— Skolotāj, dūmeņi laikam gan vairs nekūp. . — īvs pasmaidīja.
— Jā, jā, tieši tā man teica Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes pēdējā sēdē,— Vilens noskaities sacīja. — Kāda tam nozīme, ka dūmeņi nekūp vārda tiešajā nozīmē? Uzņēmumi taču strādā. Un kur paliek atlikumi? Okeānā, tieši tajā pašā zonā, kas izsludināta par atpūtas zonu. Bet šie atlikumi taču nāk no metalurģiskajām rūpnīcām Jaungvinejā, Japānas salās, Centrālās Amerikas Klusā okeāna piekrastē, urāna zemūdens raktuvēm pie Galapagu salām un tā tālāk. Un nemēģini, Iv, mani pārliecināt, ka tas viss nav nekas īpašs. Tās ir birokrātijas paliekas, pret tām visiem spēkiem jācīnās. Un es to darīšu līdz savai pēdējai stundiņai.
— Bet ko tad nolēma darīt ar rūpnīcām? — īvs jautāja.
— Apstiprināts radikālāks to pārvietošanas plāns … — Vilens paraustīja kalsnos plecus. — Radikālāks no Padomes viedokļa, nevis no mana. Rūpniecības uzņēmumi pārtrauks darbu un piecpadsmit gadu laikā tiks demontēti. Dažus pārcels uz tuvo kosmosu un uz Mēnesi, citus — uz Sibīrijas un Kanādas ziemeļdaļas rūpniecības rajoniem. Atpūtas zonas salās un okeānā derīgo izrakteņu ieguve tiks pilnīgi pārtraukta.
— Arī bagātajās atradnēs?
— Visās.
Ivs neticīgi nogrozīja galvu.
— Vai tiešām sadūšosies? Es biju Galapagu salu zemūdens urāna raktuvēs. Tur ir unikālas atradnes ar milzīgiem krājumiem. Ja saglabātos pašreizējais ieguves līmenis, šo krājumu pietiktu. .
— Sīs raktuves tiks iekonservētas vienas no pirmajām, — Vilens pārtrauca īvu. — Vai tu zini, kādu piesārņojumu tās rada, par spīti visiem piesardzības pasākumiem? Galapagu salās bija jāslēdz daudzas sanatorijas. Bet cik izmaksā attīrīšanas iekārtas un kontrolautomāti ap šīm raktuvēm? Gandrīz tikpat, cik tur iegūtā rūda. Turklāt pēc pieciem vai pēc septiņiem gadiem sāks darboties jaunie enerģijas avoti un prasība pēc urāna strauji samazināsies.
— Jūs, Skolotāj, tomēr šo to esat te panācis manas prombūtnes laikā,— īvs ieminējās.
— Maz, īv, maz. Mums ir ne vien kārtējie uzdevumi, bet arī problēmas, kas saistītas ar pagātni. Okeānu dzelmēs vēl glabājas kaut kas tāds.. Nepieciešami rūpīgi, sistemātiski meklējumi, pastāvīga kontrole. No pavadoņiem izdarītā kontrole nav visai efektīva. Pava
doņi labi kontrolē mūsdienu piesārņojumus. Pagātnes «konfektes» tie atklāj pārāk vēlu.
— Vai jūs, Skolotāj, kaut kas satrauc?
— Jā, nē … Man ir aizdomas, ka atgadījies kas nepatīkams, taču viss vēl labi jāpārbauda.
— Vai kaut kas ar Kergelēnu saistīts?
— Nē. . Laikam gan ne.
— Varbūt tieši ar to arī sākšu?
— Es jau teicu, ka problēmas pagaidām nav. Ir tikai aizdomas. .
— Tas jau ir daudz.
— Nesteidzies … Tā kā trūkst cilvēku, es nedrīkstu izšķiest Viraka spēkus, lai pārbaudītu katras aizdomas. Jāpadomā. .
— Kur atrodas varbūtējais piesārņošanas avots?
— Avota nav. Nav iespējams neko lokalizēt. Manas aizdomas bāzējas uz netiešām pazīmēm, piemēram, ir mainījušies zivju baru ceļi. Nedaudz atgādina bēgšanu. Ir gadījumi, kad zivis iet bojā. Taču tā nav saindēšanās.
— Ko tad saka biologi?
— Viņi kaut ko tamlīdzīgu nav pieredzējuši. Vismaz pēdējās desmitgadēs ne, kopš zivsaimniecībā tiek izmantoti delfīni.
— Vajadzētu paprasīt padomu tieši delfīniem, — īvs smaidīdams piebilda.
