— Arī nekas, bet darba jau pietiek.
— Un kā ar cilvēkiem?
— Patiesību sakot, diezgan bēdīgi. Vilens sagatavojis kārtējo uzsaukumu jaunatnei. Pie mums joprojām neviens lāgā negrib nākt. Esam pārāk tālu no zinātnes priekšpulka. Pilsētās kādreiz bijuši slaucītāji, sētnieki, atkritumu vedēji. Savākuši visādas grabažas un īpašās izgāztuvēs sadedzinājuši. Bet vai tad mūsu Viraks nenodarbojas ar to pašu? Mainījies ir darbu apjoms, metodes, tehnoloģija, taču būtība ir palikusi tā pati.
— Rišār, kas tev lēcies? Vai nav laiks arī tev doties atvaļinājumā?
— Sen jau bija laiks.. Bet es sāku prātot, vai nebraukt pavisam prom. Man ir apnicis būt par pagātnes asenizatoru.
— Paklau — kas manā prombūtnē pie jums te noticis?
— Nekas nav noticis. . Taču puiši iet prom. Rojs un Stīvs aizgāja, Iljass neatgriezās no atvaļinājuma.. — Rišs uz brīdi apklusa. — Nu, par Irmu tu jau droši vien zini. . Neņem ļaunā, Iv, bet es biju gandrīz pārliecināts, ka arī tu paliksi tur — Lielajā zemē, kur darāmi īsti darbi.
īvam pēkšņi šķita, ka lielā telpa ir satumsusi. Viņš pat palūkojās uz logu. Nē, pie skaidrajām debesīm joprojām spoži spīdēja saule.
«Tā, tieši par to es visvairāk baidījos. Irma. . Tātad šeit viņas nav. Tātad viņas toreizējā negaidītā aizbraukšana nav bijusi kaprīze. Vai tiešām viņa neatgriezīsies? Nekad?. .» īvs papurināja galvu un abām rokām atmeta atpakaļ garos, gaišos matus. Uz Rišu neskatīdamies viņš sacīja:
— Nē. Man patīk mūsu darbs. Patīk. Vai tu dzirdi?
Viņš apklusa, gaidīdams atbildi, bet Rišārs vienīgi
paraustīja plecus un no jauna pievērsās kontrolekrāniem. Zālē valdīja klusums. Klusums un skumjas.
«Jā, izrādās, ka viss ir daudz sliktāk, nekā es biju paredzējis,» Ivs domāja. «Muļķis! Esmu velti cerējis. Ja Rišārs aizbrauks, būs pavisam draņķīgi. . Un kāpēc es atvedu šurp Dāriju? Bet tā jau bija viņas ideja. Tomēr vajadzēja atrunāt. Ar Rišāru gan, šķiet, viss vēl nav zaudēts. Viņam jau šad tad uznākusi depresija. Jāapsprie- žas ar Vilenu. Tas, ja vien gribēs, izvēdinās viņam smadzeņu krokas.»
— Nu, par ko tu aizdomājies? — Rišārs jautāja un pavīpsnāja. — Nožēlo, kas esi atbraucis? Vai tad tu nezināji par Irmu? Jūs taču kopā aizceļojāt. Paklau, vēl nav par vēlu. Amfībija uz lidostu atiet pēc pusstundas. Tikai es viens pats esmu tevi te redzējis. Dodies prom — meklē viņu!
— Nē,— īvs apņēmīgi sacīja. — Kāds tam sakars ar Irmu? Tā ir viņas darīšana. Katram pašam jāizlemj, ko viņš uzskata par pareizu. Es nepametīšu Viraku. Riš, es esmu atgriezies strādāt! Vai tad mūsu darbs kļuvis mazāk svarīgs? Esmu vienisprātis ar Vilenu: Viraks arī ir priekšējā līnija. Tie esam mēs, kas gādājam, lai dzīve būtu drošāka, vieglāka, skaistāka. Pa ceļam šurp es redzēju, ka cilvēki itin labi dzīvo tur, kur vēl pirms desmit gadiem pletās radioaktīvie tuksneši. Paies neilgs laiks — un Viraka attīrītāju rokās būs Zemes klimata un laika apstākļu atslēgas.. Bet tu saki: «Tālu līdz priekšējām līnijām …» Nieki!
— Iv, cik gadu tu strādā Virakā?
— Desmit.
— Bet es — sešpadsmit. Pirms trim gadiem es dsmāju gandrīz tāpat kā tu.
— Tātad nesen kaut kas ir mainījies. Manas prombūtnes laikā.
— Draudziņ, tas notika pamazām. Mani sāka kaitināt vienveidība, ikdienišķums. Jebkuram darbam ir ne vien sākums, bet arī gals. Mūsējam nav gala. Pirms piecdesmit gadiem tika plānots ap gadsimta vidu pabeigt okeānu attīrīšanu. Termiņš pagāja, kad mēs abi vēl nebijām nākuši pasaulē. Bet ko mēs darām?
— Riš, neviens neko citiem neuzspiež!
— Par laimi! Tāpēc es prātoju par aiziešanu.
— Zēl. . — Ivs novērsās un sāka lūkoties laukā pa logu — tur, kur virs palmu galotnēm zilgmoja okeāns.
