— Un jums būlu pilnīga taisnība, monsinjor, — Atoss teica.
— Vai tādas ir jūsu domas, grāf de La Fēr?
— Pilnīgi.
— Un jūsu arī, ševaljē d'Erblē?
— Manas arī.
— Tādā gadījumā, es jums saku, kungi, — hercogs turpināja, es, pēc visa spriežot palikšu pie šī lēmuma. Galms pašreiz man piedāvā dažādus priekšlikumus, un tikai no manis, ir atkarīgs, vai tos pieņemt vai nē. Līdz šim es no tiem visu laiku atteicos, bet, ja tādi cilvēki, kā jūs, saka man, ka man ir taisnība, un vēl mani nomoka tā šausmīgā podagra, kura liedz man pa īstam kalpot parīziešiem, — tad, goda vārds, man ļoti gribas sekot jūsu padomam un pieņemt priekšlikumu, kuru man izteica de Šatiljona kungs.
— Pieņemiet to, hercog, — Aramiss teica, — pieņemiet to.
— Goda vārds es to pieņemšu.
— Man pal ir ļoti žēl, ka es gandrīz vai no tā atteicos… Bet rīt mums atkal ir nolikta salikšanās, un tad mēs paskatīsimies.
Abi draugi sāka atvadīties no hercoga.
— Ejiet, kungi, — viņš teica, — ejiet: jūs, laikam, esat noguruši no ccļa. Nabaga karalis Čārlzs! Starp citu, viņš pāls pa daļai ir vainīgs pie savas nelaimes, bet mēs tikai varam sevi mierināt, ka Francijai neko nevar pārmest, it kā lā nebūtu kaut ko izdarījusi vai palīdzējusi, lai glābtu karali Čārlzu.
— O, kas attiecas uz to, — Aramiss leica, — tad mēs esam tā visā liecinieki, it sevišķi jau kardināls Mazarīni…
— Esmu priecīgs, ka jūs esat taisnīgs attiecībā pret viņu. Būtībā kardināls nav tik slikts cilvēks, un ja viņš nebūtu bijis ārzemnieks… o, tad viņš,būtu bijis augstumos. Ak, velna podagra!
Atoss un Aramiss izgāja no istabas, bet slimnieka vaidi viņus pavadīja līdz. pašai mājas priekštelpai. Bija redzams, ka hercogs cieš šausmīgas mokas, kā grēcinieks ellē.
Izejot uz ielas, Aramiss jautāja Atosam:
— Nu, ko jūs teiksit?
— Par ko?
— Par mūsu hercogu, velns parāvis!
— Draugs mans, es domāju to pašu, ko dzied dziesmiņā, kuru dziedāja mūsu pavadonis, — Atoss atbildēja:
Drošsirdīgais hercogs Bulons,
Podagras mocīts iet viņš gulēt.
,— Vai jūs pamanījāt, — Aramiss teica, — ka šī iemesla dēļ es viņam neko neminēju par mušu nāciena nodomiem?
— Jūs rīkojāties ļoti gudri: viņam no jūsu vārdiem tikai pastiprinātos podagras sāpes. Brauksim tagad pie Befora.
Un abi draugi devās uz Vandomas savrupmāju. Pulkstenis nosita desmit, kad abi draugi piebrauca pie vārtiem.
Šeit bija tāda pati apsardze, kā pie hercoga mājām: tāds pats kareivisks noskaņojums. Pagalmā bija izvietoti posteņi, bet pagalma vidū bija salikts ieroču kalns. Sargkareivji staigāja turp un atpakaļ. Šeit bija piesieti arī apsegloti zirgi.
Atoss un Aramiss vārtos saskrējās ar diviem jātniekiem, kuriem vajadzēja atkāpties, lai padotu ceļu mūsu draugiem.
— Ahā! Šī, redzams, ir patīkamo tikšanās nakts! — Aramiss iesaucās.
— Mums ļoti nepaveiksies, ja rīt mēs netiksimies; šodien, skaties kur gribi, mēs visu laiku tiekamies.
— O. kas attiecas uz rītdienas tikšanos, kungs, — Šatiljons teica, (par cik tieši viņš izbrauca kopā ar Flamarānu no hercoga de Befora mājas),
— jūs varat būt mierīgs: ja jau mēs, nemeklēdami viens otru, visu laiku satiekamies, tad, bez šaubām, satiksimies arī dienā, ja pacentīsimies.
— Ļoti ceru, kungs, — Aramiss teica.
Flamarāns un Šatiljons turpināja savu ceļu.
Atoss un Aramiss steidzās. Bet nepaspēja viņi pat atdot grožus kalpiem un neņemt apmetņus, kā pie viņiem pienāca kāds cilvēks; no sākuma viņš ieskatījas viņu sejās blāvajā luktura gaismā,' kurš karājās pagalma vidū, tad, pēkšņi iekliedzies, metās viņus apkampt.
— Grāf-de La Fēr! - viņš iesaucās. — Ševaljē d'Erblē! Kā jūs šeit nokļuvāt, Parīzē?
— Rošfors! — iesaucās abi draugi.
— Jā, tas esmu es, mēs atbraucām, kā jūs zināt, no Vandomas četras vai piecas dienas atpakaļ un tagad gribat sadot Mazarīni. Jūs tāpat, kā iepriek?, esat mūsu pusē, es tā ceru?
— Vēl vairāk, kā jebkad. Bet hercogs?
— Viņš neieredz kardinālu. Vai jūs zināt par mūsu dārgā hercoga pānākumiem? Viņš ir īsts Parīzes karalis! Pietiek viņam parādīties uz ielas, kad pūlis aiz sajūsmas gatavs viņu nospiest savos apskāvienos.
— Lieliski! — Aramiss leica. — Bet sakiet, vai Flamarāns un Šatiljons tikko kā izbrauca no šejienes?
— Jā, tie bija viņi. Hercogs tikko kā bija viņus pieņēmis. Viņi, protams, bija ieradušies Mazarīni uzdevumā, bet varu galvot, ka viņi aizbrauca tukšā.
— Cerams! — Atoss teica. — Vai viņa majestāte nebūs ar mieru mūs pieņemt?
— Un kā vēl! Tūlīt pat. Varat būt pārliecināti, ka viņa majestāte ir gatavs vienmēr jūs pieņemt. Sekojiet man līdzi. Man būs las gods jūs pieteikt.
Rošfors aizgāja pa priekšu. Visas durvis tika atvērtas viņa un viņa draugu priekšā. Viņi sastapa de Beforu tieši tajā brīdī, kad viņš sēdās pie vakariņu galda, kurš bija iekavēts, pateicoties daudzajiem un neatliekamajiem darījumiem.
Nepaspēja vēl Rošfors pieteikt ciemiņus, kā viņš uzreiz atbīdīja krēslu, uz kura gribēja apsēsties, un devās pretī saviem draugiem.