— Ā, tie esat jūs? Labdien, kungi! Jūs atnācāt ar mani dalīt vakariņas, vai ne tā? Buažolī, piesaki Nuarmonam, ka man ir viesi. Jūs pazīstat Nuarmonu, vai ne tā? Tas ir mans namzinis, tēvoča Marto pēctecis. Viņš māk izcept brīnišķīgus pīrāgus, kā jūs jau zināt. Buažolī, pasaki viņam, lai viņš pasniedz mums savu visgaršīgāko pīrāgu, bet tikai ne tādu, kādu viņš pagatavoja priekš La Romē. Paldies Dievam, mums vairs nav vajadzīgas virvju trepes, dunči un bumbiers.
— Jūsu majestāte, — Atoss teica, — neuztrauciet savu slaveno namzini mūsu dēj, kura vispusīgie talanti un lielā apdāvinātība mums ir zināma. Šovakar, ar jūsu majestātes atļauju, mēs vēlētos tikai apjautāties par jūsu majestātes veselību un uzklausīt jūsu rīkojumus.
— (), kas atliecas uz manu veselību, tad jūs paši redzat, kungi, ka tā ir lieliska. Veselība, kura man bija palīdzējusi izturēt Vensenes cietokšņa piecu gadu ieslodzījuma ilgu laiku Šavinjī kunga gādībā, nostāvēs pretī visām citām likstām. Bet, kas attiecas uz maniem rīkojumiem, atzīstos, esmu lielā apgrūtinājumā. Šeil katrs dod rīkojumus, kādi vien ienāk prātā, un ja tas tā turpināsies, tad viss beigsies ar to, ka cs pārstāšu vispār dot pavēles.
— Patiešām? — Atoss jautāja. — Es domāju, ka parlaments cer uz savstarpējo saprašanos ar prinčiem.
— Jā, cer uz mūsu saprašanos! Laba saprašanās! Kas attiecas uz. Bulonas hercogu, tad ar viņu vēl var saprasties: viņam ir podagra, un viņš nekāpj ārā no gultas. Bet, kas attiecas uz d'Elbefa kungu un viņa ziloņveidīgajiem dēliem… Jums ir zināms, kungi, kādus kuplelus dzied par hercodu d'Elbefu?
— Nē, monsinjor.
— Tiešām?
Un hercogs sāka dziedāt:
D'EIbefs ar dēliem — jūtams svars,
Uz priekšu iet, kā ziloņbars:
Kad viņi laukumos vai ielās,
Draud visiem pārlauzt kaulus lielus,
Bet tiklīdz lieta jādara,
Tā astītes tiem tirinās.
Un lielais lepnums, cīņas spars
Tiem izzūd tā kā miglas gars,
Ar muti brauc, ka brikšķ un brākšķ,
Bet spēka nav un prāta maz.
— Bet prelāla kungs, es ceru nav tāds? - Atoss jautāja.
— Ar prclātu ir vel sliktāk! Lai Dievs mūs sargā no dumpiniekiem mācītāju aprindās, un it sevišķi, kad viņi ir apbruņojušies zem savas mantijas. Tajā vietā, lai mierīgi sēdētu savā bīskapa mājā un vadītu mesas par godu uzvarām, kuras mēs veicam, vai kuras uzveic mūs, zināt, ko viņš dara?
— Nē.
— Viņš formē savu personīgo pulku, kuru viņš pilnīgi viens pats pārvalda, it kā viņš būtu kāds maršals, visiem leitnantiem un kapteiņiem un, vispār, viņš uzvedās tā, it kā viņš būtu karalis — pulkvedis.
— Lai arī tā būtu, — Aramiss teica. — Bet, kad lieta nonāk līdz kaujai, es ceru, ka viņš droši sēž. savā arhibīskapa pilī?
— Ne pavisam. Šeit jūs kļūdāties, dārgo ševaljē d'Erblē. Kad ir kauja, viņš tajā piedalās. Galu galā izradās, ka, saņēmis pēc sava tēvoča nāves vietu parlamentā, viņš visu laiku jaucās mums pa kājām: parlamentā, padomē un kaujas laukā. Bet princis Konti — ģenerālis uz bildītes. Un kas tā par skaistu bildīti: princis — kuprainītis! Jā, viss ir vienkārši nožēlojamā stāvokli, kungi! Ļoti nožēlojamā stāvoklī!