— Paies daži gadi — un tevi piemeklēs tā pati kaite, — pēc laba brīža sacīja Rišārs.
«Viņš it kā taisnojas,» Ivs nodomāja.
— Agri vai vēlu tas notiek ar katru. Nav iespējams atdot tam visu mūžu.
— Bet Vilens?
— Tādi kā Vilens ir izņēmumi.
— Tomēr tādi ir, vai nav tiesa? — Ivs spēji pagriezās ar visu krēslu. — Un ne jau Vilens viens ir atdevis Virakam savu mūžu. Viņš, bez šaubām, ir izņēmums. Dzīvs būdams, ieguvis nemirstību. Lielajā zemē viņam par godu jau tiek celti monumenti. Tie apliecina cieņu, pateicību. Vilenam un arī Virakam. Bet vai mēs abi neesam daļiņa no Viraka?
— Nu, nu, priecājies, ja tas palīdz tev saglabāt entuziasmu!
— Mans entuziasms, Riš, nav jāsaglabā. Vai zini, es biju mūsu skolā. Galvenais darbaudzinātājs atļāva man parunāties ar vecākā cikla puišiem. Daudzi pēc skolas beigšanas grib braukt pie mums.
— Grib. . Viņiem vēl laika gana pārdomāt. Ja tu būtu atvedis kādu līdzi..
— Es atvedu.
— Interesanti gan, ko tad?
— Māsu. Mēs Kairā satikāmies. Un viņa. .
— Māsu? Pie mums? — Rišārs izbrīnījies iesaucās, acis plati ieplezdams. — Tas tik ir joks! Kā redzams, atvaļinājums tev nav nācis par labu. Viņa droši vien ir beigusi normālskolu?
— Viņa ir beigusi Augstāko arhitektūras skolu. Patlaban mācās Mākslas akadēmijā. Viņa strādāja izrakumos.
— Un viņai sagribējās pastrādāt pie mums? Un tu, protams, neatrunāji? Tie esot cilvēki! Kur viņa ir?
— Lejā, parkā.
— Tūlīt ved šurp! Pēc nolikuma ikvienam, kas šeit iebraucis, jāierodas pie Galvenās bāzes dežurējošā dispečera. Kā viņu sauc?
— Dārija.
Rišs pagriezās ar visu krēslu pret iekšējo sakaru ekrānu.
— Uzmanību! Viraka Galvenās bāzes Centrālā vadības posteņa dežurējošais dispečers Rišārs Osovskis aicina
Dāriju Maklaju, kura tikko ieradusies salā. Dārija, lūdzu, uznāc Centrālā posteņa augšējā zālē! Tevi gaida.
Pa atvērtajiem logiem kā tāla atbalss atplūda Rišāra vārdi, kas bija izskanējuši lejā parkā no sarunu iekārtām.
Ivs piecēlās, piegāja pie loga un palūkojās laukā. Tropiskās saules caurstarotajā sulīgajā zaļumā no Galvenās bāzes uz visām pusēm parkā aizstiepās sudraboti celiņi košu ziedu ietvarā. Pa vienu no tiem steidzīgi nāca tumšmataina meitene baltā, īsā tunikā. Vējš purināja viņas matus, un viņa pieturēja plīvojošās cirtas ar melnīgsnējām, līdz pleciem kailām rokām.
Ivs saknieba lūpas un, acis samiedzis, atskatījās uz draugu.
— Ko tu esi sagudrojis?
— Gribu paskatīties uz tavu māsu. Vai es vismaz tādējādi nedrīkstu gūt atalgojumu par vienmuļajām dežūrām? Turklāt pēc nolikuma mans pienākums ir ziņot Galvenajam par jauna darbinieka ierašanos. Viņa taču ir atbraukusi uz mūsu ūkņu strādāt?
— Protams.
— Tātad es rīkojos pēc nolikuma.
— Trešo reizi tu piemini nolikumu! Manas prombūtnes laikā, Riš, tu esi kļuvis formālists.
— Tu arī kļūsi tāds. Pirms izlemsi aiziet. Draudziņ, tas ir tikpat nenovēršams kā vecums.
Bez trokšņa atbīdījās durvis, un ienāca Dārija. Rišs atslīga krēslā un plati iepleta acis: «Kas to būtu domājis! Ivs ir nepārspējams! Ne ar vārdiņu neieminējās, ka viņam ir tāda māsa..»
— Dārija, tas ir Rišs.. — īvs ar tikko manāmu zobgalību pārlaida skatienu no māsas uz draugu, kurš bija zaudējis valodu. — Tas pats. . Vai tu atceries? Šodien viņš bāzē ir pats galvenais.
— Vai man jāziņo par ierašanos?
Šaurs smulgas sejas ovāls vijīgu, tumšu matu oreolā. Augsta piere. Košas lūpas. Zema, dziedoša balss. Lielas, melnas acis — vērīgas un nedaudz ironiskas. Slaids augumiņš. Daiļi pleci. Un kājas.. Rišs gribēja pateikt kaut ko ļoti nozīmīgu, taču smejošās melnās acis viņam bija atņēmušas pēdējās runasspējas. Viņš klusēja un, mazliet apjucis, smaidīja.