Beidzoties Leitera uzskaitījumam, nekas tomēr nenotika. Pat pēc brīža Bonds tālskatī ieraudzīja, ka no raķetes pamatnes paceļas tieva dūmu strūkliņa. Pēc tam parādījās liels tvaiku un dūmu mākonis, uzzibsnīja spoža gaisma, kas nākamajā mirklī kļuva sarkana. Tas, ko viņš redzēja, bija kaut kas šaušalīgs, tāpēc Bonds aizelsies atstāstīja redzēto I>eiteram.
- Raķete paceļas no platformas. Izšaujas liesmas. Izskatās, ka tā sēž uz uguns. Tagad tā paceļas kā lifts. Tā lido! Jēzus, tik ātri! Tagad ir tikai ugunīgas dzirksteles debesīs. Viss! Prom ir! - Bonds noslaucīja pieri. - Vai atceries to jezgu ar Moonraker pirms dažiem gadiem? Interesanti būtu uzzināt, ko cilvēki no malas redzēja.
- Jā. Tev palaimējās, ka izkļuvi sveikā un ar veselu ādu. - Leiters negribēja iedziļināties Bonda atmiņās. - Tā, tagad nākamā pietura virs saliņām ziemeļos no Bimini, bet pēc; tam krietns noskrē- jiens pāri Bimini salu grupai. Apmēram septiņdesmit jūdžu uz dienvidrietumiem. Esi uzmanīgs! Ja mēs nepamanīsim tos punktiņus, tad atdursi- mies pret Fontenblū Maiami.
Pēc ceturtdaļstundas parādījās niecīga salu ķēdīte, kas tik tikko slējās virs ūdens. Tās apjoza neskaitāmi rifi, un tā izskatījās ideāla vieta, kur paslēpt lidmašīnu. Viņi nolaidās zemāk līdz simts pēdu augstumam un lēnām meta līkločus virs salām. Ūdens bija tik dzidrs, ka Bonds varēja saskatīt lielākās zivis, kas peldēja ap tumšām koraļļu un jūraszāļu skupsnām spožajās smiltīs. Liela, rombveidīga raja bailēs sarāvās un ierakās smiltīs, kad tai pāri pārslīdēja lidmašīnas melnā ēna. Citas iespējas paslēpties nebija. Zaļie piekrastes ūdeņi bija tik tīri un nevainīgi kā atklāts tuksnesis. Lidmašīna devās tālāk uz dienvidiem un tuvojās Ziemeļu Bimini. Skatienam pavērās dažas mājas un nedaudzas viesnīcas. Okeānā peldēja dārga izskata dziļjūras zvejas kuģi, velkot nopakaļ traļus. Cilvēki priecīgi māja mazajai lidmašīnī- tei. Meitene, kas kaila sauļojās uz elegantas kruīzu jahtas jumta, steigšus tvēra pēc dvieļa.
- īsta blondīne! - noteica Leiters.
Viņi lidoja tālāk uz Katkīzu, kas stiepās uz dienvidiem no Bimini salām. Vēl aizvien šur tur redzēja pa zvejas kuģim. Leiters nostenējās.
- Kāds labums no tā visa? Zvejnieki sen jau to būtu atraduši, ja lidmašīna vispār šeit būtu atrodama.
Bonds lika viņam turēt kursu tālāk uz dienvidiem. Trīsdesmit jūdžu tālāk admiralitātes kartē bija redzami vārdā nenosaukti traipiņi. Drīz vien tumši zilais ūdens atkal sāka rādīt sekluma zaļo krāsu. Lidmašīna pārlaidās pāri trim bezmērķīgi riņķojošām haizivīm. Pēc tam vairs nebija nekā, tikai žilbinošas smiltis zem stiklainas virsmas un šur tur pa kādam koraļļu plankumam.
Viņi piesardzīgi nolaidās zemāk, kur ūdens atkal vērtās zils.
- Viss, - apātiski noteica Leiters. - Piecdesmit jūdžu tālāk ir Androsa. Tur ir pārāk daudz cilvēku. Kāds būtu sadzirdējis lidmašīnu, ja tāda bija. - Viņš ieskatījās pulkstenī. - Vienpadsmit un trīsdesmit. Ko darām tālāk, Vanagacs? Degvielas pietiek tikai divām stundām lidojuma.
Kaut kas dziļi apziņas dzīlēs nedeva Bondam mieru. Kaut kas, kāds sīkums, kas izliecās mazītiņā jautājuma zīmē. Kas tas bija? Pirmīt redzētās haizivis! Apmēram četrdesmit pēdu dziļā ūdenī. Pie pašas virsmas! Ko tās tur darīja?
Veselas trīs. Tur kaut kam jābūt - kaut kam beigtam, kas pievilinājis haizivis tieši pie šā smilšu un koraļļu laukumiņa.
Bonds steidzīgi sacīja: - Griezies atpakaļ, Fēliks! Pie tā sekluma. Tur kaut kas bija…
Mazā lidmašīnīte spēji pagriezās. Fēlikss samazināja apgriezienus un ļāva lidmašīnai planēt apmēram piecdesmit pēdu virs ūdens virsmas. Bonds atvēra durvis un, izliecies pa tām, noregulēja tālskati. Jā, tur bija haizivis - divas pie pašas virsmas, izslējušas no ūdens muguras spuras, un viena dziļumā. Zivs kaut ko plosīja ar zobiem. Starp tumšajiem un bālajiem laukumiem okeāna dibenā vīdēja taisna, šaura līnija.
- Griezies vēlreiz atpakaļ! - iekliedzās Bonds.
Lidmašīna apmeta loku un atgriezās iepriekšējā vietā. Ak, Dievs! Kāpēc tā lido tik ātri? Taču tagad Bonds okeāna dibenā bija ieraudzījis vēl vienu taisnu līniju, kas stiepās 90 grādu leņķi no pirmās. Atkritis sēdeklī, viņš aizcirta durvis.
- Nosēdini mašīnu virs tām haizivīm, Fēliks. Es domāju, ka esam atraduši meklēto, - viņš klusi noteica.
Leiters uzmeta ašu skatienu Bonda sejai.
- Jēzus! - viņš sacīja. - Es ceru, ka man izdosies. Sasodīti grūti noteikt apvārsni. Odens ir kā stikls.
Viņš apgrieza lidmašīnu un lēnām pavērsa tās priekšgalu lejup. Pēc viegla rāviena zem sliecēm nošņācās ūdens. Leiters izslēdza dzinējus, un lidmašīna, spēji apstājusies, palika šūpojamies ūdenī apmēram desmit jardu no Bonda noskatītās vietas. Abas virspusē esošās haizivis nepievērsa viņiem ne mazāko uzmanību. Pabeigušas apli, tās lēnām griezās atpakaļ. Haizivis nopeldēja tik tuvu lidmašīnai, ka Bonds varēja saskatīt bezkaislīgi sārtās acu pogas. Sasprindzinājis skatienu, viņš pūlējās saredzēt cauri spuru saviļņotajam ūdenim. Jā! Abi "akmeņi" smiltīs bija tikai maskarāde. Tie bija iekrāsoti plankumi. Tāpat ari "smilšu" laukumi. Tagad Bonds skaidri redzēja milzīga brezenta taisnās malas. Trešā haizivs ar degunu bija atbrīvojusi lielu gabalu. Tagad tā bikstīja brezentu ar plakano galvu, pūloties pakļūt tam apakšā.
Bonds atliecās taisni. Pagriezies pret Leiteru, viņš pamāja.
- Tā ari ir. Lidmašīna pārsegta ar lielu maskējošo brezentu. Paskaties pats!