— Jums, bez šaubām, ir taisnība, — Rems paklanījies sacīja, — atvainojiet par nesaprātīgo jautājumu.
Divas reizes melodiski noskanēja gongs, un tajā pašā brīdī automāta skaidrā, metāliskā balss pavēstīja, ka ieradies raķešlaineris no Kito un pēc desmit minūtēm tas dosies tālāk — caur Singapūru uz Kolombu.
— Nu mums jāiet, — sacīja Ivs.
Viņi izgāja no vēsās halles uz pusdienas saules pielietās, platās terases. Lejā uz baltā betona lauka, no kura kā stari uz visām pusēm aizstiepās pacelšanās joslas, stāvēja vairākas mašīnas. Starp tām ar savu lielumu atšķīrās nupat atlidojušā lainera sudrabotais cigārs. Smailais, mazliet uzrautais priekšgals atgādināja garu knābi, mirdzošais plūdlīniju korpuss bija līdzīgs plēsonīgas zivs ķermenim. Uz astes slējās īsi spārnu vai spuru trīsstūri. Starp tiem bija ievietoti raķešaparātu konusi. Visa konstrukcija balstījās uz trim riteņiem: viens, pavisam neliels, bija priekšā uz garas konsoles, bet divi aizmugurē pie pašiem dzinējiem. Pat uz aerodroma betona krāšņais laineris šķita traucamies debesīs.
— Varens gan, — ieminējās Rišs. — Droši vien jauna konstrukcija. Nebiju tādus vēl redzējis.
— Līdz Singapūrai tas aizlido vienā stundā,— Ivs paskaidroja.
— Tāds ātrums! — Dārija šausminājās. — Bet augstums?
— Nezinu. . — īvs paraustīja plecus. — Apmēram astoņdesmit kilometru?. .
— Divi simti, — sacīja Rems. — Pavisam jaunas mašīnas. Tās tikai nupat sāk apkalpot tālās platuma līnijas. Ar tādu pāris stundās var aplidot apkārt planētai.
No Kito atbraukušie pasažieri jau rindā plūda prom pa
slīdošo perona lenti uz lidostas ēku.
♦ + ♦
Atvadīšanās bija īsa. īvs apkampa māsu, uzsita Rišam pa plecu un uzkāpa uz slīdošās perona lentes. Rems viņam sekoja, pamājis pavadītājiem ar roku. Pie trapa abi paraudzījās atpakaļ. Tālu jau tukšā lidlauka malā nekustīgi stāvēja divas baltas figūras. Mazākā pacēla roku un pavicināja.
— Dzīvo vesela, māšelīt! — īvs nočukstēja un iegāja Remam pakaļ starpkontinentālā raķešlainera pasažieru salona vēsajā mijkrēslī.
Ceļš līdz Kolombai abiem šķita ļoti īss. Viņi apsēdās blakus un visu lidojuma laiku runāja par «antarktisko sviedienu», kā Rems to nosauca. īvs ik pa brīdim palūkojās laukā pa apaļo iluminatoru. Tur bija redzamas violeti melnas debesis ar spožām, nekustīgi sastingušām zvaigznēm un tālu lejā virs Klusā okeāna ekvatoriālās joslas zilganbaltas mākoņu spirāles. Singapūrā viņi uz pāris minūtēm izkāpa uz skrejceļa betona, kas vēl bija slapjš pēc nesen nolijuša lietus. Mikls, karsts vējš dzenāja pavisam zemu virs lidlauka smagus, valgmes pilnus mākoņu vālus. Nedaudz tālāk caur tiem izlauzās saule, un perlamutra miglā neskaidri vīdēja pilsētas debesskrāpju aprises. No jauna sāka smidzināt, un viņi atgriezās lainerī.
Singapūrā lidaparāta pustukšais salons, kurā sēdēja īvs un Rems, pienāca pilns. Pasažieru vidū bija daudz žurnālistu no dažādiem kontinentiem. Kā varēja spriest pēc replikām, arī viņi lidoja uz Antarktīdu, lai piedalītos «leduskalna» palaišanā.
— Manuprāt, — īvs piesardzīgi ieminējās, — visa šī publika tur ir lieka. It īpaši tāpēc, ka diezin vai būs iespējams novērot eksperimentu tiešā tuvumā.
— Bez šaubām! — Rems pamāja. — «Sviediens» tiks vadīts apmēram no simt kilometru attāluma. Ticiet man, visi šie skaļie zēni tālāk par Mosonu netiks. Bet no Mosonas līdz eksperimentālajam poligonam, kā jūs zināt, ir vairāk nekā divi tūkstoši kilometru.
