Drekss pamanīja Bonda skatienā dusmas un pacēla roku.
- Necik patīkami neizklausās? Mans dārgais, tad taču tas cilvēks jau bija miris. Taču stāstīšu tālāk. Es devos projām, un kas notika? Viena no mūsu pašu lidmašīnām notrieca mani no ceļa! Mūsu pašu lidmašīna! Iekritu grāvī. Dievs vien zina, cik ilgi es tajā grāvī nogulēju! Kaut kad pēcpusdienā atjēdzos, un man pietika prāta noslēpt savu cepuri, jaku un dokumentus. Dzīvžogā. Varbūt tas viss joprojām tur atrodas. Kaut kad vajadzētu doties turp un savākt. Tādas interesantas piemiņlietiņas. Pēc tam nācās pielikt uguni arī motocikla paliekām. Jādomā, ka es atkal paģību, jo attapos tikai tad, kad mani savāca briti, kuri ar mašīnu brauca garām. Un veda uz to nolādēto sakarnieku mītni! Ticiet vai ne! Tur priekšā jau bija skautu mašīna - tieši pie mājas! Ar to pašu pietika! Galu galā es nācu pie apjēgas, kad biju kā piedzīts ar šķembām, man bija lauzta kāja. Jā, es zaudēju samanu. Un. kad atguvos, lielākā daļa hospitāļa bija sagrauta. Un man bija palikusi tikai puse sejas. - Drekss pacēla roku un noglaudīja spīdīgo ādu kreisajos deniņos un uz vaiga. - Pēc tam atlika tikai nospēlēt savu lomu. Viņiem nebija ne jausmas, kas es esmu. Mašīna, kurā tiku atvests, bija pilnīgi izjukusi. Biju tikai anglis, tērpies angļu kreklā un biksēs. Un gandrīz vai miris.
Drekss aprāvās, izvilka vēl vienu cigāru un aizdedzināja. Kabinetā valdīja klusums, vienīgi lodlampa klusi dūca. Tās draudīgā balss kļuva aizvien slābāka. "Gan jau apsīks," domāja Bonds.
Viņš pagrieza galvu pret Galu un tikai tagad pamanīja atbaidošo zilumu vira meitenes kreisās auss. Bonds viņai iedrošinoši uzsmaidīja, un mis Branda tikko jaušami pasmaidīja pretī.
Izpūtis kuplu dūmu mākoni, Drekss atkal ierunājās.
- Nekas daudz vairs nav stāstāms, - viņš teica, - tā gada laikā, kamēr ārstējos, man pietika laika izlolot plānus visos sīkumos.. Tie saistījās ar atriebību Anglijai par to, ko tā nodarījusi man un manai valstij. Pamazām šī doma kļuva par apsēstību, es to atzīstu. Ar katru dienu, kamēr turpinājās manas valsts izpostīšana un apkaunošana, mans naids un nicinājums pret angļiem aizvien pieauga. - Dreksa kaklā un deniņos pietūka vēnas, viņš piepeši iebelza pa galdu un pērkonīgā balsī uzbļāva, izvalbītām acīm blenzdams te uz vienu, te uz otru. - Es jūs visus nolādu un ienīstu! Jiīs, cūkas! Niekkalbīgie, dikie un samaitātie stulbeņi! Jūs, kas slēpjaties aiz savām pretīgajām, baltajām klintīm, kamēr citi cīnās jūsu vietā. Jūs esat pārāk vāji, lai aizsargātu paši savas kolonijas, jūs klanāties Amerikai, cepures rokās turēdami! Smirdīgie snobi, par naudu gatavi darīt visu. Hā! - Drekss triumfēja. - Man bija skaidrs, ka viss, kas vajadzīgs, ir nauda. Un džentlmeņa āriene. Džentlmeņa! Pfui, Teut'el!* Man džentlmenis nozīmē tikai tādu vārguli, kuru spēju pieveikt! Kaut vai tie sasodītie muļķi Bleida klubā!
Naudīgie lempji! Es mēnešiem izpumpēju no viņiem tūkstošiem mārciņu, nospēru tās turpat viņiem deguna priekša - līdz tam brīdim, kad ieradāties jūs un izbiedējāt šos niekkalbjus.
Dreksa acis samiedzās.
- Ko jūs likāt lietā tajā cigarešu etvijas būšanā? - viņš bargi noprasīja.
Bonds paraustīja plecus.
- Savas acis, - viņš vienaldzīgi atbildēja.
