Tagad viņš piesardzīgi ierunājās:
-Vitālijaunkundzei nekas nedraud. Pašlaik viņa pārcieš šoku. Viņai vajadzīgs miers.
- Kas vēl? Kas viņai bija noticis?
- Viņa bija tālu peldējusi. Viņas fiziskais stāvoklis nepieļāva tādu piepūli.
- Kāpēc?
Ārsts devās uz durvīm.
- Un tagad arī jums nepieciešams miers. Jūs esat daudz pārcietis. Jūs ieņemsiet šīs miega zāles ik pēc sešām stundām. Un daudz gulēsiet. Drīz vien atkal būsiet uz kājām. Taču šobrīd neņemiet neko pie sirds, mister Bond!
"Neņemiet pie sirds! Jūs nedrīkstat ņemt pie sirds, mister Bond." Kur viņš jau bija dzirdējis šo idiotisko teicienu? Pēkšņi Bondu pārņēma nevaldāmas dusmas. Viņš izlēca no gultas un, neņemdams vērā pēkšņo reiboni, streipuļoja uz ārsta pusi. Viņš pakratīja dūri civilizētajā sejā. Civilizētajā tāpēc, ka ārsts bija pieradis pie pacientu emociju vētrām un zināja - pēc mirkļa spēcīgo zāļu iedarbība nomierinās Bondu uz daudzām stundām.
- Neņemiet pie sirds! Ejiet pie velna! Ko jūs par to zināt? Sakiet, kas noticis ar to meiteni! Kur viņa ir? Kāds ir viņas palātas numurs?
Bonda rokas ļengani noslīga gar sāniem.
- Dieva dēļ, dakter, pasakiet! Es, man vajag zināt…
- Kāds, - pacietīgi un laipni sacīja dr. Štengels, - slikti pret viņu izturējies. Viņai ir apdegumi, daudzi apdegumi. Viņa joprojām cieš lielas sāpes. Taču, - viņš mierinoši pamāja ar roku, - iekšēji viņai nekas nedraud. Viņa ir blakus palātā, ceturtajā. Jūs drīkstat pie viņas ieiet, bet tikai uz mirkli. Pēc tam viņa gulēs. Un jūs arī.
Viņš atvēra durvis.
- Paldies! Paldies, dakter!
Bonds nedrošiem soļiem izgāja no palātas. Viņa kājas atkal sāka ļodzīties. Ārsts noskatījās, kā viņš pieiet pie ceturtās palātas, kā atver palātas durvis un pārspīlēti uzmanīgi - kā piedzēries - aizver tās sev aiz muguras. Ārsts devās projām pa gaiteni, domādams: Tas nenodarīs viņam nekādu ļaunumu, toties var nākt par labu. Bet viņai ir vajadzīgs maigums."
Žalūzijas mazajā palātā meta gaismas un ēnas strēles pār gultu. Piestreipuļojis pie gultas.
Bonds nometās ce|os tai blakus. Uz spilvena gulošā galviņa pagriezās uz viņa pusi. Pastiepās roka un, satvērusi aiz matiem viņa galvu, pievilka to sev tuvāk.
- Tev jāpaliek šeit, - sacīja aizsmakusi balss. - Vai tu saproti? Tu neiesi projām.
Kad Bonds neatbildēja, viņa vāri pakratīja šurpu turpu viņa galvu.
- Džeims, vai tu mani dzirdi? Vai tu saproti?
Viņa juta, ka Bonda augums noslīd uz grīdas. Kad viņa palaida vaļā matus, viņš nošļuka blakus gultai uz paklājiņa. Meitene uzmanīgi sagrozījās un palūkojās lejup. Uzlicis galvu uz elkoņa, Bonds jau gulēja.
Meitene bridi vēroja melnīgsnējo, visai cietsirdīgo seju. Pēc tam, klusītēm nopūtusies, pavilka spilvenu līdz gultas malai tā, lai tas atrastos tieši virs Bonda, nolika galvu uz spilvena tā, lai varētu viņu redzēt, kad vien sagribēsies, un aizvēra acis.