Meitene bija pieradusi pie šādas reakcijas no pacientu vīriešu puses un jutās aizskarta. Viņa nepasmaidīja.
- Gandrīz divdesmit procentu osteopātu ir sievietes, - viņa noteica lietiskā tonī. - Izģērbieties, lūdzu! Novelciet visu, izņemot apakšbikses. - Kad Bonds uzjautrināts paklausīja, meitene lika viņam nostāties savā priekšā. Viņa apgāja Bondam apkārt, pētot viņu ar skatienu, kurā nebija nekā cita, kā vien profesionāla interese. Neizteikuši nevienu piezīmi par viņa rētām, meitene lika Bondam apgulties uz kušetes uz vēdera un ar spēcīgām, precīzām un ļoti profesionālām kustībām sāka staipīt un ievilkt viņa locītavas.
Bonds drīz vien atskārta, ka meitene ir ārkār- I īgi spēcīga. Šķita, ka viņa muskuļainais, diezgan nepakļāvīgais augums viņai nesagādā ne mazākās grūtības. Bonds juta nožēlu par attiecību neitralitāti, kas valda starp pievilcīgu meiteni un puskailu vīrieti. Procedūras beigās meitene lika viņam piecelties un sažņaugt plaukstas viņai aiz kakla. Viņas acīs, kas atradās tikai dažu collu attālumā no Bonda acīm, bija vērojama vienīgi profesionāla uzmanība. Viņa spēji atkāpās, droši vien, lai atslābinātu viņa mugurkaulu. Tas nu Bondam bija par daudz. Pašās beigās, kad meitene lika atlaist vaļā rokas, viņš izdarīja pavisam ko citu. Saņēmis rokas ciešāk, Bonds spēji pavilka viņas galvu uz savu pusi un cieši noskūpstīja uz lūpām. Veikli pieliekdamās, meitene aši izslīdēja no viņa skāviena un, piesārtušiem vaigiem un dusmās spīdošām acīm, atliecās taisni. Bonds viņai uzsmaidīja, zinot, ka nekad mūžā vēl nav tik maz trūcis līdz pliķim, turklāt pamatīgam pliķim.
- Viss ir ļoti labi, - viņš sacīja, - bet es citādi nevarēju. Ar tādu muti kā tev nevajadzētu strādāt par osteopātu.
Dusmas viņas skatienā mazliet rimās.
- Pēdējoreiz, kad tas notika, vīrietim vajadzēja braukt projām no šejienes ar nākamo vilcienu, - viņa sacīja.
Bonds sāka smieties. Viņš paspēra draudīgu soli tuvāk meitenei.
- Ja es zinātu, ka ir cerība tikt no šejienes projām, es noskūpstītu tevi vēlreiz.
- Nemuļķojies! - viņa sacīja. - Tagad savāc savas mantas. Tev paredzēta pusstundu ilga trakcija. - Viņa drūmi pasmaidīja. - Domājams, ka tas tevi nomierinās.
- Nu labi, - īdzigi noteica Bonds. - Tikai ar noteikumu, ka nākamajā brīvdienā ļausi, lai tevi kaut kur aizvedu.
- To mēs vēl redzēsim. Atkarībā no tā, kā tu uzvedīsies nākamās procedūras laikā.
Viņa atvēra dunas. Paņēmis savas drēbes, Bonds devās laukā, pie ieejas gandrīz saskrieda- mies ar vīrieti, kas nāca iekšā. Tas bija grāfs Lipe, ģērbies brīvās biksēs un pelēkā vējjakā. Viņš izlikās Bondu neredzam. Smaidot pamājis, viņš sacīja meitenei: - Te nu nāk jērs uz kautuvi. Ceru, ka jūs šodien nejūtaties pārāk spēcīga.
Viņa acis apburoši iemirdzējās.
- Sagatavojieties, lūdzu! - mundri sacīja meitene. - Es tūlīt atgriezīšos, tikai nogādāšu Bonda kungu uz trakcijas galda. - Viņa Bondam pa priekšu devās projām pa gaiteni.
