— Varbūt aiziesim uz kafejnīcu? — es nedroši piedāvāju.
Vecais vīrs pameta atpakaļ ašu skatienu, pētoši pavērās man acīs un tad diezgan vienaldzīgi sacīja:
— Iesim! Tikai brīdinu — man nav naudas. … Pēdējās
dienās muzejā neviens cits nav iegriezies, tikai tu vien.
♦ ♦ ♦
Izgājām abi laukā. Saule jau bija noslīdējusi zemu virs apvāršņa. Viegla brīze nesa valgu dzestrumu. No vēja pūtieniem kustējās platās palmu lapas. Netālu šalca okeāns.
Pie muzeja durvīm uz akmens sola gulēja žurnālu paka.
Di Rivera tos paņēmis pacilāja un uzmanīgi nolika hallē uz krēsla.
— Žēlastības dāvana muzejam, — viņš paskaidroja, aizvērdams smagās ozolkoka durvis. — Sūta par brīvu. Sur tur jau mēs vēl esam palikuši atmiņā..
Kafejnīcā tas pats puskailais viesmīlis ar sudraba auskaru, saprotoši pametis man ar aci, salika uz galdiņa šķīvjus, bļodas un pudeles. Redzot, kā vecais di Rivera berzē izdēdējušos pirkstus un rij siekalas, es sapratu, ka viņš ir izsalcis.
Mēs vakariņojām ilgi: vircotajiem šejienes ēdieniem uzdzērām rūgtenu vīnu un pārmijām nenozīmīgas frāzes. Kad uz galda parādījās mazas tasites ar aromātisku kafiju un paplāte ar aug}iem, vecais virs noslaucīja salvetē plānās, bālās lūpas, cieši paskatījās uz mani un sacīja:
— Tu gribēji zināt šī portreta vēsturi. Nu, tad klausies! So cilvēku viļņi izmeta krastā dažas jūdzes no šejienes, rau, tur aiz tā klinšainā zemesraga, tūkstoš astoņi simti astoņdesmit devītā gada divdesmit astotajā jūnijā. Divi jauni dīkdieņi torlt klaiņoja pa krastmalu. Viens no viņiem gribēja kļūt par lingvistu. Viņš bija atbraucis uz Madeiru papildināt portugāļu valodas zināšanas. Bet viņu interesēja vispār valodniecība. Tajā rītā viņš pilnā kaklā sengrieķu valodā klaigāja Safo vārsmas. Otrs bija mākslinieks. Viņš bija atbraucis gleznot okeānu, debesis un salu. Iedami gar jūras malu, lingvists un mākslinieks pamanīja slapjajās smiltis sarkanu plankumu. Viņi piegāja tuvāk un ieraudzīja sarkanu apmetni no apbrīnojami viegla un elastīga purpurkrāsas auduma, kas bija izšūts ar zelta rakstiem.
Es teicu, ka tā ir romiešu toga, bet Zaks — ka tas esot Klīstošā holandieša apmetnis, ko aizpūtuši vētra. Paķēruši apmetni līdzi, devāmies tālāk un simt soļu no vietas, kur bijām to atraduši, ieraudzījām viņu. . Viņš gulēja smiltīs, plati izpletis spēcīgās rokas. Seju slēpa gari, balti mati. Šķita, ka viņš guļ, bet mēs bijām pārliecināti, ka viņš ir miris. Tomēr viņš vēl bija dzīvs. Varenās krūtis mazliet cilāja vārga elpa. Dabūjām viņu pie samaņas. Diemžēl — uz neilgu laiku. Pēc dažām stundām viņš nomira uz mūsu rokām. Izpildīdami viņa gribu, mēs ietinām ķermeni ar zeltu izšūtajā apmetnī, piesējām pie kājām smagu akmeni un iemetām no augstas kraujas okeānā. Pēc dažām dienām Zaks uzgleznoja viņa portretu — to pašu, kuru tu redzēji. Pēc Zaķa nāves es iegādājos šo portretu muzejam, kuru toreiz sāka veidot. Saprotams, ka es runāju par pazemes muzeju, — di Rivera, brīdi klusējis, piebilda.
— Nu, un pēc tam? — es jautāju.
— Par portretu tas būtu viss, — vecais vīrs klusu sacīja. — Klintis un okeānu Zaks zīmēja no dabas. Ja tu kādreiz aiziesi līdz tam zemesragam, tu pazīsi to vietu. Aizej gan! Okeāns tur savā klēpī pieņēma pēdējo Atlantl- das cilvēku.
— Pēdējo Atlantīdas cilvēku? — es apjucis atkārtoju, domādams, ka esmu pārklausījies.
— Jā. Viņš bija atgriezies uz Zemes pēc divpadsmittūk- stoš Zemes gadiem, bet neatrada pat vietu, kur bijusi viņa dzimtene.
Jutu, ka man sāk griezties galva. Prātā iešāvās doma: «Viņš tomēr ir traks. . Bet varbūt mēs abi esam pilnā?»
Iedzēru kafiju un uzmanīgi palūkojos uz veco vīru.
