- Gaidi, kad pūcei aste ziedēs, - Bonds pie sevis nomurmināja un skarbi piebilda: - Turpiniet savu stāstu, frici.
Dreksa acis vienā mirklī iedegās.
- Frici… jā, es tiešām esmu vācietis - Reichsdeutscher!* - Viņa mute zem sarkanīgajām ūsām izgaršoja šo smalko vārdu. - Un Anglijai drīz nāksies atzīt, ka tai spēj iedzīt bijāšanu arī viens vienīgs vācietis. Tad varbūt angli mitēsies mūs saukt par fričiem. Kārtības labad! - Pēdējie vārdi tika noauroti ar visu prūšu militārista parādisko dedzību.
Drekss paglūnēja pāri galdam uz Bondu. Lielie, uz āru izvirzītie zobi zem sarkanīgajām ūsām nervozi kodīja te vienu nagu, te atkal citu. Tad, ar pūlēm saņēmies, Drekss paslēpa labo roku bikšu kabatā - laikam tāpēc, lai nekristu kārdinājumā, - un saņēma cigāru kreisajā. Viņš kādu mirkli to kūpināja, un tad, joprojām satrauktā balsi, sāka stāstīt.
XXII nodala
PANDORAS LĀde
- Mans īstais vārds. - Drekss paziņoja, pievērsies Bondam, - ir - grāfs Hugo fon der Drahe. Mana māte bija angliete. pēe viņas gribas tiku izglītots Anglijā līdz divpadsmit gadu vecumam. Tad es vairs nespēju izturēt šo netīro valsti. Pabeidzu skoloties Berlīnē un Leipeigā.
Bonds spēja iedomāties, ka šis milzīgais rumpis ar cilvēkēdāja zobiem angļu privātskolā nevienam īpaši nepatika. Tas, ka šis cilvēks bija ārzemju grāfs ar kaudzi litulu, neko daudz viņam nepalīdzēja.
- Kad man bija divdesmit gadu. - Dreksa acis iemirdzējās atmiņu gaismā, - es sāku strādāt ģimenes uzņēmumā. Tas bija viens no lielā metālapstrādes kombināta "Rheinmetall Borsig" uzņēmumiem. Jūs laikam nekad neesat par to dzirdējis. Ja jūs kara laikā trāpītu kāds no 88 mili- metrīgajiem lādiņiem, tas droši vien būtu bijis no mūsējiem. Mums bija brigāde ar lieliskiem metālu pazinējiem, un es izdibināju visu par tiem, kā arī daudz ko par gaisa kuģu būvi. Jo lidmašīnu būvētāji bija mūsu prasīgākie klienti. Tad es pirmoreiz dzirdēju par niobiju. Šajos laikos tas ir dimantu cenā. Es iestājos partijā, un gandrīz tūlīt pēc tam sākās karš. Brīnišķīgs periods. Man bija divdesmit astoņi gadi, un es jau biju četrpadsmitā bru- ņutanku pulka leitnants. Mēs iztriecāmies cauri britu armijai Francijā j, kā nazis izduras cauri maizei. Iedvesmojoši.
Kādu brīdi Drekss ar baudu kūpināja savu cigāru, un Bonds noprata, ka viņš dūmu mākuļos gara acīm vēro degošos Beļģijas ciematus.
- Tās bija lieliskas dienas, dārgais Bond. - Drekss pastiepa garo roku un nobirdināja cigāra pelnus uz grīdas. - Bet tad es nokļuvu Brandenburgas divīzijā. Man nācās pamest meitenes un šampanieti, lai atgrieztos Vācijā un uzsāktu sagatavošanos lielai operācijai Anglijā. Divīzijai bija nepieciešama mana angļu valodas prasme. Mums visiem vajadzēja tērpties angļu uniformās. Tas būtu tik jocīgi, taču sasodītie ģenerāļi iebilda, ka tāds nodoms neesot īstenojams. Un es tiku pārcelts uz SS ārzemju izlūkošanas nodaļu. Pēc Heidriha nogalināšanas četrdesmit otrajā gadā to jau bija pārņēmis SS obergrupenfīrers Kaltenbrunners. Tas vīrs bija kārtīgs cilvēks, bet mans tiešais priekšnieks bija vēl labāks - oberšturm- banfīrers, - viņš ar patiesu baudu izrunāja šo vārdu, - Oto Skorceni. Viņa tiešajos pienākumos ietilpa ari Terorisms un sabotāža. Jauka interlūdija. mans dārgais Bond, kuras laikā varēju norēķināties ar daudziem angļiem. - Drekss salti pasmaidīja, - un sagādāt sev lielu prieku. Taču, - Dreksa dūre atsitās pret galdu, - Hitleru atkal nodeva tie cūcīgie ģenerāļi, tāpēc angļiem un amerikāņiem bija ļauts izsēsties malā Francijā.
