- Pavisam noteikti. Droši vien misters Pleijers bija ļoti iejūtīgs cilvēks.
Meitene lēnām atgriezās no savas sapņu zemes.
- Vienalga paldies, - viņa sacīja citā, visai stūrgalvīgā balsī, - ka uzklausīji manu stāstu. Es zinu, ka tā ir pasaka. Vismaz es tā domāju. Taču bērni šajā ziņā ir dumji. Viņiem vajag kaut ko, ko glabāt zem spilvena, kamēr viņi kļūst pieauguši - lupatu lelli, kādu rotaļlietiņu, vienalga ko. Es zinu, ka puikas ir tieši tādi paši. Mans brālis glabāja mazu metāla amuletiņu, ko viņam bija dāvājusi auklīte, līdz deviņpadsmit gadu vecumam. Pēc tam viņš to pazaudēja. Nekad neaizmirsīšu, kādus skandālus viņš sarīkoja. Kaut ari tad viņš jau dienēja gaisa spēkos un bija pats kara vidus. Brālis sacīja, ka tas nesis viņam laimi. - Meitene paraustīja plecus. Viņas balsī ieskanējās sarkasms. - Viņam nevajadzēja raizēties. Viņam veicās. Viņš bija daudz vecāks par mani, bet es viņu dievināju. Joprojām dievinu. Meitenes vienmēr mīl kretīnus, it sevišķi, ja tie ir viņu brāļi. Viņam veicās tik labi, ka viņš varēja kaut ko izdarīt manā labā. Taču brālis pat pirkstu nepakustināja. Viņš sacīja, ka katrs pats esot savas laimes kalējs. Viņš sacīja, ka viņa vecaistēvs esot bijis tik slavens mcilu mednieks un kontrabandists, ka viņam esot vislabākais kapakmens no visiem Petači Bolcāno kapsētā. Mans brālis teica, ka viņam būšot vēl labāks, kaut ari naudu viņš pelnīšot tādā pašā veidā.
Bonds satvēra cigareti ciešāk pirkstos. Viņš dziļi ievilka dūmus un izpūta tos ar klusu šņācienu.
- Tad jau tavs uzvārds ir Petači?
- Ak jā. Vitāli ir tikai skatuves vārds. Tas izklausījās labāk, tāpēc es to nomainīju. To otro neviens nezina. Es jau pati gandrīz esmu to aizmirsusi. Esmu saukusi sevi par Vitāli, kopš atgriezos Itālijā. Es gribēju visu mainīt.
- Kas notika ar tavu brāli? Kā viņu sauca?
- Džuzepe. Viņam bija daudz trūkumu. Taču viņš bija brīnišķīgs lidotājs. Pēdējoreiz, kad par viņu dzirdēju, brālim bija uzticēts kāds labi apmaksāts darbs Parīzē. Varbūt tagad viņš nomierināsies. Es katru nakti lūdzu Dievu, kaut tā notiktu. Viņš ir vienīgais, kas man palicis. Es viņu mīlu par spīti visam. Vai tu to saproti?
Nodzēsis cigareti pelnutraukā, Bonds pieprasīja rēķinu.
- Jā, es to saprotu, - viņš sacīja.
16.bruņucimda peldināšana
Melnais ūdens zem policijas piestātnes laizījās un šļakstinājās gar rūsas saēstajiem dzelzs balstiem. Zem mežģīnēm līdzīgajām ēnām, ko caur kaltajām metāla margām meta trīs ceturtdaļas liels mēness, konstebls Santoss uzcēla akvalanga cilindru Bondam mugurā, un Bonds nostiprināja tā siksnas sev pie jostasvietas tā, lai tās nenorautu Leitera otrā Geigera skaitītāja, šoreiz zemūdens modeļa, stiprinājumus. Viņš iesprauda starp zobiem gumijas cauruli un noregulēja gaisa padevi cauri ventilim. Pēc tam viņš padevi noslēdza un izņēma no mutes cauruli. Pāri ūdens klaidam no Junkanoo bāra jautri burzguļoja orķestra spēlētā mūzika. Tās skaņas lika domāt par milzu zirnekli, kas dejo uz ksilofona.
