Melnajā ietērpā bija karsti un lipīgi, un skābeklis, ko viņš ieelpoja, garšoja pēc gumijas, bet Bonds aizmirsa par neērtībām, jo visu uzmanību veltīja tam, lai ieturētu vienmērīgu soli un nenovirzītos no izvēlētā kursa, kā robežzīmi ar seklumu paturot acīs palielu zemūdens rifu, ap kura melno galvu skalojās viļņi.
Tālu lejā, kur nevarēja iespraukties dejojošās mēnesnīcas ēnas, okeāna dibenu klāja līdzenas, baltas smiltis, ko vietvietām izraibināja tumši jūraszāļu laukumi. Visapkārt bija tikai liela, bāli spīdīga naksnīgu ūdeņu telpa, bezgalīga dūmaka, cauri kurai, par spīti gribai un prāta apsvērumiem, Bonds kā tumšu torpēdu gaidīja izšau- jamies kādu no lielajām zivīm un ar taujājošu skatienu uzlūkojam nelūgtos viesus. Taču nekas tāds nenotika, un pamazām jūraszāļu laukumi kļuva skaidrāk saskatāmi, bet uz smilšainā dibena, kas lēnām pacēlās augšup no piecdesmit līdz četrdesmit, bet pēc tam līdz trīsdesmit pēdām, parādījās vilnīši.
Lai pārliecinātu sevi, ka viss kārtībā, Bonds aši atskatījās pār plecu. Jā, tur bija viņi visi, vienpadsmit spīdīgu masku ovāli ar kustīgām peldpleznām zem tām un mēnesnīcas atspīdumu uz šķēpu asmeņiem. "Ar Dieva palīgu," nodomāja Bonds, "ja vien mēs spētu viņus pārsteigt!" Cik šausminoši sastapt tādu pārsteigumu, kas tuvojas cauri rifu kustīgajām ēnām un tumšajām aprisēm! To iedomājoties, Bondu pārņēma pacilātība, ko apslāpēja vienīgi dziji apslēptās, urdošās bailes par meiteni. Ja nu viņa ir daja no ienaidnieka komandas? Ja nu viņi sastopas aci pret aci? Vai viņš piespiedīs sevi to izdarīt - ar šķēpu? Taču tāda doma bija smieklīga. Viņa atradās uz kuģa, drošībā. Drīz vien viņš meiteni atkal ieraudzīs. Drīz, tiklīdz būs paveicis uzdevumu.
No apakšas parādījās mazs korajju izcilnis, kas lika pavērst domas citā virzienā. Tagad viņš modri raudzījās sev priekšā. KJuva redzami vēl citi izciļņi, jūras ežu košās krāsas, mazu, mirdzošu zivtiņu bari, neliels jūras aļģu mežiņš, kas aicinoši šūpojās šurpu turpu kā noslīkušas sievietes mati. Bonds palēnināja gaitu un juta, ka Leiters vai Felons uzskrien virsū viņa pleznām. Viņš ar brīvo roku rādīja, lai palēnina soli. Tagad viņš uzmanīgi zagās uz priekšu, ar skatienu meklēdams vietu, kur viļņi sudraboti skalojās ap viņa navigācijas zīmes virsotni. Jā, tur jau tā bija, nedaudz pa kreisi. Viņš bija novirzījies krietnas divdesmit pēdas no kursa. Bonds nogriezās pareizā virzienā, deva signālu apstāties un lēnām pacēlās virspusē. Bezgala piesardzīgi viņš pacēla galvu virs viļņiem. Vispirms viņš pameta skatienu uz Disco. Jā, jahta vēl aizvien atradās turpat un, pilnmēness apspīdēta, tagad bija labāk saredzama. Nekādu dzīvības pazīmju. Bonda skatiens lēnām slīdēja pāri jūras virsmai. Nekā. Tikai sīku vilnīšu ņirba uz spogulim līdzīgās mēnesnīcas takas. Bonds pārslīdēja otrpus koraļļu galvai.
Nekā, izņemot seklos ūdeņus un piecsimt vai sešsimt jardu attālo, skaidro krasta līniju un pludmali. Bonda skatiens meklēja kādu neparastu ūdens viļņošanos, kādus siluetus, kaut ko kustīgu. Kas tad tas? Simt jardus atstatu, uz robežas ar lielu, dzidra ūdens laukumu, gandrīz lagūnu, kas apskaloja koraļļus, ūdens virsmu uz mirkli bija šķēlusi galva, gaiša galva ar mirdzošu masku, pārlaidusi ašu skatienu apkārtnei un acumirklī nozudusi.
Bonds aizturēja elpu. Viņš juta, kā satrauktā sirds dun gumijas ietērpa iekšpusē. Juzdams stingumu, viņš izņēma no mutes elpošanas caurulīti un ļāva izlauzties aizturētajai elpai. Aši ievilcis plaušās svaigu gaisu un iegaumējis apkārtni, viņš cieši saņēma zobos caurulīti un ieslīdēja atpakaļ ūdenī.
Viņam aiz muguras, gaidot signālu, tukši spīdēja akvalangu maskas. Bonds vairākas reizes pameta uz augšu īkšķi. Tuvākās maskas par atbildi nozibsnīja baltus zobus. Saņēmis šķēpu uzbrukuma pozīcijā, Bonds metās uz priekšu pāri zemam korallim.
Tagad svarīgs bija tikai ātrums un uzmanīga lavierēšana starp augstākajām koraļļu klintīm. Zivis pašāvās malā no ceļa, un viss rifs šķita pamodies no divpadsmit steidzīgu augumu saceltās viļņošanās. Piecdesmit jardu tālāk Bonds deva signālu palēnināt gaitu un izvērsties uzbrukuma līnijā. Pēc tam viņš atkal zagās tālāk, ar sasprindzinājumā sāpošām un asiņu pielijušām acīm urbjoties cauri blāvajai dūmakai un pūloties saskatīt, kas atrodas aiz izrobotajiem koraļļu izciļņiem. Jā! Tur, tur un tur pazibēja balta miesa. Bonda roka deva signālu uzbrukumam. Viņš metās uz priekšu, turot sev priekšā šķēpu kā durkli.
Bonda grupa ielenca ienaidnieku no flangiem. Tā bija kļūda, kā Bonds tūlīt pat redzēja, jo SPEKTRA komanda joprojām virzījās uz priekšu, turklāt ātrumā, kas pārsteidza Bondu, kamēr viņš ieraudzīja ienaidniekiem uz muguras mazus propellerišus. Largo viri bija apgādāti ar kompre- sēta gaisa ātrumkārbām, kuru apjomīgie cilindri slējās starp akvalangu cilindriem. Papildinātas ar pleznām, tās vismaz divkārt palielināja parasto pārvietošanās ātrumu atklātā telpā, taču šeit, starp koraļļu atlūzām, kur gaitu vēl palēnināja manevrēšana ar elektriskās torpēdas vilktajām sliecēm, komanda peldēja tikai kādu mezglu ātrāk par Bonda grupu, kas tagad sparīgi traucās uz sastapšanās punktu, kam viņi tomēr nekādi nespēja pietuvoties. Turklāt ienaidnieku bija velnišķīgi daudz. Pēc divpadsmitā Bonds pārstāja skaitīt. Lielākajai daļai bija gaisa pistoles ar papildu durkļiem, kas bija iestiprināti makstis pie kājām. Izredzes bija vājas. Ja vien viņi spētu nonākt šķēpa dūriena attālumā, pirms tiek sacelta trauksme!