- Bēdīgi gan, - Bonds sausi piezīmēja.
- Jā, mans dārgais Bond, tas tiešām bija visai bēdīgi. - Drekss labprātāk izlikās nesapratis ironiju. - Bet man gan tā bija visa kara kulminācija. Skorceni organizēja visus savus SS Jagdverbānde sabotierus un teroristus strādāšanai ienaidnieka aizmugurē. Katra tāda nodaļa tika sadalīta korpusos, ko dēvēja par Streifkorps, pēc tam ari Kommandos, un katra no tām saucās sava komandiera vārdā. Kļuvis par oberleitnantu, - Drekss turpināja, manāmi atplaucis, - Komman- clo Drache priekšgalā Ardenos četrdesmit ceturtajā gadā kopā ar slaveno simt piecdesmito bruņutanku brigādi izlauzos cauri amerikāņu izveidotajai frontes līnijai. Nav šaubu, ka jūs atceraties šo efektīvo brigādi amerikāņu uniformās, kura sagūstīja tankus un mašīnas. Kolosāli! Kad brigādei nācās pazust, es paliku turpat, kur biju, nozudu pagrīdē Ardeņu mežos - piecdesmit jūdžu attālumā no sabiedrotajiem. Mēs bijām divdesmit - desmit pieredzējuši vīri un desmit hitlerjū- genda vilkacēni. Tie gan bija tikai pusaudžu gados, bet visi kārtīgi zēni. Sagadījās tā, ka starp viņiem atradās jauns zellis, kuru sauca Krebss. Izrādījās, ka viņam ir zināmi talanti, tāpēc viņš dabūja šo iesauku - mūsu mazās, jaukās sabiedrības "izpildītājs" vai "pārliecinātājs". - Drekss uzjautrināti iespurdzās.
Bonds nolaizīja lūpas, atcerēdamies brikšķi, kad Krebsa galva nokrakšķēja pret tualetes galdiņu. Vai tiešām viņš bija iespēris tik stipri, cik vien varēja? Jā - atmiņa apliecināja - bija gan. Ar visu sparu, cik vien kāja spēja turēt.
- Mēs tajos mežos pavadījām sešus mēnešus, - Drekss lepni turpināja, - un nemitīgi pa radio sazinājāmies ar tēvzemi. Lokācijas ierīces nekad mūs nepamanīja. Tad kādu dienu atgadījās nelaime. - Drekss papurināja galvu, to atcerēdamies. - Netālu no mūsu slēptuves tajā mežā - apmēram jūdzes attālumā - atradās liela ferma. Tai apkārt bija māju puduris, kur mēdza pulcēties kaut kādi sakarnieki. Angļu un amerikāņu. Bezcerīgs caurums. Nekādas disciplīnas, nekādas drošības, viss pilns ar glūņām un ložņām. Mēs jau kādu laiku to novērojām, un es viendien nolēmu uzlaist to pūzni gaisā. Plāns bija pavisam vienkāršs. Vakarā diviem no maniem vīriem - vienam amerikāņu, otram angļu uniformā - bija uzdots konfiscētā skautu mašīnā aizvest turp divas tonnas ar sprāgstvielām. Tur bija mašīnu stāvvieta - protams, bez jebkādas apsardzes. Mūsējiem vajadzēja piebraukt mašīnu tik tuvu tām mājām, cik vien iespējams, uzrīkot detonatoru tā, lai sprāgst vakariņu laikā - pulksten septiņos -, un laisties projām. Nekas no tā visa nelikās grūti izdarāms, un es tajā rītā devos savās darīšanās, atstājot visu vietnieka pārziņā. Biju ģērbies jūsu uniformā un ar britu trolejmotociklu devos nošaut kādu kurjeru, kurš katru dienu vienā un tajā pašā laikā brauca pa tuvējo ceļu. Protams, ka viņš bija pagalam - tika nošauts, kā paredzēts. Biju viņam aiz muguras - izniru no sānceļa, panācu, - Drekss runigi plātijās, - un iešāvu mugurā. Paņēmu viņa dokumentus, bet pašu aizdedzināju - kopā ar viņa mašīnu. . ,