— Es ievēroju, — sacīja Ivars, — ka kontūras smiltīs izzuda, kad jūs stāstījāt par rindlu nakts uzbrukumu.
— Bet varbūt tur nekas nemaz nebija redzams, — Inspektors nopūties klusu sacīja, — varbūt mums viss tikai rēgojās?
Ivars neko neatbildēja, un nu viņi abi sēdēja un klusēja.
— Tas viss ir ļoti jocīgi, — beigu beigās sacīja Ivars. — Ja rindli spējuši iznīcināt ciematu, tas nozīmē, ka viņu bijis daudz, bet jūs teicāt, ka viņu gandrīz nav palicis, kad jūs sākāt medīt tos.. mazos. .
— Arī man tā ir mīkla, — Inspektors piekrita, — tāpat kā šīs pasaules iemītnieku saprāts. Zinātnieki ne reizi vien ir kļūdījušies. .
— Vai rindli bija plēsoņas?
— Viņus uzskatīja par plēsoņām, lai gan galvot nevaru. . Viņu gaļa ir ēdama, bet, kad mēs viņus uzšķērdām, kuņģos atradām augu barības atliekas. Un atšķirībā no mums rindli nekad neaprija savus upurus.
— Jā, tas ir ļoti, ļoti savādi, — Ivars atkārtoja. — Rindli pirmie nav uzbrukuši, paši ir iznīcināti, bet piepeši uzradies liels pulks un uzbrucis. Un tad viņi no jauna nozuduši, lai gan neviens viņus nav vairs nogalinājis. Kādi viņi tomēr izskatījušies? Jūs taču, Inspektor, esat viņus redzējis tuvumā?
— Kādi viņi izskatījās? — Inspektors paberzēja pieri. — Tas ir jocīgi, es skaidri iztēlojos, kāda bija viņu āda, spalva, bet kādi bija viņi paši. . Tūlīt. . — Viņš
apklusis novērsās un piepeši pavisam citā balsī, kurā skanēja izbrīns un atvieglojums, teica — Ā-ā, skatieties, kādi viņi izskatījās!
Ivars palūkojās atpakaļ un sastinga. Tikai dažus soļus viņiem aiz muguras tupēja milzīgs zvērs. Tas slējās pāri viņiem kā kalns, rudi violetas kažokādas kalns, ko vainagoja plats purns ar apaļām, augšup saslietām ausīm. Viņš sēdēja kā kaķis uz saliektām pakaļkājām, priekšējās, kas izskatījās kā masīvas, ar ādu apvilktas kolonnas, pievilcis klāt un apņēmis ar garu, pūkainu asti. Tās gals bija tumšs un nervozi raustījās, platais, melnais deguns piesardzīgi ošņāja gaisu, lielās dzintarkrāsas acis uzmanīgi viņus no augšas vēroja.
— Nebaidieties, — Inspektors mierīgi sacīja, — viņi nekad neuzbrūk pirmie. . Bet šis te — viņš gluži vienkārši ir atnācis man pakaļ. . Sēdiet mierīgi, es — es pats pieiešu pie viņa.
— Nē, nē,— Ivars čukstēja. — Nekustieties! Varbūt viņš aizies. . Turklāt, vai dzirdat, ceļas vējš, mēs pielēk- sim kājās un mēģināsim pacelties gaisā, aizplanēt uz ieleju, kur ir spārngrieži. Varbūt pagūsim. .
— Ko jūs runājat! — Inspektora balsī skanēja izsmiekls. — Viņi lec vismaz piecdesmit metru. Tas viss ir velti. . Jums nekas nedraud. Man turpretī ar viņu ir savi rēķini. . Novērsieties un neskatieties uz to pusi, bet es iešu. . Dzīvojiet laimīgi abi ar Leu, — viņa balss trīsēja, — palieciet sveiks!
— Nē jel! — iekliedzās Ivars, saķēris Inspektoru aiz rokas. — Es jūs nelaidīšu! Neejiet!
Zeltaini violetais zvērs pakustināja masīvo galvu un, pieri saraucis, pavērsa skatienu no Inspektora uz Ivaru un atpakaļ. Viņa dzintarkrāsas acis samiedzās, bet melnais astes gals sāka vēl ātrāk kustēties.
— Izbeidziet! — Inspektors stingri noteica. — Klausiet! — Viņš strauji atbrīvoja roku un piecēlās. — Neuzdrīkstieties pakustēties! Tā ir pavēle! Novērsieties! — Inspektors paspēra soli uz zvēra pusi.
— Nē,— Ivars čukstēja, — nē, es negribu. .
