— Es šodien neesmu redzējis arī putnus, — ieminējās Inspektors.
Viņš kļuva arvien drūmāks.
— Varbūt viņu nemaz nav tik daudz, kā tiek uzskatīts, — Inspektors nomurmināja, kad viņi lidoja pāri vēl vienai pavisam tukšai, saulainai norai. — Es atceros.. — Viņš nepabeidza.
— Jūs gribējāt teikt, ka agrāk viņu bija vairāk un viņi dienā neslēpās. — Ivars vērīgi nopētīja krūmājus, kas ietvēra klajumu.
— Agrāk viņu bija visur, ka biezs.. Tādā laikā kā šodien viņi pulkiem sildījās saulē. Pielaida pavisam tuvu klāt. Mēs viņus dabūjām tūkstošiem..
— Bet kāpēc tas bija vajadzīgs?
— Kažokādu dēļ. . Tās tika ļoti augstu vērtētas. . Kā platīns un vēl dārgāk. Pat šobaltdien uz Zemes manto un cepures no šīm kažokādām nav tikai muzeju eksponāti vien. . Ar viņu ādām nodrošināja pret aukstumu pat astronautu skafandrus. Tās ir apbrīnojami izturīgas, vieglas, tajās nav karsti tveicē un nav auksti kosmosa vakuumā. Arī man kādreiz bija ar viņu ādām izoderēts skafandrs.
Klajums beidzās. Tagad viņi lidoja virs augsto koku pašām galotnēm. Biezajā ēnā zem to platajām, spīdīgajām lapām nekas nebija saredzams.
— Skaidrs, ka viņi tur ir, — sacīja Ivars, — bet šodien negrib rādīties klajā laukā. Ar viņiem tā gadās … It kā visi kopā būtu tā nosprieduši. . Esmu pārliecināts, ka viņi spēj sazināties cits ar citu no liela attāluma.
— Kādā veidā?
— Pagaidām neprotu to izskaidrot… Ja viņi ir saprātīgi radījumi, varbūt tā ir domu pārraidīšana. Viņi iztiek bez skaņām.
— Jā, viņi klusēja pat tad, kad viņus nogalināja..
Ivara sejā pazibēja riebums.
— Inspektor, vai jūs arī..
— Bez šaubām … Es biju gandrīz vai pirmais, kurš uzsāka viņu medības. Pirms tam šeit ķēra rindlus un lielos zvērus.
Kādu brīdi viņi lidoja klusēdami.
— Pienācis laiks nogriezties uz ziemeļiem, — teica Ivars. — Vai redzat tur, priekšā, klinšu grēdu? Tur ir rezervāta austrumu robeža.
— Vai kalnos viņi ir sastopami?
— Es viņus nekad tur neesmu redzējis. Šķiet, ka viņiem nav pa prātam klinšaina augsne.
Ivara kreisā roka izdarīja slaidu vēzienu, un, apmetis gaisā plašu loku, viņš devās uz ziemeļiem.
Inspektors pagriezienā atpalika, tomēr, paātrinājis lidojumu, viņš drīz vien panāca Ivaru. Abi atkal turējās blakus — nedaudz augstāk par koku galotnēm. Mežs bija biezs: kuplie vainagi saplūda vienā nepārtrauktā zilganzaļā klājienā, zem kura apakšā nekas nebija saskatāms.
Ivars pagrieza galvu un palūkojās uz savu pavadoni. Inspektora plānās lūpas bija cieši sakniebtas un kalsnā, tumši iedegusi seja gluži kā pārakmeņojusies. Dziļās grumbas šķita melnas. Pretvējš plivināja pie deniņiem un aiz ausīm retos, sirmos matus. Ivars piepeši iedomājās augstu kalnos sakaltušu rudens zāli, ko šausta ledainas vēja brāzmas.
«Kāpēc viņš ir ieradies Aostā?» Ivaram atkal ienāca prātā doma. «Kas viņam īstenībā vajadzīgs? Ko viņš te meklē?! «Viņam ir smagums dvēselē un saltums sirdī,» naktī bija teikusi Lea, «viņa biolauks izstaro šausmas …» Vakarvakarā viņš ilgi negāja gulēt. Stāvēja pie loga un raudzījās tumsā. .»
Ivaram un Leai arī nenāca miegs. Viņi nogāja lejā dārzā un apskāvušies klaiņoja klusēdami pa tumšajām alejām. Gaiss bija ziedošo krūmu smaržu piesātināts, silts un nekustīgs. Augstu debesīs dzirkstīja zvaigznes. Krūmāji apkārt mājai laiku pa laikam nočabēja. Iedegās un nodzisa zaļganu acu pāri.
— Gluži kā jāņtārpiņi uz Zemes, — čukstēja Ivars.
— Arī viņi ir satraukti, — klusu sacīja Lea, — agrāk viņi nekad naktī šurp nenāca.
— Vai nevajadzētu paaicināt Inspektoru?
Lea nobijās.
