Bet tie visi šobrīd esot aizņemti citās lietās. Viņus varot no tām atsaukt dažu stundu laikā. Taču ministrs gribēja dzirdēt manas domas. Es izstāstīju savu viedokli. Viņš apspriedās ar premjerministru, un viss ātri nokārtojās.
Bonds caururbjoši un īgni ielūkojās pelēkajās, nepielūdzamajās acis.
- Un tā, - M. neizteiksmīgi pabeidza. - seram Hugo Dreksam jau ir paziņots par jūsu norīkošanu. Un viņš gaida jūs savā uzņēmumā - šovakar ap vakariņu laiku.
X nodala
ĪpaŠĀs nodaĻas aĢents
Tajā otrdienas vakarā pulksten sešos - tas notika maija beigās - Džeimss Bonds lielajā bentlijā traucās pa Duvras ceļu, nogriezdamies taisnajā atzarā, kas veda uz Meidstonu.
Kaut gan Bonds brauca ātri un koncentrējās, vērdamies uz ceļu, tajā pašā laikā nācās apsvērt ari visas darbības, kuras bija nācies īstenot pēc tam, kad viņš pirms četrarpus stundām izgāja no M. kabineta.
īsi pārstāstījis notikušo sekretārei un ātri paēdis, sēdēdams pie galda savā virtuvē, viņš bija brīdinājis autodarbnīcu, lai. Dieva dēļ, pasteidzas ar mašīnas remontu un atgādā to šurp ne vēlāk kā pulksten četros. Pēc tam iekāpis taksometrā un devies uz Skotlendjardu, kur bez ceturkšņa trijos viņam bija norunāta tikšanās ar Vellensu.
Skotlendjarda pagalmi un strupceļi Bondam atkal - kā aizvien - atgādināja bezjumta cietumu. Auksto gaiteni apspīdēja gaismekļu rinda, un šī gaisma bija tik vēsa. ka policijas seržanta vaigi šķita pilnīgi bez sārtuma, kad tas noprasīja, kurp Bonds dodas, un noskatījās, kā viņš paraksta ābolzalo caurlaidi. Tāpat notika ar konstebla seju, kad tas veda viņu uz augšu pa kāpnītēm un tālāk pa neizteiksmīgu gaiteni ar anonīmu durvju rindām līdz uzgaidāmajai istabai.
Klusa un mierīga pusmūža sieviete ar tik vienaldzīgām acīm, kā daždien cilvēkam, kurš redzējis visu ko, viņam paziņoja, ka priekšnieks atbrīvošoties pēc piecām minūtēm. Bonds piegāja pie loga un pavērās lejup pelēcīgajā pagalma. Konstebls, kurš bez ķiveres izskatījās tāds kā pliks, iznāca no ēkas un pārgāja pari pagalmam, gremodams sviestmaizi - divas kopā saliktas šķēles ar kaut ko rožainu vidū. Bija pavisam kluss, un mašīnu radītais troksnis, kas atplūda šurp no Vait- holas un krastmalas, likās tālu projām no šīs vietas. Bonds jutās nomākts. Viņam nācās saistīties ar tik nepierastiem departamentiem. Un atrauties no savējiem un pierastās ikdienas. Jau šeit, uzgaidāmajā telpā, viņš nejutās savā elementā. Šeit mēdza ienākt un gaidīt tikai noziedznieki un informatori. Varbūt vēl ietekmīgi ļautiņi, kuri velti loloja cerības atbrīvoties no soda naudām par ātruma pārsniegšanu, braucot ar auto, vai iestāstīt Vellensam, ka viņu dēli īstenībā nav nekādi homoseksuāli. Cilvēki nemēdza kavēties īpašās nodaļas uzgaidāmajā telpā nesvarīgu iemeslu dēļ. Parasti šeit ieradušies apmeklētāji vai nu kādu apsūdzēja, vai aizstāvējās.
