- Ah! - un pārsteigumā apstulbušu skatienu ielūkojās Bondam acīs. Tad, aptvērusi, kas tikko noticis, viņa aizelsusies sacīja: - Ak, paldies!
Viņa pagriezās uz automašīnas pusi. No vadītāja sēdekļa nesteidzīgi iztrausās kāds vīrietis.
- Es ļoti atvainojos. Vai jums nekas nav noticis? - Tad viņa sejā atplaiksnīja atskārsme.
- O! - viņš zīžaini sacīja. - Vai tik tā nav mana draudzene Patricija? Kā tev klājas, Petij? Vai gaidīji mani?
Vīrietis bija ārkārtīgi izskatīgs - siržu lauzējs ar tumši zeltainu ādu un rūpīgi apcirptām ūsām virs stingrām lūpām, kādas sievietēm parasti rādās sapņos. Viņa vaibsti liecināja par spāņu vai latīņamerikāņu asiņu klātbūtni, un viņam bija nekaunīgas, vērīgi brūnas acis, kas kaktiņos savādi jeb, kā sacītu sieviete, intriģējoši izliecās augšup. Viņš bija sportiska izskata, sešas pēdas garš, ģērbies vienkāršā laba griezuma smilškrāsas tvīda uzvalkā, kas nācis no "Andersona un Šeparda". Balts zīda krekls un tumšsarkana, punktaina kaklasaite, un tumši brūns, mīksts svīteris ar V veida kakla izgriezumu, kas izskatījās adīts no lamas vilnas. Bonds viņu novērtēja kā glītu kretīnu, kas dabū visas sievietes, ko vēlas, un, iespējams, dzīvo uz viņu rēķina, turklāt - dzīvo labi.
Meitene bija atguvusi līdzsvaru un stingrā balsi teica: - Jums tiešām vajadzētu būt uzmanīgākam, grāf Lipe! Jūs taču zināt, ka pa šo ceļu vienmēr staigā pacienti un personāls. Ja nebūtu gadījies šis džentlmenis, - meitene uzsmaidīja Bondam, - jūs būtu mani sabraucis. Galu galā ir taču liels brīdinājuma uzraksts, kas aicina autovadītājus braukt piesardzīgāk.
- Es ļoti atvainojos, mīļā. Es steidzos. Kavēju norunāto tikšanos ar labo misteru Veinu. Man, kā parasti, nepieciešama dekarbonizācija - šoreiz pēc divām Parīzē pavadītām nedēļām. - Pagriezies pret Bondu, viņš ar tikko jaušamu pārākuma pieskaņu balsī sacīja: - Paldies, manu dārgo ser! Jums piemīt ātras reaģēšanas spēja. Un tagad, ja jūs mani atvainosiet…
Viņš pacēla roku un, iekāpis atpakaļ Bentley, aizlīgoja tālāk pa ceļu.
- Tagad man tiešām jāsteidzas, - sacīja meitene. - Es šausmīgi kavējos.
Abi pagriezās un devās nopakaļ Bentley.
- Vai jūs šeit strādājat? - viņu nopētījis, apvaicājās Bonds.
Viņa atbildēja, ka jā. Viņa strādājot Krūmājos trīs gadus. Viņai te patīkot. Un uz cik ilgu laiku viņš pats ieradies? Saruna par šo un to turpinājās vēl kādu laiku.
Meitene izskatījās sportiska. Ieraudzījis viņu uz ielas, Bonds būtu nodomājis, ka viņa spēlē tenisu, nodarbojas ar slēpošanu vai mākslas vingrošanu. Meitenei bija stingrs, labi veidots augums, kādi vienmēr piesaistīja Bonda uzmanību, un spirgta piemīlība, kas, ja nebūtu platās, visai kaislīgās mutes un tikko jaušamās valdonības, ko vīrietis uztver kā izaicinājumu, šķistu gandrīz pavisam parasta. Viņai mugurā bija mistera Veina baltā virsvalka sievišķais variants, un pēc neslēptajām krūšu un gurnu līnijām bija noprotams, ka zem tā gandrīz nekā nebija. Bonds apvaicājās, vai meitenei nav garlaicīgi. Ko viņa dara savā brīvajā laikā?
