Largo metās uz priekšu.
Atspēries pret koralli, Bonds ar robaino akmeni rokā ienira, mērķējot Largo starp kājām. Taču Largo bija tam gatavs. Viņa ceļgals sāpīgi triecās pret Bonda galvu tajā pašā laikā, kad roka, spēji nolaizdamās, pielīmēja astoņkājīti Bonda maskai. Tad abas viņa rokas, nākdamas no augšas, satvēra Bonda kaklu un, turot izstieptu roku attālumā, pacēla viņu augšup kā bērnu un žņaudza.
Bonds neko neredzēja. Viņš neskaidri juta, kā lipīgie taustekļi snaikstās ap viņa seju, apvijas ap gaisa caurulīti un velk. Asinis dunēja galvā, un Bonds zināja, ka viņš ir pagalam.
Viņš lēnām noslīga uz ceļiem. Bet kā, kāpēc viņš grimst lejup? Kas bija noticis ar rokām, kas pirmīt bija viņu žņaugušas? Bonda acis, agonijā cieši aizmiegtas, atvērās un ieraudzīja gaismu. Astoņkājis, kas tagad gulēja viņam uz krūtīm, atrāvās un iebēga starp koraļļiem. Viņa priekšā, vārgi spārdīdamies, smiltīs gulēja Largo, no kura kakla baisi rēgojās durklis. Aiz viņa, pārlādējot ieroci un lūkojoties lejup, slējās sīks, gaišs stāvs. Garie mati šūpojās ap galvu kā plīvurs starojošā jūrā.
Bonds lēnām pieslējās kājās. Viņš paspēra soli uz priekšu. Pēkšņi viņš juta, ka ceļgali nejūt svaru. Bonda skatienu sāka aizmiglot melna tumsa, un viņš atslīga pret koraļļiem, palaižot vaļā skābekļa caurulīti. Ūdens ieplūda viņam mutē. "Nē!" viņš sev sacīja. "Nē! Neļauj tam notikt!"
Viņa roku saņēma kāda plauksta. Taču Domino skatiens aiz maskas atradās kaut kur citur. Tas bija tukšs, apmaldījies. Viņa bija slima! Kas viņai noticis? Bonds pēkšņi atkal pamodās. Viņš ieraudzīja asins traipus uz Domino peldkostīma, briesmīgas sarkanas zīmes uz viņas auguma starp bikini skrandām. Tā stāvēdami, viņi abi nomirs, ja vien viņš kaut ko nedarīs. Viņa svina pielietās kājas sāka lēnām kustināt melnās pleznas. Viņi peldēja augšup.
Beigu beigās tas nemaz nebija tik grūti. Un tagad kā nemaņā ari viņas pleznas sāka palīdzēt.
Abi augumi nonāca līdz virsmai reizē un palika guļam viļņos ar lejup pavērstām sejām.
Ausmas pērļainā gaisma pamazām sārtojās. Bija gaidāma skaista diena.
24.
"Neņemiet pie sirds, mister Bond!"
Ienācis baltā, sterilā telpā, Fēlikss Leiters sazvērnieciski aizvēra aiz sevis durvis. Viņš apstājās pie gultas, kur zāļu iespaidā snauduļoja Bonds.
- Kā klājas, vecais?
- Tā nekas. Tikko iesnaudos.
- Ārsts teica, ka es nedrīkstot ar tevi tikties. Taču es nodomāju, ka tevi varbūt interesēs rezultāts. Labi?
- Protams.
Bonds pūlējās koncentrēties. Patiesībā viņam gandrīz bija vienalga. Viņš spēja domāt vienīgi par meiteni.
- Labi, es ilgi nerunāšu. Ārsts pašlaik ir devies apgaitā, un es dabūšu trūkties, ja viņš mani šeit atradīs. Viņi ir izcēluši abas bumbas, un Koce, tas fiziķis, dzied kā putniņš. Šķiet, ka SPEKTRS ir bariņš liela mēroga bandītu - bijušie SMERSH, mafijas. Gestapo operatīvie darbinieki, visai ietekmīgas personas. Galvenā mītne atrodas Parīzē. Vadoni sauc Blofelds, taču nelietis aizbēga, vai, kā ziņo CIP, viņš vēl nav noķerts. Iespējams, Largo klusēšana viņu brīdināja. Droši vien īsts ģēnijs. Koce saka, ka SPEKTRS piecu vai sešu gadu laikā kopš dibināšanas esot noguldījis bankās miljoniem dolāru. Šim darbiņam vajadzēja ienest pēdējo laupījumu. Mums bija taisnība par Maiami. Tai vajadzēja kļūt par mērķi nr. 2. Bija paredzēta tāda pati operācija. Viņi gatavojās ielikt otro bumbu jahtu piestātnē.
