— Bet vispirms jums jāatļauj man izdarīt vienu lietu?
— Kādu?
— Ieiet viesnīcā ,.Lielais Šarls", lai es varētu apskaut Raulu.
— O! Protams! Es iešu jums līdzi, mēs kopā viņu apskausim.
Pēc tam abi draugi iekāpa laivā, ar kuru bija atbraukuši, un pavēlēja viņus aizvest uz Tirgus laukumu. Tur viņi atrada Grimo un Blezuā, kuri apsargāja zirgus. Visi četri devās uz. Henēgo ielu.
Bet Raula viesnīcā nebija. Tajā rītā viņš bija saņēmis no prinča pavēli, tāpēc uzreiz kopā ar Olivenu bija devies projām.
XXXV
Trīs palīgi virspavēlniekam
Izgājuši no viesnīcas „Lielais Šarls", Atoss un Aramiss, kā bija nolēmuši pašā sākumā, devās pie hercoga Bulona.
Bija tumša nakts. Šajā vēlajā nakts stundā, likās, visam vajadzēja būt klusam un miegā ieskautam. Tomēr no visām pusēm atskanēja gan dažādas skaņas, gan trokšņi, kuri traucēja ielenktās pilsētas iedzīvotāju miegu.
Uz. katra soļa varēja redzēt barikādes, uz katra ielas stūra bija novilktas ķēdes, visos krustceļos bija salikti vezumi. Patruļas visu laiku apmainījās ar parolēm. Brauca sūtņi no vienas pilsētas malas uz otru ar dažādām
pavēlēm. Skanēja dzīvas sarunas, kuras liecināja par iedzīvotāju satraukumu. Pie logiem drūzmējās daudz un dažādu cilvēku, kuri apmainījās ar domām un pārsprieda dažādus notikumus, bet viņu karabiedri, kuri bija noskaņoti daudz kareivīgāk, maršēja pa ielām ar musketēm rokās.
Nepaspēja Atoss un Aramiss izdarīt pat pāris soļus, kad viņus apstādināja sargi, kuri apsargāja barikādes, un jaulāja viņiem paroli. Viņi atbildēja, ka iet pie Bulonas hercoga svarīgā lietā. Apmierinājušies ar viņu atbildi, sargi iedeva viņiem līdzi pa%'adoni, kurš aizbildinoties par viņu drošību, sekoja viņu maršrutam.
Piebraucot pie hercoga Bulona mājas, mūsu ceļinieki satika trīs cilvēku grupiņu. Šie cilvēki, redzams, zināja visas paroles, tā kā brauca bez pavadoņa, un tiklīdz viņi pateica paroli, viņas brīvi laida garām, pat atdodot godu, kurš, laikam, atbilda viņu rangam. Viņus ieraudzījuši, Atoss un Aramiss apstājās.
— Oho! — Aramiss teica. — Jūs redzat, grāf?
— Jā, — Atoss atbildēja.
— Kā jūs domājat, kas ir šie jātnieki?
— Bet jūs kā domājat?
— Man liekas, ka tie ir mūsu paziņas.
— Jūs neesat maldījies. Es pazinu Flamarānu.
— Es pazinu Šatiljonu.
— Bet jātnieks brūnajā apmetnī.,.
— Kardināls!..
— Pats personīgi!
— Kā viņi nebaidās rādīties pie paša Bulonas hercoga mājas? — Aramiss jautāja.
Atoss par to likai pasmaidīja, bet neko neatbildēja. Pēc dažiem mirkļiem viņi pieklauvēja pie hercoga mājas durvīm.
Pie ieejas stāvēja sargs, kā jau tas pienākas pie augstas pakāpes ierēdņu mājām, bet pagalmā atradās maza kareivju grupa, kura pakļāvās prinča de Kontī palīgam. Bulonas hercogu mocīja podagra un, tāpēc viņš gulēja gultā. Bel neskatoties uz šo smago slimību, kura viņam traucēja jau mēnesi kāpt zirgam mugurā un piedalīties izjādēs, tad viņš, kopš sākās Parīzes aplenkšana, dzīvi piedalījās visos notikumos, kuri skāra Parīzes iedzīvotāju problēmas. Viņš piekrita pieņemt grāfu de La Fēru un ševaljē d'Erblē.
