Profesors Treins bija piegājis pie milzīgām kartēm, kas karājās pie sienas un parāvis auklu, lai viena karte uzbrauktu augšā. Atklājās horizontāla shēma desmit pēdu garumā, tajā bija attēlots kaut kas tāds, ko varēja noturēt par V2 ar tādām kā izvērstām spurām.
- Palūk, - profesors Treins bilda, - jūs laikam neko nesaprotat no raķetēm, tāpēc gribu šo to paskaidrot ar vienkāršiem terminiem, nevis piebāzt jums galvu ar sarežģītām būšanām par degvielas uzpildi, ātrumiem un Keplera elipsi. Šī raķete, ar kuru nodarbojas Drekss, ir vienpakāpes. Tā izlieto visu degvielu, uz- šaudamās gaisā, un pēc tam trāpa tur, kur paredzēts. V2 trajektorija atgādina lodes trajektoriju, kas izšauta no ieroča. Lielākais ātrums, ko tā spēj sasniegt, nolidodama divsimt jūdzes, varētu būt septiņdesmit jūdžu stundā. Degvielu, kas tajā iepildīta, veido alkohols un šķidrs skābeklis, kurš ir tik ūdeņains, lai nesadedzinātu salīdzinoši mīksto dzinēja metālu. Ir pieejami arī daudz spēcīgāki degvielas maisījumi, taču līdz šim mēs neesam varējuši tiem pievērsties tā paša iemesla dēļ - to degšanas temperatūra ir tik augsta, ka iznīcinātu pat visizturīgāko dzinēju.
Profesors apklusa un norādīja ar pirkstu uz Bonda krūtīm.
- Viss, kas jums, mīļo cilvēk, jāatceras - šī raķete ievērojama ar to, ka tajā izmantots Dreksa niobijs, kura kušanas temperatūra ir apmēram trīstūkstoš piecsimt grādu. Ja salīdzinām ar V2 dzinējiem, tad mēs varam izmantot kādu no īpaši efektīvajām degvielām, nesadedzinot dzinēju. Būtībā, - viņš piemetināja, raudzīdamies Bondā ar tik koncentrētu skatienu, it kā vēlētos iespaidot, - mēs varam lietot fluoru un ūdeņradi.
- Ak tā, - Bonds godbijīgi novilka.
Profesors pētoši pavērās viņā.
- Mēs ceram sasniegt tādu ātrumu, kas tuvotos tūkstoš piecsimt jūdzēm stundā, vertikālā stāvoklī veicot aptuveni tūkstoš jūdžu. Tādējādi varētu operēt apmēram četrsimt jūdžu rādiusā, kurā, ja mērām no Anglijas, iespējams iekļaut jebkuru Eiropas galvaspilsētu. Zināmos apstākļos, - viņš sausi piebilda, - tas būtu visai noderīgi. Bet mūs, zinātniekus, galvenokārt interesē iespējas atrauties no zemes. Vai jums ir kādi jautājumi?
- Un kā šī sistēma darbojas? - Bonds ziņkārīgi pajautāja.
Profesors norādīja uz diagrammu.
- Sāksim ar smailo galu, - viņš sacīja, - vispirms ir kodolgalviņa. Izmēģinājuma laikā tur atradīsies instrumenti, radars un tamlīdzīgi. Tad vēl žirokom- pasi, lai raķete lidotu taisni. Un dažādi sīkāki mehānismi, piemēram, servomo- tori, strāvas piegādes iekārtas. Un tad nāk lielās degvielas cisternas - trīsdes- mittūkstoš mārciņu katra. Pakaļgalā ir divas mazākas cisternas turbīnas darbināšanai. Četrsimt mārciņu ūdeņraža peroksīda sajaucot ar četrsimt mārciņām kālija permanganāta. rodas tvaiki, kuri darbina turbīnas. Ir vēl daži sūkņi, kas iesūknē degvielu raķetes dzinējā. Zem liela spiediena. Vai jūs spējat sekot tam, ko stāstu? - Profesors šaubīgi paraustīja uzaci, pavērdamies uz Bonda pusi.
- Izklausās visai līdzīgi reaktīvās lidmašīnas uzbūvei, - Bonds noteica.
Profesors likās iepriecināts.
- Vairāk vai mazāk, - viņš apstiprināja, - bet raķetei visa degviela ir iekšpusē, nevis tiek iesūknēta no ārpuses. Tātad, - profesors turpināja, - degviela dzinējā tiek aizdedzināta un galā šaujas ārā līdz ar liesmu. Tās spēks izšauj raķeti gaisā kā lodi no ieroča stobra, un pakaļgalā tiek likts lietā niobijs. Tas ļauj izgatavot dzinēju, kas šajā fantastiskajā speltē neizkūst. Un te, - profesors norādīja, - ir astes spuras, kas lidojuma sākumā piešķir raķetei stabilitāti. Arī tās ir no niobija sakausējuma, citādi nolūztu nepārvaramā gaisa spiediena dēļ. Kas vēl varētu jūs interesēt?
- Kā cilvēki var justies pārliecināti, ka tā nonāks zemē tur, kur viņi vēlas? - Bonds noprasija. - Kas šai raķetei traucē naka- majā piektdienā nokrist Hāgā?
- Par to gādās attiecīga iekārta. Ir tā, ka piektdien nekas netiks atstāts likteņa ziņā. jo ir sagādāts īpašs radars, kas novietots jūrā uz plosta. Raķetes priekšgalā ir raidītājs, kurš uztvers atbalsi no signāla, ko noraidīs mūsu ierīkojums jūrā, un automātiski pagriezīsies turp. Protams, - profesors pavīpsnāja, - ja mēs lietotu šādu iekārtu kara laikā, tad tā būtu visai noderīga palīdzība, ja Maskavā, Varšavā, Prāgā vai Montekarlo - tur, kurp mēs izšautu raķeti - atrastos attiecīga ierīce, kas raidītu signālus. Tajā gadījumā būs atkarīgs no jums, puiši, kā to turp nogādāt. Vēlu veiksmi.
Bonds nepiespiesti pasmaidīja. - Vēl viens jautājums, - viņš bilda. - Ja kāds gribētu sabotēt raķetes palaišanu, kā tas būtu visvieglāk izdarāms?
- Jebkā, - profesors atsaucīgi paskaidroja. - Ieberot smiltis degvielā. Vai sūkņos granti. Izurbjot nelielu caurumiņu fizelāžā vai balstos. Tā kā palaišana notiek ar lielu spēku un ātrumu, tai var kaitēt pat sīkākais bojājums.
- Liels paldies, - Bonds noteica. - Kā šķiet, tad jūs par to raketi esat norūpējies krietni mazāk nekā es.
- Tā ir lieliska ierīce. - sacīja profesors. - Lidos, kā pienākas, ja neviens to nesabojās. Drekss visu paveicis godam. Viņš ir lielisks organizētājs. Un savācis lielisku komandu. Šie viri darīs visu viņa dēĻ Mums ir par ko pateikties šim darbarūķim.
Bonds mainīja virzienu un stūrēja lielo auto sānis - Čeringas pagriezienā izvēlēdamies taisno un pārskatāmo Čilhe- mas un Kenterberijas ceļu, nevis šauros Ešfordas un Folkstounas celiņus. Mašīna rēkdama traucās ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā - Bonds turēja ieslēgtu trešo ātrumu, lai tiktu augšā pa garo, nolaideno slīpumu uz Molešroudu.