Un tad, protams, šis mazais pasākums ar seru Hugo Dreksu, kas vakara gaitai varētu piešķirt kādu dramatiskāku akcentu.
Bonds bija tik ļoti iegrimis gaidāmā vakara apcerē, ka pat nepiegrieza sevišķu vērību savādajam pieredzējumam, par kura liecinieku viņš kļuva, iestūrējot auto no Kingsroudas Slounskvē- rā.
Bija bez dažām minūtēm seši, un virs pilsētas piepeši savilkās negaisa mākoņi. Līdz ar pirmajām lietus lāsēm sametās tumšs. Otrpus skvēram augstu gaisā ie- gaismojās un sāka mirkšķināt pamatīga neona reklāma. Fotoelements reaģēja uz piepešo mijkrēsli un nu bija ieslēdzis kontaktmehānismu, kam vajadzēja darbināt neona gaismekli visas garās nakts stundas, līdz pat kādiem sešiem rītā, kad austošās dienas gaisma atkal dos impulsu, lai strāvu atslēgtu.
Diezgan pārsteigts par milzīgajiem gaisos izlasāmajiem tumšsarkanajiem vārdiem, Bonds piestāja brauktuves malā, izkāpa no auto un pārsoļoja pāri ielai, lai labāk saskatītu gigantisko gaismas reklāmu.
Nu viņam viss kļuva skaidrs. Pirms mirkļa dažus gaismojošos burtus bija aizsegusi blakus esošā celtne, un nu vienu no parastajām "Shell" reklāmām varēja izlasīt visā pilnībā. "VASARAS "SHELL" IR KLĀT!" tā pauda.
Bonds pie sevis pasmaidīja, iesēdās auto un devās tālāk.
Pirmoreiz ieraugot blakus nama pa pusei aizsegto reklāmu, lielie, aveņsarka- nie burti vakara debesīs izmirkšķināja pavisam ko citu, un viņš gluži skaidri bija izlasījis:
"ELLE IR KLĀT… ELLE IR KLĀT… ELLE IR KLĀT.,."
IV nodala
SPOGULVIRSMA
Atstājis bentliju iepretim BrUksa skatlogiem, Bonds nogriezās ap stūri Pārkstrītā.
Bleida kluba neoklasicisma garā vei-. dotā fasāde, kas par kādu jardu atkāpās no kaiminnamu sienu līnijas, maigajā mijkrēsli izskatījās eleganti. Pirmā stāva erkerlogus abpus ieejai sedza sarkani aizkari, un aiz trim otrā stāva logiem uz mirkli pavīdēja formā tērpts kalpotājs, kas aizvilka aizkarus arī tur. Vidējā logā Bonds paguva pamanīt divus spēlē iegrimušus vīrus, kuri, kā viņam šķita, nodevās triktrakam, un vāju gaismas atspīdu, ko meta viena no trim milzīgajām lustrām, apgaismojot krāšņo spēļu zāli.
Bonds iesoļoja pa virpuļdurvīm un piegāja pie senlaicīgās portjē letes, aiz kuras saimniekoja Brevets, Bleida kluba durvju sargs, kas turklāt bija padomdevējs un ģimenes draugs pusei kluba biedru.
- Labvakar, Brevet. Vai admirālis ir šeit?
- Labvakar, ser, - atņēma Brevets, kas pazina Bondu kā dažkārtēju kluba viesi. - Admirālis gaida jūs kāršu istabā. Puis, pavadi kapteini Bondu pie admirāļa. Aiziet, žiglāk!
