Virzīšanās uz priekšu drīz kļuva automātiska, un, kamēr Bonds, peldot tā, lai mēness atrastos pie labā pleca, ieturēja savu kursu, viņa domas atgriezās pie Domino. Tātad viņa bija māsa cilvēkam, kas, iespējams, nolaupīja lidmašīnu! Iespējams, to nezināja pat Largo, ja viņš vispār bija iesaistīts intrigā. Ko tādā gadījumā nozīmēja šīs attiecības? Sagadīšanos?
Citādi nevarēja būt. Visa viņas izturēšanās bija tik nevainīga. Un tomēr tas bija vēl viens niecīgs salmiņš pie nožēlojamās kaudzītes, kas kaut kādā nenoteiktā veidā liecināja par Largo saistību ar šo lietu. Un Largo reakcija, dzirdot vārdu "spektrs". To varēja piedēvēt itāļu māņticībai - vai ari nevarēja. Bondu pārņēma draudīga sajūta, ka visas šīs niecīgās skrandas attiecas uz aisberga redzamo daļu - dažām pēdām ledus blāķa, zem kurām slēpjas tūkstoš tonnu materiāla. Vai viņam vajadzētu ziņot? Vai nevajadzētu? Bonda prāts drudžaini darbojās, bet nespēja izlemt. Kā to izklāstīt? Kā lai nodod informāciju, vienlaikus atspoguļojot savas šaubas? Cik daudz pateikt un cik daudz noklusēt?
Cilvēka ķermeņa ekstrasensorā antena, jutekļi, kas saglabājušies no dzīves džungļos vēl pēc miljoniem gadu, neapzināti saasinās, kad cilvēks jūt, ka viņam draud briesmas. Bonda prāts bija pievērsts lietām, kas atradās tālu projām no tābriža riska, bet jutekļi tik un tā taujāja pēc ienaidnieka. Piepeši neredzama stīga sāka zvanīt trauksmes zvanus - briesmas! Briesmas! Briesmas!
Bonda augums saspringa. Roka neviļus satvēra nazi, un galva asi pavērsās pa labi - nevis pa kreisi vai atpakaļ. Jutekļi teica, ka jāskatās pa labi.
Liela barakuda, ja tā ir divdesmit vai vairāk mārciņu smaga, ir visbīstamākā okeāna zivs. Precīza, tieša un ļauna, tā ir naidīgs ierocis viscaur no garās, atņirgtās mutes cietsirdīgajā žoklī, kas līdzīgi klaburčūskas žoklim var atvērties deviņdesmit grādu leņķī, līdz tēraudam līdzīgajam, zili sudrabotajam ķermenim un laiskajai astes spurai, kuras spēks padara baraku- du par vienu no pieciem ātrākajiem okeāna sprinteriem. Šī zivs, kas desmit jardu attālumā peldēja paralēli Bondam tieši uz robežas ar pelēko miglas sienu, aiz kuras tālāk nekas vairs nebija saskatāms, izrādīja savus draudu signālus. Skaidri bija saredzamas platās muguras svītras - plēsoņas medību zīme - , tās vērīgās, bezkaislīgās, zeltaini melnās acis bija pievērstas Bondam, un garais purns bija pavērts par pus- collu, ļaujot mēnesnīcai apspīdēt visasāko zobu rindu visā okeānā - zobus, kas nekoda miesā, bet izplēsa to gabaliem, norija, pēc tam cirta un plēsa no jauna.
Bondam pār vēderu sāka skraidīt baiļu skudriņas un āda cirkšņos saspringa. Viņš piesardzīgi ieskatījās pulkstenī. Vēl bija jāpeld apmēram trīs minūtes, kamēr viņš varēs pacelties augšup līdz Disco. Viņš pēkšņi pagriezās un, zibinot nazi straujiem vēzieniem, metās pretī lielajai zivij. Milzīgā barakuda pāris reižu laiski pavēzēja ar asti, un, kad Bonds pagriezās, lai turpinātu savu ceļu, tā ari pagriezās un atsāka kūtri, kā vīpsnājot, peldēt, izvērtējot viņu, mērojot, kuru kumosiņu - plecu, sēžamvietu, pēdu - izvēlēties vispirms.
Bonds pūlējās atsaukt atmiņā, ko viņš zina par šīm lielajām, plēsonīgajām zivīm un ko ir pieredzējis, sastopoties ar tām agrāk. Pirmais likums bija - nekrist panikā, nebaidīties. Zivis sajūt bailes, tāpat kā tās sajūt suņi un zirgi. Kusties rāmi un mierīgi! Neizrādi apjukumu un nerīkojies haotiski! Jūrā neganta, nikna izturēšanās nozīmē, ka iespējamais upuris nevalda pār sevi, ir neaizsargāts. Tāpēc nezaudē ritmu. Zivs, kas raustās, ir laupījums ikvienam. Krabis vai molusks, ko vilnis apgāzis otrādi, piedāvā savu neaizsargāto pusi simtiem ienaidnieku. Zivs, kas gul uz sāniem, ir beigta zivs. Bonds ritmiski vilkās uz priekšu, izstarodams neaizskaramību.
Tad bālā mēnesnīcas ainava pārvērtās. Priekšā parādījās mikstu jūraszāļu pjava. Lēnajās dziļūdens straumēs tā tīksmi viļņojās kā biezs kažoks. Hipnotizējošā kustība uzdzina Bondam vieglu jūrasslimību. Zālē šur tur gulēja lielas, melnas nedzīvu sūkļu bumbas, kas izauga no smiltīm kā gigantiski pūpēži - Naso vienīgais eksports, pirms sūkjus bija pārņēmušas sēnītes un nokāvušas visu sūkļu koloniju tikpat neglābjami, kā miksomatoze iznīcināja trušus. Bonda melnais augums nozibēja pāri elpojošajam zālājam kā neveikls sikspārnis. Pa labi no viņa ēnas ar klusu precizitāti peldēja melns šķēps, ko meta barakuda.
Priekšā parādījās sidrabotu sīkzivtiņu biežņa, kas bija ieslēgta straumē kā galertā. Kad viens otram paralēli tām tuvojās abi ķermeņi, masa asi pašķirās, atstājot platas ejas abiem ienaidniekiem, bet pēc tam sakļāvās no abām pusēm, it kā sargājot. Cauri zivju mākonim Bonds vēroja barakudu. Tā majestātiski peldēja uz priekšu, nelikdamās ne zinis par barību sev apkārt, tāpat kā lapsa, zagdamās uz cāļu aploku, neliktos zinis par trušu būriem. Bonds ieslēdza sevi vienmērīgā ritma bruņās, liekot barakudai saprast, ka viņš ir lielāka, bīstamāka zivs, ka barakudu nedrīkst maldināt viņa miesas baltums.