— Nē, nē. . Viņi tūlīt aizbēgs. . Esmu pārliecināta, ka vi,sa vaina slēpjas Inspektorā. Viņi ir nojautusi un tagad novēro…
«Leai, bez šaubām, ir taisnība,» domāja Ivars. «Viņi ir sapratuši un negrib rādīties. Mūsu lidojumiem nav nozīmes. Inspektors neko neieraudzīs …»
— Mēs atkal viņus nesatiksim, — nopūties sacīja Inspektors, it kā būtu uzminējis Ivara domas, — šeit pat nav redzami klajumi.
— Mežs stiepjas līdz pašai piekrastei. Tur, ūdensmalā, ir viena mūsu novērotāja mājele. Ja viņš nebūs kaut kur izgājis, viņš pateiks. .
Nolaidušies pie novērotāja mājeles zemē, Inspektors un Ivars noņēma spārngriežus un palūkojās apkārt. Tuvumā neviena nebija. Mājele atradās mežmalā vecu koku dziļā pavēnī. Desmit soļu no lieveņa sākās plata smilšu pludmale. Spožajā saules gaismā tā šķita gandrīz balta. Tālāk pletās jūra, palsa un sastingusi — kā spogulis. Gaiss bija rāms, mitrs un tveicīgs. Ivars uzaicināja Inspektoru ieiet mājā. Inspektors papurināja galvu.
— Es pasēdēšu tepat. Gribu paskatīties uz jūru.
Viņš noslīga uz lieveņa kāpnītēm, atpogāja kombinezona apkakli un, dziļi nopūties, piebilda:
— Neliecieties par mani ne zinis! Dariet, kas jums pašam jādara. Es mazliet atvilkšu elpu.
— Jūs varētu istabā atgulties.
— Nē, negribu. .
Ivars iegāja iekšā. Novērotāja nebija mājās. Ivars ieslēdza uz galda atstāto diktofonu un noklausījās pēdējos ierakstus. Tad viņš nodiktēja dažas frāzes, ka apmeklējis posteni. Pārlaidis skatienu pazīstamajai telpai, Ivars domās atzīmēja, ka neredz parastajā vietā staru pistoli. Tātad novērotājs paņēmis to šodien sev līdzi. Tas nozīmēja, ka pēdas, par kurām bija teikts vakardienas ierakstā, novērotājam ir šķitušas ne tikai «interesantas» vien. .
Kad Ivars izgāja laukā, Inspektora uz lieveņa vairs nebija. Dziļās domās iegrimis, viņš pastaigājās pa krastu gar pašu ūdensmalu. Ivars devās pie viņa.
— Sī apkaime man izskatās dīvaini pazīstama, — teica Inspektors, kad Ivars bija piegājis viņam klāt, — vai aiz
tuvaka zemesraga nav saglabajušas mola vai piestātnes paliekas?
Viņš norādīja uz rietumiem, kur smilšainais liedags novirzījās uz ziemeļiem, mezdams loku ap kokiem apaugušu pauguru.
— Tur patiešām ir kādas drupas, — Ivars pārsteigts atbildēja, — mēs ne vienreiz vien esam prātojuši, ko tās varētu nozīmēt.
— Iesim apskatīt, — Inspektors uzaicināja.
— Bet varbūt. . — Ivars palūkojās uz spārngriežiem, kas bija atstāti pie mājeles.
— Izlocīsim labāk kājas!
Viņi devās pa krastmalu uz rietumiem. Tveice te gandrīz nemaz nebija jūtama. No ūdens vēdīja dzestrums. Iešana pa mitrajām smiltīm nesagādāja grūtības. Inspektors platiem, atsperīgiem soļiem gāja pa priekšu.
— Sīs planētas pievilkšanas spēks ļauj aizmirst gadus, — viņš teica, pagriezies pret Ivaru. Pār viņa seju pārslīdēja smaida atēna.
Ivars pamāja.
— Tāpēc mēs šeit izmantojam spārngriežus. Uz Zemes tie nepaceltu … Ja ir vēlēšanās, te var lidot bez jebkādām palīgierīcēm. Kad ir vējš, tikai krietni jāieskrienas. Mēs ar Leu esam mēģinājuši pacelties gaisā un lidināties vējā, atdarinot šejienes putnus.
— Putnu gan ir pavisam maz, — ieminējās Inspektors.
— Visur tā nav. . Tur, kur mēs dzīvojam. . — Ivars nepabeidza, atcerējies, ka Lea no rīta bija teikusi: putni jau otro dienu vairs nerādoties.
Uzkāpis paugurā, Inspektors apstājās. Krasts lejā aizliecās plašā lokā, veidodams līci ar izeju uz ziemeļiem. Zem paugura jūrā ietiecās masīvs akmeņu krāvums. Viņā galā tas bija izpostīts — no ūdens rēgojās tikai atsevišķi akmeņi.
— Bez šaubām, tas ir šeit, — Inspektors klusu sacīja. Viņš apsēdās uz nogāzta koka stumbra un ilgi raudzījās uz līci un tuksnesīgo, balto krastu. Līča pludmale bija vēl platāka nekā austrumos pie novērotāju mājiņas. Paraudzījies vērīgāk, Ivars pamanīja krastā savādu, tumšu rakstu, kas it kā spraucās laukā no smilšu apakšas, — kvadrātus, taisnstūrus, gluži kā ar milzu cirkuli novilktus lokus un taisnas līnijas, kuras kā stari no viena