Mirkli valdīja klusums. Bonds gandrīz fiziski sajuta, kā grāfs Lipe pūlas savaldīties. Vārdi, kad tie sekoja, tika izspjauti pār lūpām ar saturam neatbilstošu, kā šķita Bondam, negantumu.
- Tad ņemiet to nost.
"Lai velns jūs parauj!" nemaz nevajadzēja skaļi sacīt. Šī frāze nepārprotami karājās gaisā.
- Paldies, ser!
Pēc īsa brīža sākās masāža.
Sīkais starpgadījums Bondam šķita savāds. Pats par sevi saprotams, ka, ierodoties uz masāžu, rokaspulksteni noņem. Kāpēc vīrietis gribēja to paturēt? Tas šķita Joti bērnišķīgi.
- Lūdzu, pagriezieties uz otriem sāniem, ser!
Bonds paklausīja. Tagad viņš varēja brīvi
kustināt galvu. Viņš neuzkrītoši pameta skatienu pa labi. Grāfs Lipe bija aizgriezis seju. Viņa kreisā roka nokarājās pār galda malu. Ap grāfa plaukstas locītavu, vietā, kur beidzās iedegums, kā rokassprādze stiepās josla gandrīz baltas miesas. Joslas vidū, kur bija atradies pulkstenis, uz ādas vīdēja sarkani ietetovēta zīme. Tā atgādināja mazu līkloci, ko šķērsoja divas vertikālas svītras.
Tātad grāfs Lipe negribēja, lai kāds pamana šo zirni! Būtu interesanti piezvanīt informācijas dienestam un noskaidrot, vai viņiem zināms, kas tie par cilvēkiem, kas zem rokaspulksteņa nēsā šadas slepenas pazīšanās zīmes.
3. "KĀĶIS"
Ārstniecībai atvēlētajai stundai beidzoties, Bonds jutās tā, it kā viņa augums būtu izsūknēts un pēc tam izgriezts veļas rulli. Viņš apģērbās un, lādēdams M. vārgām kājām kāpa augšup pa kāpnēm uz vestibilu, kas, salīdzinājumā ar kailuma un pazemojuma pasauli pagrabstāvā, šķita civilizācijas iemiesojums. Pie ieejas galvenajā zālē atradās divas telefona būdiņas. Komutators savienoja viņu ar vienīgo galvenās mītnes numuru, pa kuru Bondam bija atļauts zvanīt no ārējās līnijas. Viņš zināja, ka visi šādi ārējie zvani tiek uzraudzīti. Vaicājot pēc informācijas daļas, Bonds pazina dobjo tukšumu, kas nozīmēja, ka sarunu noklausās. Nosaucis savu numuru daļas priekšniekam, viņš uzdeva jautājumu, piebilstot, ka viņu interesējošā persona ir austrumnieciskas, iespējams, portugāļu, izcelsmes. Pēc desmit minūtēm nodaļas priekšnieks viņam atbildēja.
- Tā ir tongu zīme, - viņa balss skanēja ieinteresēti. - Sarkanā zibens tongu. Neparasti, ka tās loceklis nav tīrasinīgs ķīnietis. Tā nav parasta pusreligioza organizācija. Organizācija ir absolūti krimināla. H nodaļai reiz iznāca ar viņiem darīšana. Viņi ir pārstāvēti Honkongā, bet centrs atrodas pāri līcim Makao. H nodaļa samaksāja lielu naudu, lai iedibinātu kuijeru dienestu līdz Pekinai. Darbojās kā pulkstenis, tāpēc viņi nolēma izmēģināt līniju ar nopietnākām lietām. Sekas bija nelāgas. Zaudējām pāris labāko H nodaļas vīru. Izrādījās, ka viņi strādājuši diviem saimniekiem. Redlendam bija kaut kāds līgums ar šiem cilvēkiem. Ellišķīga jezga. Kopš tā laika viņi šad tad ir pieķerti narkotiku un zelta kontrabandā uz Indiju un tirdzniecībā ar baltajiem vergiem. Tie ir ietekmīgi ļaudis. Mūs interesē, vai esi atradis kādu pavedienu.