Sekodams formā tērptajam kalpotājam pa daudzu solu noslīpēto melnbalto vestibila marmora grīdu un kāpdams augšup pa platajām kāpnēm, ko rotāja sarkankoka balustrāde, Bonds atcerējās stāstu par to, kā reiz kādās no kluba vēlēšanām urnā parādījās deviņas melnas lodītes, lai gan klāt bija tikai astoņi kluba komitejas locekli. Brevets, kas ar urnu apstaigāja balsotājus, toreiz bija atzinies priekšsēdim, ka vienu melno lodīti iemetis pats, jo gauži baidījies, ka iecerētais kandidāts varētu tikt ievēlēts. Nevienam nebija iebildumu. Komiteja drīzāk būtu gatava šķirties no priekšsēža, nekā atteiktos no portjē, kura ģimenes locekli šo amatu Bleida klubā bija ieņēmuši gadsimtiem ilgi.
Kalpotājs goddevīgi atvēra un pieturēja augstās durvis kāpņu galā, gaidīdams, kad Bonds ieies zālē. Plašajā, iegarenajā telpā nebija daudz ļaužu, un Bonds tūlīt pat pamanīja M., kas sēdēja nišā pa kreisi no trim erkerlogiem un iz-' lika pasjansu. Atlaidis kalpotāju, Bonds šķērsoja biezo paklāju, tūlīt pat sajuzdams tīkamu cigāru dūmu smaržu un saklausīdams klusinātas bridža spēlmaņu balsis un kauliņu klikšķus uz trik- traka galda.
- A, te nu jūs esat, - noteica M., pamanījis tuvojamies Bondu, un nevērīgi pamāja uz brīvo krēslu otrpus galdiņam. - Vēl mazs brīdis, un, jācer, būšu ticis galā. Šoreiz iet sasodīti grūti. Vai ko dzersiet?
- Nē, paldies, - Bonds atbildēja. Viņš apsēdās, aizkūpināja cigareti un pārsteigti vēroja, cik koncentrēti M. nododas kārtīm.
"Sers tāds un tāds, admirālis, kas kaut ko dara Aizsardzības ministrijā," Bonds klusībā pasmaidīja. M. izskatījās gluži tāpat kā ikviens kluba biedrs ikvienā klubā Sentdžeimsa ielas apkaimē. Tumšpelēks uzvalks, stīvināta balta apkaklīte, drīzāk pavirši, nekā rūpīgi sasiets klasiskais tumšzilais, punktotais tauriņš, tievā, melnā aukliņā iekārts monoklis, kuru M., šķiet, lietoja tikai tad, kad vajadzēja iepazīties ar ēdienkarti. Godīga, atklāta jūrnieka seja, skaidrs, ass jūrnieka skatiens. Bija grūti noticēt, ka tikai pirms stundas šis virs līdz ar tūkstoti tādu pašu spēlējis pavisam citas spēles pret Anglijas ienaidniekiem, ka varbūt tieši šovakar ar viņa ziņu izlietas asinis, veikts kāds uzbrukums vai īstenota kāda ne visai patīkama šantāžas operācija.
Un ko nejaušs vērotājs varētu nodomāt par viņu pašu, admirālim pretim sēdošo "kapteini" Džeimsu Bondu, paskarba izskata vīru tā ap gadiem četrdesmit, kurš ari "kaut ko darīja Aizsardzības ministrijā"? Bonda sejai piemita kas salts un skarbs, taču šis saltums viņam loti piestāvēja. Jā, viņš varētu būt saistīts ar Templera grupu Malajas arhipelāgā. Vai varbūt koordinē darbu Nairobi, kur tagad ieceļotājiem no Eiropas pienākuši gūti laiki. Acīs krītošs vīrs. Nepavisam neizskatās kā tie zelli, kas parasti apgrozās Bleida klubā.
Bonds zināja, ka viņa veidolam piemīt kas svešatnīgs un neanglisks. Ar viņa izskatu bija grūti pagaist pūlī, jo īpaši Anglijā. Viņš paraustīja plecus. Patiesībā tas gan bija svarīgi tikai ārzemēs, jo Anglijā ārpus Slepenā dienesta viņam tik un tā nekad nekas nebija darāms. Lai nu kā, šovakar viņam nemaz nebija jācenšas izskatīties neuzkrītoši. Viņš taču gluži vienkārši atpūtās.