Ar mokām pārvarēdams vājumu, Ivars piecēlās kājās, kas pēkšņi bija kļuvušas kā no vates, un pagriezās pret briesmoni. Inspektors jau bija pusceļā.
— Paklausies, rindl, — Ivars iekliedzās, atliecis galvu, — neaiztiec viņu! Lūdzu! Viņš ir visu sapratis. Neaiztiec! Es tevi lūdzu!
Platais, melnais deguns pakustējās, ošņādams nepazīstamās smaržas. Rindls samiedza acis un piepeši pavēra sārto rīkli garās, saldās žāvās. Nozibēja asu, žilbinoši baltu zobu rinda, garās ūsas atvirzījās pie apaļajām ausim. Aizvēris rīkli, rindls paskatījās lejup uz Inspektoru. Ivaram šķita, ka apaļo, dzelteno acu skatienā nav ļaunuma, tajā vairāk bija neizpratne, varbūt pat garlaicība.
Piepeši melnais deguns vēlreiz notrīsēja, saraucās, dzin- tarkrāsas acis atkal samiedzās — un rindls skaļi nošķaudījās.
Inspektors, kas bija paguvis aizsegties ar elkoni, tik tikko noturējās kājās. Rindls uzmeta viņam paviršu skatienu, pakāpās atpakaļ, nicīgi nopurināja priekšķepas un, spēji pagriezies, nozuda aiz kokiem.
Ivars atguvās pirmais. Atvilcis elpu, viņš paspēra soli uz Inspektora pusi un pačukstēja:
— Redzat nu, viņš ari saprata. . Tagad labi ātri prom! Skriesim!
Inspektors neatbildēja. Galvu nodūris, viņš klusēdams sekoja Ivaram.
♦ ♦ +
Kad viņi bija pacēlušies gaisā, pūkaina, ruda bumba izripoja no krūmāja uz zemesraga, izlocījās, notupās uz īsajām pakaļkājām un, paslējusi pret debesim garo, tumšo snuķi, ilgi noraudzījās viņiem pakaļ. Pēc tam paplikšķināja ar priekšķepām sev pa vēderu, paslēja gaisā pūkaino asti un nozuda krūmos.
Rezervāta bāzē Inspektors un Ivars atgriezās tumsā. Lea gaidīja viņus verandā. Apkampdama Ivaru, viņa pačukstēja:
— Es ļoti uztraucos. Dons pārraidīja, ka redzējis ziemeļos svaigas rindla pēdas. .
— Jā, es zinu, — sacīja Ivars. — Mēs tur bijām. Es lasīju viņa ierakstus. Šķiet, ka rindli nav gluži tādi, kā mēs domājām, mīļā. . Mēs laikam viņus vairs neredzēsim.
Lea smaidīdama viņu uzlūkoja.
— Vēl viens solis pretī kontaktam, vai nav tiesa? Viņiem jātic mums. . Jātic. . Un vai tu zini — šodien atgriezās putni. Bet viņš? … — Lea pameta ašu skatienu uz Inspektoru.
— Viņš. . — Ivars pasmaidīja, bet neko vairāk neteica, tikai skatījās uz Leu.
Viņa saprata un klusu iesmējās.
— Tātad šodien viņš gulēs mierīgi.
— Jā, un rīt pametīs Aostu uz visiem laikiem..
SATURS
Planētas attīrītaji 5
Pēdējā atlanta atgriešan 120
Kas nospiedis bremzi 149
Mūris 170
Trešais gredzens 200
Tikšanās uz Aostas 235
Александр Шалимов ВОЗВРАЩЕНИЕ ПОСЛЕДНЕГО АТЛАНТА Научно фантастические повести Рига «Лиесма» 1989 На латышском языке С русского перевела Гайда Ливенсоне Художник Инара Егере
HB >6 5566
Aleksandrs Saļimovs PĒDĒJA ATLANTA ATGRIESANĀS
Mākslinieciskā redaktore Maija Dragūne Tehniskā redaktore Ingrida Barviģe Korektore Irēna Kalniņa
Nodota salikšanai 02. 06. 88. Parakstīta iespiešanai 07.09.88. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs № 2. Skolas garnitūra. Augstspiedums. 13,44 uzsk. iespiedi.; 14,49 uzsk. krāsu nov.; 14,27 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Pašūt. Ne 800-5. Cena 1 rbl. 10 kap. Izdevniecība «Liesma», 226256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. № 30/33031-J/2951. Izdevums sagatavots dialoga sistēmā DIS, piedaloties Nozares kolektīvās lietošanas informatīvajam skaitļošanas centram. Programmētāja M. Osipova.
Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un priekšlapas iespiesti ofsetspic- dumā Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.