- Taču man ir itin labas kārtis, - viņš piebilda. - Vai jūs joprojām paliekat pie tādas likmes?
- Bez šaubām, - Bonds nepadevās, neveikli celdams glāzi pie lūpām. - Vai tad es pats neizteicu šo piedāvājumu?
- Jauki, - Drekss apmierināti noteica. - Lai iet trīs beztrumpji.
Beigu beigās to izrādījās četri.
Tad, Bondam par atvieglojumu, situācija mainījās. Viņš veiksmīgi solīja un tika pie mazā slema ar erceniem, bet nākamajā partijā M. izspēlēja trīs bez- trumpjus.
Bonds šķelmīgi pasmaidīja un notrausa no pieres sviedrus. Drekss izlikās viņa triumfu nemanām un ņēmās nigri pluinīt nagus.
- Dievs gādā par stiprajiem, - Bonds ar baudu atkārtoja Dreksa pirmīt teikto.
Drekss kaut ko atrūca pretim un sāka pētīt savu rezultātu lapu.
Bonds saskatījās ar M.. kas, acīmredzami apmierināts ar spēles gaitu, cēla sērkociņu pie šā vakara otra cigāra.
- Baidos, ka šovakar šis man būs pēdējais robers, - teica Bonds. - Rit agri jāceļas. Ceru. jūs mani atvainosiet.
M. palūkojās pulkstenī.
- Ir jau pāri pusnaktij. - viņš sacīja. - Kādas ir jūsu domas, Meijer?
Meijers, kas vakara lielāko daļu bija cietis klusu un izskatījās tā, it kā būtu iesprostots krātiņā pie tīģeru pāra, likās iepriecināts, ka radusies iespēja laisties lapās. Domās viņš jau droši vien bija savā, klusajā Olbenijas dzīvoklītī, pie iemīļotās tabakdožu kolekcijas.
- Man šim vakaram pilnīgi pietiek, ad- miral, - viņš skubīgi noteica. - Un ko sakāt jūs, Hugo? Vai nebūtu laiks doties pie miera?
Drekss izlikās nedzirdam partnera jautājumu. Viņš pacēla acis no rezultātu lapas un uzlūkoja Bondu. Tas, ka Bonds iereibis, bija skaidri manāms. Nosvīdusi p:ere rrakli vizēja, pār labo uzaci nokarājās melna, atrisusi matu šķipsna, zilpelēkajās acis jautās drudžains, reibuma raisīts spīdums.
- Vakara bilance izskatās pagalam nožēlojami, - Drekss teica. - Kā redzu, jūs esat vinnējis tikai kādus pāris simtus.. Protams, ja vēlaties pārtraukt spēli, tas ir jūsu ziņā. Bet vai mēs nevarētu atļauties nelielu ekstravaganci noslēgumam? Teiksim, trīskāršas likmes beidzamajā roberā? Piecpadsmit pret piecpadsmit, vēsturisks mačs. Nu, vai nebūšu jūs iekārdinājis?
Bonds uzlūkoja Dreksu, taču nesteidzās ar atbildi. Viņš vēlējās, lai Drekss atcerētos ikvienu šīs beidzamās spēles detaļu, katru izrunāto vārdu, katru žestu.
- Nu, kā tad būs? - Drekss nepacietīgi turpināja. - Ko jūs par to sakāt?
Bonds nopētīja Dreksa sasārtušo seju un ieskatījās saltajā, nedzīvajā kreisajā acī. tad beidzot ierunājās, skaidri izteikdams ik vārdu un vērsdamies tikai pie sava pretinieka.
- Lai notiek. Simt piecdesmit mārciņas par simtu un tūkstoš pieci simti par roberu. Jūs mani patiesi iekārdinājāt.
VII nodala
ROKU VEIKLĪba
Kādu bridi pie galda valdija pilnīgs klusums. To pārtrauca Meijera satrauktā balss.