Bonds vāri pasmaidīja.
- Tad tagad visi ir laimīgi?
- Jā, protams. Izņemot mani. Līdz pat šim brīdim neesmu ticis projām no sava sasodītā radio. Gandrīz pārkarsa lampiņas. Ari no M pienākusi kaudze šifru, kas to vien dara, kā ilgojas pēc tavas atgriešanās. Paldies Dievam, svarīgā persona no CIP un tavējo komanda šovakar ielido pārņemt vadību. Tad varēsim nodot lietas un paskatīties, kā abas mūsu valdības ķildojas par epilogu - par to, ko stāstīt publikai, ko darīt ar šiem SPEKTRA cilvēkiem, vai iecelt tevi par lordu vai hercogu, kā pārliecināt mani, lai kandidēju prezidenta amatam. Visādi tādi divdomīgi sīkumi. Pēc tam gan mēs tiksim projām un sarīkosim sev kaut kur balli. Varbūt tu paņemsi līdzi to meiteni? Velns parāvis, viņa ir tā, kas pelnījusi medaļu! Tā tik ir dūša! Viņi atrada pie viņas Geigera skaitītāju. Dievs vien zina, ko tas nelietis I^argo viņai darīja. Taču viņa nedziedāja - neviena paša vārdiņa! Pēc tam, kad komanda bija devusies ceļā, viņa kaut kādā veidā bija izkļuvuši pa kajītes iluminatoru līdz ar savu ieroci un akvalangu un devusies viņam atriebties! To viņa ari izdarīja, turklāt izglāba tev dzīvību! Zvēru, ka nekad vairs neteikšu, ka meitenes ir trauslas, vismaz ne itāļu meitenes.
Leiters saspicēja ausis un steigšus devās uz durvīm.
- Pie velna, tas sasodītais dakteris nāk šurpu pa gaiteni! Tiksimies vēlāk, Džeims!
Aši pagriezis durvju rokturi, viņš mirkli ieklausījās un izslīdēja pa durvīm.
- Pagaidi! - vārā balsī izmisīgi iesaucās Bonds. - Fēliks! Fēliks!
Taču durvis bija aizvērušās. Bonds atkrita spilvenos un guļus raudzījās griestos. Lēnām viņā modās dusmas - un panika. Kāpēc neviens viņam nestāstīja par meiteni? Kāda gan viņam daļa par visu pārējo? Vai viņa atveseļosies? Kur viņa ir? Vai viņa…
Durvis atvērās. Bonds pierāvās sēdus un nikni uzkliedza baltā virsvalkā ģērbtajam stāvam:
- Meitene! Kā viņai klājas? Ātri! Stāstiet!
Naso populārais ārsts dr. Štengels bija ne
tikai populārs, bet ari labs ārsts. Viņš bija viens no ebreju ārstiem emigrantiem, kas, bēgot no Hitlera, meklēja lielu slimnīcu kādā Diseldorfas lieluma pilsētā. Tā vietā bagāti un pateicīgi pacienti bija uzbūvējuši viņam modernu klīniku Naso, kur viņš ārstēja vietējos iedzīvotājus par šiliņiem, bet no miljonāriem un viņu sievām prasīja desmit ginejas par vizīti. Viņš vairāk bija radis tikt galā ar miega zāļu pārdozēšanu un bagāto un veco slimībām nekā ar neskaitāmiem nobrāzumiem, saindēšanos ar kurāri un dīvainām brūcēm, kas vairāk iederētos pirātu laikos. Taču tās bija valdības pavēles, turklāt turamas pilnīgā slepenībā. Dr. Štengels nebija uzdevis nevienu pašu jautājumu par saviem pacientiem, nedz arī par sešpadsmit sekcijām, kas viņam bija veicamas - sešas amerikāņiem no lielās zemūdenes un desmit, tai skaitā īpašnieka, līķiem no skaistās jahtas, kas tik ilgi bija uzturējusies ostā.