatavoja, un viņas jaunais augums sildīja varoni gultā līdz pašai nāvei vēl pēc daudziem gadiem. Un viņa dzemdēja tam divus bērnus, zēnu un meiteni. Un zēns iestājās flotē, tāpat kā viņa tēvs. Jā, turklāt misters Pleijers gribēja, lai Varonis būtu redzams glābšanas riņķi vienā paciņas pusē, bet skaistais vakars - otrā. Taču menedžeris norādīja, ka tad nepaliks vietas uzrakstiem. - Viņa apgrieza paciņu otrādi. - Par "bagātīgo, lielisko" un "flotes tabaku" un neparastajai firmas zīmei leļļu mājas izskatā, kas peld šokolādes krēmā ar uzrakstu "Notingemas pils". Tad misters Pleijers sacīja: "Nu labi, tad liksim tos citu uz cita!" Tieši tā ari viņi izdarīja, un man jāsaka, ka izskatās ļoti labi. Vai tev tā nešķiet? Lai gan varonis, manuprāt, krietni saskaitās, redzot, ka attēlā nav iekļauta nāra.
- Nāra?
-Jā, jā. Pie glābšanas riņķa apakšējās malas, kur tas gremdējas jūrā, varonis bija attēlojis mazu nāriņu, kas ar vienu roku ķemmē matus, bet ar otru aicina viņu mājās. Nāriņa bija sieviete, ko viņš domāja atrast un apprecēt. Taču tu redzi, ka uz paciņas vairs nebija vietas, turklāt bija redzamas viņas krūtis, un misters Pleijers, kas bija nelokāms kvēkers, domāja, ka tas nav piedienīgi. Taču beigās viņš to varonim atlīdzināja.
- Ak, un kā viņš to izdarīja?
- Redzi, cigaretes guva lielus panākumus. Patiesībā tas bija attēla dēļ. Cilvēki nolēma, ka tas, kam virsū ir tik labs attēls, nevar būt slikts, un misters Pleijers nopelnīja kaudzi naudas, tāpat kā, domājams, viņa pēcteči. Tāpēc, kad varonis bija kļuvis vecs un viņam vairs nebija atlicis daudz ko dzīvot, misters Pleijers lika pašam labākajam tā laika māksliniekam pārzīmēt attēlu ar glābšanas riņķi. Zīmējums bija tieši tāds pats kā varoņa zīmētais, tikai nebija krāsains, un varonis tajā bija redzams daudz vecāks. Viņš apsolīja varonim, ka ari šis attēls vienmēr būs redzams uz viņa cigarešu paciņām, tikai to iekšpusē. Šeit. - Viņa izvilka no iepakojuma kartona apvalku. - Vai redzi, cik vecs viņš izskatās? Un, ja ieskatīsies ciešāk, redzēsi, ka abu kuģu karogi ir nolaisti pusmastā. Visai mīļi no mistera Pleijera puses, ka viņš palūdza, lai mākslinieks tā uzzīmē, vai ne? Tas nozīmēja, ka varoņa pirmais un pēdējais kuģis viņu atceras. Misters Pleijers un abi viņa dēli ieradās un uzdāvināja viņam to tieši pirms nāves. Droši vien viņam kļuva vieglāk, kā tev šķiet?