Santosam, milzīga auguma iezemietim, kura krūšu muskuļi bija šķīvju lielumā, mugurā bija tikai peldbikses.
- Ko es varētu sastapt šajā nakts stundā? - vaicāja Bonds. - Kā ar lielajām zivīm?
Santoss pasmaidīja.
- Parastās piekrastes zivis, ser. Varbūt kādu barakudu. Varbūt haizivi. Taču tās visas ir slinkas un pārēdušās atkritumus no notekcaurulēm. Viņas jūs neaiztiks - tas ir, ja neasiņosiet. Tad vēl dibenā būs visādi nakts rāpuļi - omāri, krabji, varbūt gadās kāds puveklītis. Dibenu pārsvarā klāj jūraszāles, kas aug uz dažādiem dzelžiem, pudeles un tamlīdzīgas drazas. Piemēslots, ja jūs saprotat, ko domāju, ser. Taču ūdens ir skaidrs, un tādā mēnesnīcā un Disco gaismā, kas rādīs ceļu, jums nevajadzētu nomaldīties. Tas prasīs apmēram divpadsmit piecpadsmit minūšu. Savāda lieta, es teiktu. Es vēroju jau kādu stundu, bet nav redzams ne sargs uz klāja, ne kāds cilvēks stūres telpā. Vieglā brīzīte paslēps jūsu burbuļus. Varētu iedot jums skābekļa elpinātāju, bet, nē, man nepatīk tādas lietas. Tas ir bīstami.
- Labi, tad iesim. Tiksimies apmēram pēc pusstundas. - Bonds pataustīja pie jostas piesprausto nazi, paraustīja siksnas un paņēma mutē caurulīti. Viņš atgrieza gaisa padevi un, pleznām plakšķinot pa netīrajām smiltīm, iekāpa ūdenī. Tur viņš noliecās, iespļāva maskā, lai tā neaizmiglotos, izskaloja un uzlika atpakaļ. Pēc tam lēnām devās tālāk, pa ceļam aprazdams ar elpošanu. Piestātnes galā viņš bija ūdenī līdz ausīm. Bonds klusi iegremdējās un, viegli kustinot kājas un turot rokas gar sāniem, devās lejup.
Dubļainā nogāze bija stāva, un Bonds turpināja laisties lejā, kamēr aptuveni četrdesmit pēdu dziļumā atradās tikai dažas collas virs okeāna dibena. Viņš paskatījās uz lielajiem fosforizēta- jiem cipariem sava pulksteņa ciparnīcā - 12.10. Atslābinājies viņš Jāva kājām kustēties vieglā, nepiespiestā ritmā.
Cauri mazu vilnīšu jumtam blāva mēnesnīca ņirbinājās uz pelēkā smilšu klāja, un atliekas - autoriepas, kārbas, pudeles - meta melnas ēnas. Mazs astoņkājis, sajutis viļņošanos, pārtapa no tumši brūna par gaišpelēku un mīksti iespraucās atpakaļ eļļas kannā, kas bija viņa mājas. Jūras puķes, želatīnveidīgie polipi, kas naktī izlīda laukā no smiltīm, nolieca lejup savas atveres, kad tos skāra Bonda melnā ēna. Sajutušas ūdens trīsas, no dubļiem sīkas strūkliņas kā mākonīšus virs darbīgiem vulkāniem izgrūda citas nakts dzīvībiņas, un aizlienētajā gliemežvākā laiku pa laikam ievilkās kāds krabis vientuļnieks. Bonds jutās, kā šķērsojot mēness ainavu, virs un zem kuras daudzas noslēpumainas būtnes dzīvoja savu dzīvi. Bonds to visu uzmanīgi vēroja, it kā viņš būtu zemūdens dabas pētnieks. Viņš zināja, ka tikai tā zem ūdens bija iespējams saglabāt mieru - pievēršot pilnīgu uzmanību radībām, kas te dzīvo, un neliekoties zinis par pelēkajām duļķu sienām, nedz ari pūloties saskatīt iedomātus briesmoņus.