— Jūs, liekas, vēlaties mūs izsaukt uz dueli?
— Ševaljē, ševaljē! — viņu apstādināt Atoss.
— Lieciet mani mierā, grāf, sirdīgi noteica Aramiss. — Jūs zināt, ka es nemīlu darījumus atstāt pusceļā.
— lzbeidziet, — Šatiljons noteica ar ne mazāku sašutumu, kā Aramiss.
— Kungi, cits manā vai grāfa de La Fēra vietā būlu jūs vienkārši apcietinājuši, par cik Parīzē mums ir ļoti daudz draugu, bcl mēs dodam
jums iespēju ai/iet no šejienes bez jebkādām grūtībām un aizķeršanām. Vai jūs nevēlaties ar zobenu rokā aprunāties ar mums uz šīs vientuļās terases?
— Labprāt, — Šatiljons teiea.
— Vienu mirklīti, kungi, — iejaucās Flamarāns. — Jūsu priekšlikums ir pārāk mānīgs, bet pašreiz mēs nevaram to pieņemt.
— Kāpēc? — Aramiss jautāja savā parastajā izaicinošajā tonī. — Vai tikai nc Mazarīni tuvums jūs nedara tik ļoti piesardzīgus?
— o, jūs dzirdat, Flamarān? — Šatiljons iesaucās, — Nepieņemt viņu priekšlikumu, nozīmē apkaunot savu vārdu un godu.
— Esmu ar jums vienās domās, — Aramiss piezīmēja.
— Un tomēr mēs šo lietu atliksim. Šie kungi, iespējams, tāpat man piekritis.
Aramiss pašūpoja galvu un nicīgi iesmējās.
Pamanījis šo smaidu, Šatiljons uzlika roku uz zobena efesa.
— Hercog, — Flaramāns turpināja, — jūs aizmirsāt, ka jums ir uzdots vadīt kādu ļoti atbildīgu uzdevumu. Jūs esat prinča iecelts un karalienes gribas apstiprināts. Līdz rīlvakaram jūs nepiederat tikai pats sev.
— Tātad parīt? — jautāja Aramiss.
— Līdz. parītdienai? Pārāk ilgi jāgaida, — Šatiljons teica.
— Es nenoteicu šo laiku, — Aramiss teica, — es arī nepieprasu atlikt šo divkauju. Starp citu, — viņš piebilda, — mēs varam satikties rītdienas pasākumā.
— Jā, kungs, jums ir taisnība! — Šatiljons iesaucās. — Esmu jūsu rīcībā, ja jūs pacentīsitics ierasties pie Šaronta vārtiem.
— Protams! Lai ar jums satiktos, esmu gatavs doties kaut uz pasaules malu; kāpēc lai es nedotos divas jūdzes garā ceļā!
— Tātad, līdz rītdienai!
— Es ceru. Tagad ejiet pie sava kardināla. Bet vispirms palūgšu jūs par vienu pakalpojumu: dodiet vārdu, ka jūs viņam neko neteiksit par mūsu atgriešanos.
— Jūs to pieprasāt?
— Kāpēc gan ne?
— Tikai uzvarētāji var pieprasīt, bet jūs, kungs, vēl neesat uzvarētājs.
— Tādā gadījumā, cīnīsimies tūlīt. Mēs esam gatavi, mums nekas nav jāatliek uz rītdienu.
Šatiljons un Flamarāns saskatījās. Aramisa vārdos un žestos bija tik daudz ironijas, ka Šatiljons ar pūlēm noturējās, nepieņēmis izaicinājumu uz vietas. Bet Flamarāns viņam kaut ko iečukstēja ausi, un viņš pārdomāja.
— Labi, — viņš griezās pie mūsu draugiem, — dodu savu vārdu, ka mūsu ceļabiedrs, vienalga, kas viņš arī nebūtu, neuzzinās par mūsu sadursmi. Bet vai jus apsoiat mums, ka rīt ieradīsities pie Šarontas vārtiem?