- Ak tā, - Drekss nopūtās. - Laikam jau bušu tajā vakarā bijis nedaudz izklaidīgs. Bet kur es paliku? Ak. jā. pie slimnīcas. Labie ārsti tā pūlējās man palīdzēt izdibināt, kas es esmu. - Viņš dārdoši iesmējās. - Tas bija tik viegli! Tik vienkārši! - Dreksa acu skatiens kļuva viltīgs. - Starp tām identitātēm, kuras viņi man tik izpalīdzīgi piedāvaja, gadījās Hugo Dreksa vārds. Kāda sagadīšanās! No Drahes kļūt par Dreksu! Tāds kārdinājums… es ieminejos, ka domāju - tas varētu būt es! Viņi jutās tik lepni. "Jā," viņi teica, "protams, ka tas esat jūs!" Dakteri steigšus ievirzīja mani viņa veidolā. Es to pieņēmu - un izgāju no slimnīcas, staigāju pa Londonu un meklēju kādu, ko nogalināt un aptīrīt. Un viendien - kādā mazā birojā, kas atrodas Pikadilijā, atradu žīdu augļotāju. - Tagad Drekss runāja ātrāk. Vārdi gluži vai straumē plūda no lūpām. Bonds pamanīja, ka viņa mutes kaktiņos krājas putas - to daudzums aizvien pieauga. - Hā! Tas bija vienkārši. Klaukt - pa viņa pliko pauri! Un seifā bija piecpadsmit tūkstoši mārciņu! Un tad - prom un pazust ņo šīs valsts. Doties uz Tanžeru, kur var darīt visu, pirkt visu un nokārtot visu. Nio- bijs. Tas ir sastopams retāk nekā platīns un visur pieprasīts. Kosmosa laikmetā. Es no šīm būšanām kaut ko saprotu. Neesmu aizmirsis savu profesiju. Un tad - zvēru pie Dieva - es vareni pastrādāju. Piecus gadus veltīju, lai sapelnītu naudu. Darbojos drosmīgi kā lauva. Briesmīgi riskēju. Un tad pēkšņi - pirmais miljons bija klāt. Un pēc tam nākamais. Un piektais. Un divdesmitais. Es atgriezos Anglijā. Iztērēju miljonu, un Londona bija man kabatā. Un tad devos atpakaļ uz Vāciju. Uzmeklēju Krebsu. Un atradu piecdesmit vīrus no savējiem. Lojālos vāciešus. Lieliskos tehniķus. Viņi visi te dzīvoja ar svešiem vārdiem - tāpat kā daudzi citi mani vecie biedri. Es biju pavēlējis, un viņi gaidīja - pacietigi un nevainigi. Un kur es biju? - Drekss pāri galdam vaicājoši vērās uz Bondu, acis plati iepletis. - Biju Maskavā. Maskavā! Cilvēks, kuram ir niobijs ko pārdot, var doties jebkur. Es nokļuvu pie istajiem cilvēkiem. Viņi uzklausīja manus plānus. Un iedeva man Valteru. Kāds jauns viņu ģēnijs vadīja raķešu bāzi Pēnemindē, un lāga zēni krievi sāka tur būvēt kodolgalviņu. - Drekss ar roku norādīja augšup uz griestiem. - Tagad tā ir tur. Tad'ierados Londonā. - Sekoja klusumbridis. - Es nosūtīju vēstuli uz pili. Tas bija triumfs. Urā Dreksam! - viņš ieaurojās smieklos. - Anglija bija man pie kājām. Ik sasodītais stulbenis anglis! Tad ieradās mani vīri, un mēs sākām. Pašas dižās Britānijas pajumtē! Uz šīm slavenajām klintīm! Mēs rāvāmies kā paši nelabie. Uzbūvējām piestātni jūsu kanālā. Rezerves daļu piegādei - no maniem mīļajiem draugiem krieviem, kuri piebrauca pagājušās pirmdienas nakti. Taču tas Telons bija kaut ko pamanījis. Vecais muļķis! Viņš runāja ar ministriju! Bet Krebss klausījās. Bija veseli piecdesmit brīvprātīgie, kas gribēja šo cilvēku nogalināt. Tika vilktas lozes, un Berčs mira varoņa nāvē. - Drekss kādu irfirkli klusēja. - Viņš netiks aizmirsts. Jaunā kodolgalviņa tika piestiprināta vietā. Un piemērota. Perfekti. Tas pats svars. Viss ir nevainojami - un vecā, tā alvas kārba, kas bija pilna ar ministrijai tik dārgajiem instrumentiem, tagad atrodas Ščecinā - aiz dzelzs priekškara. Un uzticamā, zemūdene ir atpakaļceļā uz šejieni, tā drīz vien, - viņš turpināja, ielūkodamies pulksteni, - būs klāt, jo ieradīsies, lai aizvestu mūs visus prom rīt, minūti pēc divpadsmitiem.