Draugus ieveda hercoga istabā. Slimnieks gulēja gultā. Bcl varēja redzēt, ka viņa noskaņojums sakrita ar, ne mazāk kareivīgi noskaņoto, istabas iekārlu. Pie sienām bija izkārti zobeni, arkebūzi, pistoles, un bija viegli paredzēt, ka tiklīdz hercogs atveseļosies, viņš tūlīt pat uzdos parlamenta ienaidniekiem pašu viltīgāko jautājumu.
Bet tagad, par lielu nožēlošanu, — pēc viņa vārdiem, — viņš bija spiests gulēt gultā.
— Ak, kungi, — viņš iesaucās, ieraudzīdams savus viesus un izdarīdams kustību, lai varētu piecelties uz. elkoņiem, viņa sejā pārādījās sāpju izmocīta grimase, — cik jūs esat laimīgi, ka varat jāt ar zirgiem, kustēties, cīnīties par tautas lietu, kad es pa to laiku, — kā jūs pats redzat, — esmu piesiets pie gultas. Kaut velns parautu šo slimību, — viņš piebilda, un viņa sejā atkal pārādījās sāpju izteiksme. — Velna podagra!
— Kungs, — Atoss teica, - mēs atbraucām no Anglijas un, nokļuvuši Parīzē, uzskatījām par savu pirmo pienākumu apjautāties par jūsu veselību.
— Pateicos jums, kungi, pateicos, — hercogs atbildēja. — Mana veselība, kā jūs redzat, pašlaik ir ļoti slikta… Velna podagra! A, tad jūs atbraucāt no Anglijas? Karalis Čarlzs ir pie labas vcselībčis, kā es dzirdēju?
— Viņš nomira, monsinjor, — Aramiss teica.
— Vai tiešām? — iesaucās hercogs, izbrīnījies.
— Viņš nomira uz ešafota pēc parlamenta nāvessoda piespriešanas.
— Nevar būt!
— Nāvessods tika izpildīts mūsu acu priekšā.
— Bet ko tad man teica Flamarāna kungs?
— Flamarāna kungs? — pārjautāja Aramiss.
— Jā, viņš tikko kā izgāja no manas mājas.
Atoss pasmaidīja.
— Ar diviem pavadoņiem? — viņš jautāja.
— Jā, ar diviem pavadoņiem, — hercogs atbildēja un tūlīt pat jautāja ar uztraukumu balsī: vai tad jūs viņus satikāt? „
— Jā, liekas uz. ielas, — Atoss atbildēja smaidīdams, un paskatījās uz Aramisu, kurš. no savas puses, skatījās uz viņu izbrīnījies.
— Velna podagra! — hercogs iesaucās, jo bija redzams, ka viņš jūtas neveikli.
— Monsinjor, - Atoss teica, - vajag būt ļoti uzticīgam lautas lietai, lai slims būdams, jūs paliktu armijas priekšgalā. Tāda pašaizliedzība izsauc mūsu lielo apbrīnu.
— Ko lai dara, kungi! Vajag ziedot sevi tautas labā, un labākais piemērs tam visam esat jūs, tik drošsirdīgi un uzticīgi, jūs, kuriem mans draugs hercogs de Befors ir parādā par savu brīvību, bet, varbūt, arī par savu dzīvību. Un, lūk, es nesu savu upuri; bet, man jāatzīst, ka mani spēki ir galā. Galva un sirds man ir kārtībā; bet šī velna podagra mani nomoka, un atzīšos jums, ja galms izpildītu manas prasības, kuras ir ļoti taisnīgas, tāpēc ka es pieprasu jau agrāk man bijušā kardināla apsolīto, apmaiņā pret man noņemto Sedanas hercogisti… tad, lūk, atzīstos jums, ja mani īpašumi būtu tādā pašā vērtībā, atmaksājot man visus zaudējumus, kurus es biju spiests izmaksāt tajā laikā, kamēr es tos neizmantoju, tieši par astoņiem gadiem, — tālāk, ja man tiktu piešķirts kņaza tituls klāt pie visiem dzimtas radu rakstiem, manu brāli no jauna nozīmētu par Tirēnas virspavēlnieku, — cs uzreiz tajā pašā brīdī aizbrauktu uz saviem īpašumiem, atļaudams parlamentam kārtot savas lietas, kā viņiem pašiem labpatiktos.