- Paldies, - sacīja Bonds. - Nē, man nav nekā konkrēta. Pirmoreiz dzirdu par tādu Sarkano zibeni. Došu ziņu, ja būs kādi jaunumi. Sveiks!
Bonds domīgi nolika klausuli. Cik interesanti! Pie velna, ko šis cilvēks dara Krūmājos? Bonds izgāja no būdiņas. Viņa skatienu piesaistīja kustība blakus būdiņā. Uzgriezis Bondam muguru, grāfs Lipe tikko bija pacēlis klausuli. Cik ilgi viņš jau bija būdiņā? Vai viņš dzirdēja Bonda jautājumus? Vai piezīmi? Pakrūtē iekņudējās. Šo sajūtu Bonds tik labi pazina. Tā bija zīme, ka viņš, iespējams, izdarījis bīstamu un muļķīgu kļūdu. Viņš ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja septiņi un trīsdesmit minūtes. Izgājis cauri zālei, Bonds nonāca vasaras verandā, kur pasniedza "pusdienas". Viņš nosauca savu vārdu pavecākai sievietei ar cerbera seju, kas stāvēja aiz garas letes. Ieskatījusies sarakstā, sieviete iesmēla viņam plastmasas krūzē karstu dārzeņu zupu. Bonds paņēma krūzi.
- Tas ir viss? - viņš bažīgi vaicāja.
Sieviete nepasmaidīja.
- Jums ir palaimējies, - viņa bargi teica. - Badošanās kursa laikā jūs nesaņemtu pat tik daudz. 'I\irklāt jūs varat dabūt zupu katru dienu pusdienlaikā un divas tases tējas pulksten četros.
Bonds dzēlīgi uzsmaidīja sievietei. Paņēmis briesmīgo krūzi, viņš apsēdās pie viena no kafijas galdiņiem blakus logam ar skatu uz tumšo zālienu un, malkodams plāno zupu, vēroja dažus bēdu brāļus bezmērķīgi un bez spēka klīstam pa telpu. Tagad viņš pret šiem vrakiem juta kripatiņu līdzjūtības. Tagad viņš bija to kluba biedrs. Iesvētīts! Izdzēris zupu līdz pēdējam precīzi sagriezto burkānu kubiciņam, Bonds izklaidīgi izgāja no istabas, domādams par grāfu Lipi, domādams par miegu, bet vairāk par visu domādams par savu tukšo vēderu.
Pēc divām Krūmājos pavadītām dienām Bonds jutās briesmīgi. Viņš pastāvīgi juta vieglas, nepārejošas galvassāpes, viņa acu baltumi bija kļuvuši dzeltenīgi un mēle pamatīgi aplikta. Viņa masieris sacīja, lai neraizējoties. Tā tam esot jābūt. To darot indes, kas atstājot viņa organismu. Apātijas pārņemts, Bonds neiebilda. Nekam vairs nebija nekādas nozīmes, izņemot vienīgo apelsīnu un karsto ūdeni brokastīs, karstas zupas krūzes un tējas tasītes, ko viņš pildīja ar brūno cukuru, vienīgo, ko pieļāva misters Veins.
Trešajā dienā pēc masāžas un sēžas vannu šoka Bonda programmā bija paredzēta "osteopā- tiskā manipulācija un trakcija". Viņu nosūtīja uz citu nodalījumu pagrabā, kur valdīja pamestība un klusums. Verot vajā norādītās durvis, Bonds gaidīja, ka ieraudzīs kādu spalvainu V-cilvēku, kas viņu gaida ar saspringtiem muskuļiem. (Viņš bija atklājis, ka V-cilvēks nozīmē Veselības-cilvēks. Elegants nosaukums naturo- pātam.) Bonds apstājās kā zemē iemiets. Blakus kušetei viņu gaidīja meitene (vai viņu sauca Patricija?), kuru viņš kopš pašas pirmās dienas vairs nebija redzējis. Aizvēris aiz sevis durvis, Bonds sacīja: - Augstais kungs! Tad lūk, ar ko jūs nodarbojaties!