- Klausieties, ko es teikšu, - viņš nervozi iebildās. - Mani tur iekšā nepi- niet, Hugo. - Labi saprazdams, ka šī likme attiecas tikai uz Dreksu un Bondu, viņš tomēr vēlējās Dreksam parādīt, ka ir noraizējies, un acīmredzami baidījās pieļaut kādu liktenīgu kļūdu, kas partnerim varētu maksāt ļoti dārgi.
- Nekļūstiet smieklīgs. Maks, - Drekss viņu pikti pārtrauca. - Jūs tikai izspēlēsiet savu partiju. Jums nu galīgi ne par ko nav jāraizējas. Aiziet, aiziet! Man jādala, admirāl.
M. pārcēla kavu, un spēle varēja sākties.
Bonds aizsmēķēja cigareti un piepeši sajuta, ka ir pavisam mierīgs. Viņa apziņa bija pilnīgi skaidra. Viņš precīzi zināja, kas, kā un kad darāms, un bija priecīgs, ka izšķirīgais brīdis ir klāt.
Bonds ērtāk atgāzās krēslā, un negaidot viņam radās sajūta, ka aiz muguras stāv vesels enu pulks un visas kā viena lūkojas tam pār plecu, gaidot, kad varēs apskatīt kārtis. Kaut kas Bondam lika domāt, ka šīs spokainās ēnas noskaņotas draudzīgi, ka arī tās vēlas redzēt, kā šeit tiek spriesta stingra un taisnīga tiesa.
Viņš pasmaidīja, iedomādamies sevi raidām šim sen mirušo spēlmaņu pulkam paslepenu zīmi, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka viss ir vislabākajā kārtībā.
No šīm pārdomām Bondu iztraucēja greznajā spēļu zālē valdošā klusinātā balsu čala. Viņš pameta skatu apkārt. Plašās telpas vidū, tieši zem lielās galvenās lustras, ap pokera galdu pulcējās neliels līdzjutēju bariņš. "Lai iet, te būs simts." - "Un vēlreiz simts." - "Un vēlreiz simts." - "Sasodīts! Tā kļūdīties!" Šo murmināšanu pārskanēja skaļš triumfa iesauciens, tam sekoja sapulcējušos vērotāju balsu murdoņa, apspriežot piepešo spēles pavērsienu. Kaut kur pa gabalu skanēja klusināti krupjē grābeklīša švīksti, pārbīdot spēles žetonus uz ruletes galda. Mazliet tuvāk, šajā telpas galā, bija izvietoti vēl trīs citi bridža galdi, virs kuriem virmoja cigāru un cigarešu dūmu sīpas, blīvos, zilganos vālos celdamās pret velvētajiem griestiem.
Nu jau vairāk nekā simt piecdesmit gadu teju vai katru vakaru šajā greznajā zālē bija skatāma tieši šāda aina, Bonds piepeši attapa. Vieni un tie paši izsaucieni uzvaras priekā un pieredzot zaudējumu, aizrautība un azarts pie- sārtušajās sejās, tabakas un intrigas smārds. Bondam, kam azartspēles itin labi gāja pie sirds, šeit redzamais nozīmēja pašu aizraujošāko izrādi pasaulē. Uzmetis vēl pēdējo skatu zālē notiekošajam, lai to labāk paturētu atmiņā, Bonds pievērsās savam spēles galdam.
Beidzot Drekss viņam bija iedalījis šo to, ar ko varēja atvēzēties: septiņi pīķi, no kuriem četri bija stiprākie mastā, ercena dūzis, tad vēl kārava dūzis un kungs. Bonds paskatījās uz Dreksu. Interesanti, vai viņam un Mei- jeram bija kāds kreicis? Pat ja tā, viņš tos tik un tā pārsolīs. Bet - ja nu Drekss riskē ar kontrēšanu? Bonds nolēma nogaidīt.