Meitene uztvēra izaicinājumu ar smaidu un acumirklīgu atzinības skatienu. - Man ir automašīna. Es daudz braukāju apkārt. Un šeit ir brīnišķīgas pastaigu vietas. Turklāt vienmēr ierodas jauni cilvēki. Daudzi no viņiem ir ļoti interesanti. Piemēram, tas vīrietis mašīnā, grāfs Lipe. Viņš ierodas šeit katru gadu. Viņš man stāsta fantastiskas lietas par Tālajiem Austrumiem - Ķīnu un tā tālāk. Viņam ir kaut kāds bizness vietā, ko sauc par Makao. Tas ir netālu no Honkongas, vai ne?
- Jā, pareizi.
Tātad ieslīpās acis liecināja par ķīniešu asiņu piejaukumu. Būtu interesanti uzzināt viņa izcelsmi. Iespējams, portugāļu, ja jau grāfs saistīts ar Makao.
Viņi bija nonākuši līdz ieejai.
Aiz siltā vestibila durvīm meitene sacīja: - Nu, tagad man jāskrien. Vēlreiz paldies! - Viņa apveltīja Bondu ar smaidu - par godu reģistratorei, kas abus novēroja, tas bija pilnīgi neitrāls. - Es ceru, ka jums šeit patiks.
Meitene aizsteidzās uz ārstniecības telpu pusi. Nenolaizdams skatienu no apaļīgi stingrajiem gurniem, Bonds viņai sekoja. Ieskatījies i okaspulkstenī, viņš ari devās lejup pa kāpnēm uz nevainojami balto pagrabstāvu, kas tikko jaušami smaržoja pēc olīveļļas un dezinfekcijas šķīduma.
Aiz durvīm, uz kurām bija rakstīts Kungu dziedniecība, viņu savās rokās pārņēma masieris garās biksēs un džersija apakškreklā. Bonds izģērbās un, apsējis ap vidukli dvieli, sekoja vīrietim cauri garajai telpai, kas ar plastikāta aizkariem bija sadalīta nelielās kabīnēs. Pirmajā kabīnē viens otram blakus, sviedriem līstot pār zemenēm līdzīgajām sejām, elektrosegu vannās gulēja divi vecāki vīri. Nākamajā nodalījumā atradās divi masāžas galdi. Uz viena zem masiera spēcīgajām rokām neķītri zvārojās jaunāka, bet ļoti resna vīrieša bālais, uzburbušais ķermenis. Iekšēji tam visam pretodamies, Bonds noņēma savu gurnu apsēju un, apgūlies uz vēdera, ļāvās negantākajai dziļajai masāžai, ko savā mūžā bija pieredzējis.
Neskaidri, caur uzvilkto nervu smilkstiem un muskuļu un audu smeldzei viņš dzirdēja, kā resnais vīrietis aiziet un pēc mirkļa viņa vietu ieņem nākamais pacients. Viņš dzirdēja, kā masieris saka: - Baidos, ka mums būs jānoņem rokaspulkstenis, ser.
Izkoptā, zīžainā balss, ko Bonds acumirkli pazina, valdonīgi sacīja: - Muļķības, mans dārgais draugs. Es braucu šurpu katru gadu, un man vienmēr Jāvuši to paturēt uz rokas. Es to labāk atstāšu, ja jums nav iebildumu,.
- Atvainojiet, ser. - Masiera balss skanēja pieklājīgi, bet stingri. - Acīmredzot jūs ārstējis kāds cits. Rokassprādze traucēs asinsriti, kad es sākšu masēt roku un plaukstu. Ja jums nav iebildumu, ser.