— O, — Aramiss noteica, - par to jūs varat būt mierīgs.
Četri galminieki, paklanījusies viens otram, izšķīrās. Šoreiz pirmie no Luvras izgāja Šatiljons un Flamarāns, bet Atoss un Aramiss gāja pēc viņiem.
— Par ko jus la viņiem uzkrilāt? — Aloss jautāja.
— Man bija savi iemesli.
— Jā, bet ko viņi jums izdarīja?
— Ko viņi izdarīja?.. Vai tad jūs neredzējāt?
— Nē.
— Viņi nosmīnēja, kad mēs nozvērējāmies, ka izpildīsim savu pienākumu Anglijā. Viens no diviem: vai nu viņi mums noticēja, vai nenoticēja. Ja noticēja, tad šis smīns ir aizskarošs, ja nenoticēja, arī tad las ir aizskarošs. Vajag viņiem pierādīt, ka mēs esam kaut ko vērti. Starp citu, esmu ne pārāk apbēdināts, ka divkauja atlikta lidz rītdienai: šovakar mums būs daudz svarīgākas darīšanas, nekā vicināt zobenus.
- Kas tad?
— Velns parāvis! Mēs mēģināsim saņemt Mazarīni.
Atoss aizdomīgi izstiepa lūpas.
— Šādas lietas nav man domātas, jūs to ļoti labi zināl, Aramis.
— Bel, kāpēc?
— Tāpēc, ka las izskatīsies pēc slazdiem.
— Patiešām, Atos, no jums iznāktu ļoti dīvains pulkvedis: jūs cīnītos tikai pa dienu, brīdinātu ienaidnieku par uzbrukuma slundu, kad jūs vēlēsities doties kaujā, un nekad neizlūkosit naktī aiz. bailēm, ka jums varētu kāds pārmest, ka jūs esat izmantojis nakts aizsegu.
Aloss pasmaidīja.
— Ko padarīsi, cilvēku ir ļoti grūti pārtaisīt, — viņš atbildēja. — Bez visa tā, vai jūs zināt visu lietu būtību? Varbūt, Mazarīni apcietināšana tagad ir pal nevēlama, un tā var likai sarežģīt pašreizējo stāvokli, un uzvaras vietā tas visus novedis tikai pie neparedzamiem jauniem šķēršļiem?
— Tātad jums, Atos, nepatīk mans priekšlikums?
— Pavisam pretēji. Es domāju, ka tas būtu bijis ļoli veikli nostrādāts. Bel tikai…
— Bet?
— Pēc manām domām, jums nevajadzēja teikt šiem kungiem, lai viņi neko nesaka Mazarīni. Līdz. ar šiem vārdiem jūs tikpat kā ierobežojāt sevi neko neuzsākt pret viņiem.
— Es zvēru, es neuzņemos nekādas saistības. Es sevi uzskatu par pilnīgi brīvu cilvēku. Ejam, Atos, ejam.
— Uz kurieni?
— Pie hercoga de Befora vai pie hercoga Bulona. Mēs viņiem izstāstīsim visu, kas šeit notika.
— Ja, bet tikai ar to noteikumu, ka mēs iesāksim .ar prelāta kungu. Viņš ir garīga persona, kurš labi pārzin sirdsapziņas un dvēseles mokas. Mēs viņam atklāsim savas šaubas, un viņš palīdzēs mums pieņemt vislabāko lēmumu.
— Ak, — Aramiss iesaucās, — viņš visu sabojās, visu pierakstīdams tikai pats sev. Mēs nevis iesāksim, bet nobeigsim ar viņu.
Atoss pasmaidīja. Varēja redzēt, ka viņam ir kāda apslēpta doma, kuru viņš nevēlējās ska|i izteikt.
— Nu, tad ar ko mēs iesāksim?
— Ar hercogu Bulonu, ja jums nekas nav pretī. Līdz viņam no šejienes ir vistuvāk.