— Nebūtu par ļaunu. . — Vilens arī pasmaidīja, laikam iztēlodamies biologu un delfīnu zinātnisko konferenci. — Diemžēl mūsu kontakti ar delfīniem pagaidām aprobežojas ar daudz konkrētākiem un vienkāršākiem jautājumiem. Taču biologi jau ir izdomājuši savu izskaidrojumu: dziļūdens straumju maiņas divdesmit septiņu gadu cikls, planktona uzkrājumu pārvietošanās, zivju aiziešana. Viņi to pašreiz pārbauda, bet. .
— Bet?. . — īvs atkārtoja.
— Paskatīsimies, — Vilens domīgi noteica.
— Vai zivju aiziešana nevarētu vēstīt par gaidāmu spēcīgu zemestrīci okeānā?— īvs uzskatīja, ka nepieciešams pārtraukt klusumu, kas bija iestājies.
Vilens uz viņu vērīgi palūkojās.
— Kā redzu, šis gadījums tevi ieinteresējis. Tomēr es gribu tev piedāvāt ko citu. . Kad tu pēdējo reizi esi bijis Antarktikā?
— Sen. Studiju gados — praksē.
— Antarktldā beidz sagatavot interesantu eksperimentu. Tu jau droši vien esi par to dzirdējis. Grib pacelt orbītā dažus Antarktikas ledus «gabaliņus». . itin prāvus «gabaliņus», mērāmus kubikkilometros. Sis ledus, ja to laimīgi nogādās orbītā, noderēs par būvmateriālu lielai pavadoņobservatorijai — veselai kosmiskai pilsētiņai. .
— Par šo projektu jau sen runā.
— Tas jau tiek realizēts. Celtniekiem Austrumantarktī- das centrālajā daļā ir ierādīts poligons, kura platība — divi simti piecdesmit tūkstoši kvadrātkilometru. Poligona centrā pērn uzsākta sagatavošanās lielu ledus masīvu pārvietošanai uz kosmosu. Sagatavoti četri «gabaliņi»— kopapjomā deviņi kubikkilometri. Visaugstākā Padome atļāvusi izdarīt eksperimentu, taču es pieprasīju, lai sākumā paceļ tikai vienu gabalu. Ja viss noritēs veiksmīgi un ledus zudumi, to transportējot, nepārsniegs trīsdesmit procentus, eksperiments tiks izdarīts līdz galam. Eksperimenta laikā tur jābūt klāt arī Viraka pārstāvim, kam būs dotas neaprobežotas pilnvaras — pat pārtraukt vai atcelt eksperimentu. Tā ir nolēmusi Ekonomikas Visaugstākā Padome. Tad nu es gribētu lūgt, lai tu, Iv, dotos turp kā mūsu pilnvarotais pārstāvis. Ko tu par to teiksi?
— Pateicos, Skolotāj.. — Ivs iekoda lūpu zobos. — Ļoti glaimojošs piedāvājums, bet. . vai es tikšu galā? Vai nebūtu labāk, ja sūtītu kādu, kam lielāka pieredze?
— Tu saņemsi sīku instrukciju. Tu esi strādājis Virakā, tev ir prakse. Turklāt tur ir vajadzīga ne tik daudz pieredze, cik gaišs prāts un spēja domāt ne jau pēc standarta. Sen tiek runāts par ledus izmantošanu celtniecībai kosmosā, tomēr tāds eksperiments notiek pirmo reizi. Novērtējot tā rezultātus, jāprot ielūkoties tālu nākotnē. Kopš esam pārgājuši uz ūdeņraža kurināmo un termoelektrocentrālēs sadedzinām milzīgu daudzumu ūdeņraža, ūdens un ledus ir kļuvis par vērtīgu izejvielu. Uz mūsu planētas tie ir galvenie ūdeņraža un skābekļa avoti. Sadedzinot ūdeņradi, mēs no jauna iegūstam ūdeni un it kā atgūstam zaudēto. Ūdeņraža riņķojums pagaidām lielākā vai mazākā mērā ir līdzsvarots. Taču ledus krājumi ziemeļos un dienvidos nav bezgalīgi. . Šķidrā ūdeņraža fabrikas jau padarījušas kailu lielu daļu Ah- tarktīdas austrumu un Grenlandes ziemeļu piekrasti. Sākumā gadu desmitiem aisbergus vilka uz tuksnešu zo
nām, lai tur padzirdītu cilvēkus. Tagad ledus tiek pārstrādāts uz vietas. Dažos rajonos ledus barjeras ir tālu atkāpušās no krasta. Ledus krājumu sarukšana var izraisīt nevēlamas pārmaiņas klimatā, jo sevišķi Dienvidu puslodē. Bet par mūsu planētas klimatu pirmām kārtām esam atbildīgi mēs — Viraks. Tāpēc mums pieder noteicošais vārds. . Observatorijas un ciemati tuvajā kosmosā, bez šaubām, ir vajadzīgi, bet vai Zemes ledus nav pārāk dārgs materiāls? It īpaši, ja ņem vērā tā neatsveramo zaudējumu transportējot. Vai tu mani saprati?