Di Rivera bija saāķējis tievos pirkstus un, nolicis uz tiem smailo, kārno zodu, raudzījās satumsušajā okeānā. Vējš skurināja retos matus uz pergamentdzeltenā galvaskausa.
— Paskaidrojiet jel! — es lūdzu.
Viņš klusēja.
— Kā lai izskaidro tos divpadsmittūkstoš gadus?
— Bez šaubām, burtiskā nozīmē.
Es paraustīju plecus.
Viņš sadusmojās.
— Nesteidzies ar priekšlaicīgiem secinājumiem! Padomā!
— Neprotu uzminēt tādus noslēpumus. Tas atgādina Kolumba karavelas modeli, ko «savām rokām darinājis viņa ceļabiedrs». Ja nemaldos, tā tur bija rakstīts?
Vecais vīrs pavīpsnāja.
— Tu esi acīgs! Tiesa kas tiesa, tur ir pulka grabažu. Tomēr kara veļa ir īsta. Zīmogs uz ķīļa ir datums, kad tā restaurēta, nekas cits.
— Un tomēr es nesaprotu.
— Vai tu gribi teikt, ka netici?
— Varbūt arī tā. .
Pēkšņi es sajutu nogurumu un riebumu, iedomājoties, ka esmu kļuvis par kādas savādas mistifikācijas upuri. Vai tiešām tā būtu veikla izrāde? Man sametās žēl zaudētās dienas.
Di Rivera sēdēja un klusēja. Viņa acis bija aizvērtas.
— Redzi nu, — viņš beidzot ierunājās, plakstiņus nepaceldams, — tam ir grūti noticēt. Bet kur robežojas ticamais un neticamais? — Viņš uzsita ar dūri pa galdu. — Kur? Tu klusē! Tur, kur šo robežu novelk stulbeņi, kas neprot vai nevēlas redzēt tālāk par savu degunu. Tu esi ar mieru noticēt, ka pazemes muzeja akmeņi ir atlantu kultūras paliekas. Bet kāpēc tad tu netici, ka atlants — pēdējais atlants — ir norādījis, kur šie atradumi meklējami? Tu nepieļauj iespēju, ka cilvēks
varētu augšāmcelties? Es ari ne. Kad nomiršu, mani neatmodinās nekāds spēks. Ari viņš nebija augšāmcēlies. Viņš nomira pirmo un pēdējo reizi pirms septiņdesmit gadiem uz manām rokām. Un es viņu apglabāju tur, kur biju atradis viņa tautas kapavietu. Viņš bija ļoti vārgs un maz mums paguva izstāstīt. Tomēr viņš pateica pietiekami daudz, lai mūsu laikmeta cilvēki spētu atrast Atlantīdas nogrimušās pilsētas, ja vien vēlētos ticēt neiespējamajam. Es ticēju un sameklēju visu to, ko tu redzēji pazemes muzejā. Taču es varēju izpētīt vienīgi seklākās vietas salu piekrastes joslā. Man nebija ne naudas, ne līdzekļu dziļūdens pētījumiem. Bet tie, kuriem bija nauda, neticēja. Tikai vienu reizi man izdevās pierunāt kādu amerikāni uz izlūkošanu lielākā dziļumā. Tas bija tūkstoš deviņi simti četrpadsmitā gada vasarā. Vairākus mēnešus mēs bagarējām okeānu tajā vietā, kur jāatrodas lielai atlantu pilsētai. Taču izcēlām vienīgi vulkānu pelnus un porainas lavas gabalus. Amerikānis bija pārskaities. Viņš draudēja, ka izmetīšot mani pār bortu, bet pēc tam izsēdināja mani uz tuksnesīga rifa Azoru salu austrumu grupā. Es pavadīju tur vientulībā vairākas nedēļas, gandrīz vai nomiru badā. Tomēr šis aunapiere bija izdarījis man milzīgu pakalpojumu. Tur, uz rifa, lagūnas smiltīs, es atradu marmora meitenes roku, kas bija atlūzusi no brīnum jaukas ģeniāla Atlantīdas tēlnieka radītas statujas. Tu to redzēji. Es jau iepriekš priecājos, kādu iznīcinošu vēstuli aizsūtīšu tam stulbenim, kad būšu atgriezies. Bet, kad man pēdīgi izdevās atbraukt atpakaļ uz Madeiru, Eiropā bija sācies karš. Atlantīda vairs neinteresēja pat vēsturniekus un rakstniekus.
Es ilgi nespēju noskaidrot mūsu neveiksmes cēloņus. Bet pēc tam sapratu. Man bija saglabājušies bazalta gabali, ko tiku izcēlis. Pirms vairākiem gadiem aizsūtīju vienu no tiem uz Kembridžas laboratoriju. Tur noteica ieža absolūto vecumu. Izrādījās, ka tam ir divpadsmittūk- stoš gadu. Vai tu apjēdz? Atlantīdas nogrimšanai sekoja milzīgi izvirdumi. To ir apgalvojis arī Platons. Acīmredzot pilsētu, kuru mēs meklējām, tāpat kā Pompeju, aprakuši vulkāna pelnu slāņi un lavas straumes.