Beidzot sieviete iznāca viņam pakaļ. Bonds nodzēsa cigareti vienā no alvota- jām kārbām, kuras kalpo par pelnutrau- kiem valdības departamentu uzgaidāmajās telpās, un pēc tam sekoja sekretārei, kura devās uz priekšu pa gaiteni.
Pēc drūmās uzgaidāmās telpas uguns, kas arī šajā gadalaikā dega lielā, omulīgā kabineta krāsniņā, likās kā veikls triks - gluži kā cigarete, ko piedāvā kāds no Gestapo.
Pagāja piecas minūtes, kamēr Bonds atbrīvojās no drūmā iespaida un attapās, ka Ronijs Vellenss Uešām priecājas, viņu redzot, un negrasās iztirzāt domstarpības, kādas pastāv starp departamentiem. Šis cilvēks ne tikai cerēja, ka Bonds izglābs raķetes palaišanas plānu, bet gaidīja, lai viņš izpestī vienu no labākajiem īpašās nodaļas darbiniekiem no bīstamiem sarežģījumiem.
Vellenss bija visai taktisks vīrs. Pirmajā brīdī viņš runāja tikai par M. Turklāt ar dziļu izpratni un sirsnīgu aizrautību. Pat neieminēdamies par izmeklējamo lietu, viņš jau bija panācis Bonda draudzīgo attieksmi un vēlmi sadarboties.
Kamēr Bonds stūrēja bentliju pa Meidstonas ļaužu pilnajām ielām, viņš prātoja, ka Vellensa talants ticis izkopts, divdesmit gadus sadarbojoties ar M15 un izvairoties no asumiem darba saskarē ar policiju, tāpat ari vadot neaptēstus politiķus un sargājot apdraudētus ārzemju diplomātus.
Kad Bonds atvadījās no Vellensa - pēc stundas ceturkšņa, ko bija pavadījis spraigā sarunā viņa kabineta. - katrs no viņiem zināja, ka viens otrā ieguvis vērtīgu sabiedroto. Vellenss bija Bondu piesaistījis un varēja būt pārliecināts, ka Gala Branda saņems no viņa visu nepieciešamo palīdzību. Viņš labvēlīgi skatījās uz Bonda profesionālo stāvokļa novērtējumu, pieeju veicamajam uzdevumam un noraidošo attieksmi pret citu departamentu sāncensību ar īpašo nodaļu. Ja runājam par Bondu, tad viņš apbrīnoja Vellensa aģenti, par kuru bija daudz ko uzzinājis. Viņš vairs nejutās neinformēts un neaizsargāts, jo viņu atbalstīja viss Vellensa departaments.
Bonds bija izgājis no Skotlendjarda ar tādu sajūtu, ka īstenojis Klausevica pirmo principu. Tas ir - nodrošinājis aizmuguri.
Bonda vizīte Apgādes ministrijā neko jaunu lietas izmeklēšanas labā nebija devusi. Viņš bija izpētījis Telona personisko lietu un viņa atskaites. Dzīvesgājums bija taisns, visparastākais - viss mūžs pavadīts Armijas Slepenajā dienestā un drošībniekos. Atskaites parādīja rosīgu un labi nostādītu tehnisku uzņēmumu, kurā notikuši pāris starpgadījumi, kad darbinieki piedzērušies, viena sīka zādzība, daži kautiņi ar nelielu asinsizliešanu personiskas atriebības dēļ, bet visādi citādi darbinieki esot uzticami un cītīgi strādātāji.
Tad vēl Džeimss bija pavadījis kādu pusstundu ministrijas plānu daļā kopā ar profesoru Treinu - resnu, apskretušu, neizskatīgu viru, kurš iepriekšējā gadā bija pretendējis uz Nobela prēmiju fizikā, bet patlaban bija kļuvis par vienu no lietpratīgākajiem raķešu ekspertiem pasaulē.