Atvērusi durvis uz nelielu priekšistabu, viņa lika Bondam nolikt apģērba gabalus uz krēsla un atvilka plastikāta aizkarus, kas nošķīra priekštelpu no blakustelpas. Tieši aiz aizkariem atradās savāda izskata medicīniskā kušete no ādas un spīdīga alumīnija. Bondam tā nepavisam nepatika. Kamēr meitene rosījās ap siksnām, kas bija pievienotas trim polsterētām sekcijām uz skrituļiem, Bonds ar aizdomām nopētīja visu ierīci. Zem kušetes atradās spēcīgs elektromotors. Piestiprinātā plāksnīte vēstīja, ka las ir Herkulesa motorizētais trakcijas galds. No motora uz katru no trim polsterētajām sekcijām kā makšķerkāti stiepās elektropievadi, kas beidzās ar spailēm, pie kurām bija piestiprināti trīs siksnu komplekti. Pacēluma priekšā, uz kura vajadzētu atrasties pacienta galvai, apmēram viņa sejas līmenī atradās liela ciparnīca, kas rādīja spiedienu mārciņās, iedaļām beidzoties pie atzīmes 200. Pēc 150 lb cipari bija iekrāsoti sarkani. Zem galvgaļa atradās turekļi pacienta rokām. Bonds drūmi ievēroja, ka tos klāj, iespējams, sviedru traipi.
- Lūdzu, apgulieties šeit uz vēdera!
Meitene turēja gatavībā siksnas.
- Nē, kamēr jūs man nepateiksiet, ko šis aparāts dara. Man nepatīk tā izskats, - iecirtās Bonds.
- Tā vienkārši ir ierīce muguras staipīšanai. Jums ir viegli audu bojājumi. Tos var mazināt. Turklāt mugurkaula apakšdaļas labajā pusē ir neliela deformācija. Ari to var labot. Tas nemaz nešķitīs tik briesmīgi. Tikai velkoša sajūta. Patiesībā ļoti nomierinoši. Diezgan daudzi pacienti iemieg.
- Šis neiemigs, - stingri noteica Bonds. - Cik lielu spiedienu jūs man gatavojat? Kāpēc augšējie cipari ir iekrāsoti sarkani? Vai esat pārliecināta, ka mani nesaplēsīs gabalos?
- Nemuļķojieties! - mazliet nepacietīgi noteica meitene. - Protams, ja jauda ir pārāk liela, tas var kļūt bīstami. Taču es sākšu tikai ar 90 mārciņām un pēc katrām piecpadsmit minūtēm ienākšu pārbaudīt, kā jums klājas, līdz beigās droši vien nonāksim līdz 120 mārciņām. Nāciet nu! Mani gaida vēl viens pacients.
Bonds negribīgi uzkāpa uz kušetes un, apgūlies uz vēdera, iespieda degunu un muti dziļā spraugā kušetes galvgalī.
- Ja jūs mani nogalināsiet, es jūs iesūdzēšu, - viņš noteica ādas slāpētā balsī.
Viņš juta, kā siksnas cieši apņem viņa krūtis un pēc tam gurnus. Kad meitene pieliecās, lai aizsniegtu vadības sviru blakus lielajai ciparnīcai, viņas svārki viegli pieskārās Bonda vaigam. Motors sāka gaudot. Siksnas savilkās un atlaidās, savilkās un atlaidās. Bondam šķita, ka viņa augumu stiepj gigantiskas rokas. Sajūta bija dīvaina, taču ne nepatīkama. Bonds ar grūtībām pacēla galvu. Adata ciparnīcā atradās pie iedaļas, kas rādīja deviņdesmit. Brīžos, kad zobrati, ritmiski kustoties, sakodās un atlaidās, izklausījās, ka aparāts ar dzelzs žokļiem klusi zviedz kā mehānisks ēzelis.