— Kāpēc tad viņi lido?
Rems paraustīja plecus.
— Mums patīk atkārtot, ka veiksmīgi pārvaram savā apziņā pagātnes paliekas. Bet es neuzdrīkstos spriest, cik veiksmīgi tas ir patiesībā. Un te nu jums būs viena no tādām «pārvarēšanām».. Masu informācijas līdzekļi kaut kur provinciālā nostūrī — Āzijas vai Āfrikas centrā vai arī Ziemeļamerikā — aizgūdamies apgalvos, ka viņu personiskais korespondents tur bijis klāt, pats savām acīm redzējis un tā tālāk, un tā joprojām. Taču īstenībā «personiskais korespondents» būs sūcis kokteiļus kādā Mosonas bārā un «pats savām acīm» redzējis tieši tik daudz, cik redzēs visi pa centrālajiem videoinformācijas kanāliem. Lēts snobisms, nekas vairāk, kas palicis visas masu informācijas sistēmas mantojumā no pagājušā gadsimta.
— Kāpēc tad tas netiek pārtraukts? — īvs jautāja.
— Kāpēc? Nekāda ļaunuma no tā nav, bet cilvēce ir pietiekami bagāta, lai atļautu nelielai savu līdzpilsoņu grupai, — Rems ar acīm norādīja uz kaimiņiem, kuri bija apkārušies ar videofoniem, uzņemšanas kamerām un binokļiem, — tēlot, ka viņi veic sabiedrībai derīgu darbu. Neaizmirstiet, ka mēs barojam un apgādājam ar visu nepieciešamo daudz lielākas kopas, kas aktīvi nepiedalās nevienā no sabiedriski derīgās darbības sfērām. Atteikdamies no piespiešanas metodes, mēs, bez šaubām, esam rīkojušies humāni un gudri, tomēr esam atstājuši gan sev, gan nākamajām paaudzēm grūti risināmu problēmu. Vai jūs zināt, cik daudz šobrīd uz mūsu planētas ir «civilizācijas apgādājamo»? Vairāk nekā četrdesmit miljonu.
— Bet viņi taču dzīvo paši no sava darba, — īvs iebilda. — Noraidījuši tehnisko civilizāciju un atgriezušies atpakaļ pie dabas, viņi paši ar savām rokām kopj zemi un rada gandrīz visu, kas viņiem nepieciešams …
— Tieši tā —«gandrīz visu», — Rems sarkastiski pavīpsnāja. — Bet, kad viņiem kaut kā trūkst, viņi vēršas pie pašu noraidītās tehniskās civilizācijas, pretī nedodot neko. Nē, nē, nedomājiet, ka esmu pret šo sistēmu.. Cilvēki jau ir piedzimuši un vēl aizvien dzimst cits no cita
atšķirīgi. Ikvienam ir tiesības izvēlēties ceļu, kurš tam vairāk piemērots. Es atcerējos «civilizācijas apgādājamos» vienīgi sakarā ar mūsu ceļabiedriem.
— Vai jūs tiešām gribat starp viņiem likt vienlīdzības zīmi?..
— Zināmā mērā — jā,— Rems stingri teica. — Uz Zemes diemžēl vēl ir milzum daudz nevajadzīgu profesiju, kas sen jau pārdzīvojušas savu laiku. Kaut arī joprojām vairākās nozarēs un jomās trūkst cilvēku.
Domās Ivs bija ar mieru piekrist. Virakā nepārtraukti bija izjūtams inženieru un tehniķu trūkums. Un tomēr Rema atklātais prakticisms kaut kādā ziņā šķita nepieņemams. Drīves ceļa izvēles neierobežota brīvība tika uzskatīta par vienu no dižākajiem komunistiskās ēras sasniegumiem. Visā visumā tā sevi attaisnoja; tādu, kas pilnīgi atteicās strādāt, bija ārkārtīgi maz. Atteikšanās no darba tika diagnosticēta kā psihiska saslimšana. Sos cilvēkus ārstēja, un parasti viņi tika izārstēti. Tomēr cilvēku resursu nepietiekamība lika sevi manīt, un nebija panākumu arī mēģinājumiem to segt uz rezerves rēķina, kā sociologi dēvēja «civilizācijas apgādājamos». Vilens pat apgalvoja, ka «apgādājamo» skaits pieaugot. Jāatzīst gan, ka Viraks nekad nemeklēja kadrus starp «civilizācijas apgādājamiem». Vilens un citi Viraka prezidija locekļi saistīja visas cerības tikai ar jaunatni.