— Tātad jūs, jūsu majestāte, esat ļoti neapmierināts ar visu? — Atoss teica, apmainījies ar Aramisu skatieniem.
— Neapmierināts? Pasakiet labāk, ka mana majestāte ir novesta līdz tādai pakāpei, — ka jums es pateikšu, ko citiem nekad neteiktu, — līdz tadai pakāpei, ka, ja karaliene atzīs savu vainu manā priekšā, atgriezīs manu māti no izsūtījuma un mani nozīmēs atkal par admirāli līdz mūža galam, kā man bija solīts pēc mana tēva — admirāļa nāves, tad es, liekas, būšu ar mieru dresēt suņus, kuri iemācīsies teikt, ka Francijā ir daudz lielāki laupītāji par Mazarīni kungu.
Šoreiz Atoss un Aramiss ne tikai apmainījās ar skatieniem, bet arī pasmaidīja. Pat, ja viņi nebūtu tikušies ar Šatiljona un Flamarāna kungiem, tad vienalga varētu uzminēt, ka viņi ir šeit bijuši pirms viņiem.
Tāpēc viņi ne ar vārdu nepieminēja to, ka Mazarīni pašlaik, dotajā momentā, atrodas Parīzē.
— Monsinjor, — Atoss leica, — mēs esam pilnīgi apmierināti ar to, ka alnākdami šādā mirklī pie jūsu majestātes, mēs nebijām sev nosprauduši nekādu noteiktu mērķi, kā vienīgi tikai pierādīt jūsu majestātei savu uzticību un pateikt jums, ka mēs viscaur paļaujamies uz jūsu spriedumiem, kā jūsu visuzticīgākie kalpi.
— Kā mani vistuvākie draugi, kungi, paši uzticamākie draugi. Jūs to esat pierādījuši, un, ja es kādreiz samierināšos atkal ar galmu, tad ceru, ka spēšu jums pierādīt, ka esmu palicis jūsu draugs, kā arī tiem-ciliem kungiem, — velns lai parauj, kā lad viņus sauca, — d'Artanjans un Portoss, liekas?
— D'Artanjans un Portoss.
— Jā, tieši viņiem. Tātad, atcerieties, grāf de La Fēr, un jūs, ševaljē d'Erblē, ka vienmēr esmu jūsu rīcībā.
Atoss un Aramiss paklanījās un izgāja.
— Mans dārgais Atos, — Aramiss jautāja, — man liekas, ka jūs mani pavadījā tikai tāpēc, lai dotu man pamācību stundu?
— Pagaidiet, mans draugs, — Atoss atbildēja, — nez ko jūs teiksit, kad mēs iziesim no prelāta kunga mājas.
— Tad ejam ātrāk uz arhibīskapa māju, — Aramiss teica.
Un viņi devās uz Vecpilsētu. Tuvojoties šim Parīzes šūpulim, Atoss un Aramiss tika uz. pārplūdušām ielām; tā kā viņiem atkal nācās ņemt laivu. Bija jau divpadsmitā nakts stunda, bet visiem jau ir zināms, ka pie prelāla kunga var ierasties jebkurā diennakts laikā. Viņa vienmēr darbīgā natūra bija spējīga, vajadzības gadījumā, dienu pārvērt naktī un otrādi. Arhibīskapa pils stāvēja ūdenī, un pēc daudzajām laivām, kuras atradās visapkārt pilij, varēja likties, ka atrodies nevis Parīzē, bet Venēcijā. Laivas brauca visos virzienos, gan iepeldot Vecpilsētas mazo ieliņu labirintos, vai attālinoties arsenāla vai Sen-Viktorijas krastmalas virzienā, kur tās peldēja, kā pa lielu ezeru. Daža$ laivas bija drūmas un tumšas un noslēpumaini klusas, bet citas bija trokšņainas, un tās bija apgaismotas.