Abi draugi, izpeldējuši cauri šo laivu jūklim, piestāja pie prelāta mājas. Arhibīskapa pils apakšējie slāvi bija gaismas pielieti; bet pie tā sienām bija pieliktas kāpnes, un iapēe cienīgās izmaiņas, kuras radīja plūdi, bija tās, ka apmeklētājiem nācās ienākt ēkā nevis pa durvīm, bet pa logiem.
Tādā veidā pils priekštelpā ienāca arī Aloss un Aramiss. Tā bija pārpildīta ar sulaiņiem, par cik pieņemamajā istabā atrādās daudz garīgu personu.
— Mans Dievs! — Aramiss iesaucās. — Paskatieties, Atos. Vai tiešām cienījamais prelāta kungs liks mums aizkavēties priekštelpā?
Atoss pasmaidīja.
— Mīļais draugs, — viņš atbildēja, — vajag rēķināties ar cilvēku ieņemamajiem amatiem, kad tev ar tiem ir kaut kādas darīšanas. Šis prelāts dotajā laika brīdī ir viens no septiņiem vai astoņiem karaļiem, kuri valda, šobrīd Parīzē, un viņam, ir vesels galms.
— Tāpēc liksim sevi pieteikt, un, ja mums nepatiks viņa viesmīlība, — lai viņš bez mums nodarbojas ar Francijas, kā arī ar savām peronīgajām lietām. Mūsu tagadējais uzdevums būtu pasaukt sulaini un, iedodot viņam puspistolu, lūgt, lai viņš mūs piesaka.
— Paskatieties!.. Es neesmu kļūdījies., nu, protams, tas ir Bazēns! Panāc šurp, blēdi!
Bazēns, kurš šobrīd gāja viņiem garām, apģērbies savā garīgajā ietērpā cauri priekštelpai, pagriezās un, savilcis uzacis, paskatījās uz. viņu pasi, gribēdams zināt, kas ir šie nekauņas, kuri ir iedrošinājušies viņu tā nosaukt.
Bet tiklīdz, viņš ieraudzīja un pazina Aramisu, kā no tīģera viņš pārvērtās par jēru un pienāca klāt abiem draugiem.
— Kā, tas esat jūs, ševaljē d'Erblē? Un jūs ari, grāf? — viņš iesaucās. — Jūs esat atbraukuši tieši tad, kad mēs jau sākām par jums uztraukties! C), cik es esmu laimīgs no jauna jūs redzēt!
— Labi, labi, mans draugs, — Aramiss teica,— lūdzu, bez komplimentiem. Mēs esam atnākuši, lai satiktos ar prelāta kungu; bet mēs steidzamies, un mums būtu nepieciešams viņu tagad satikt.
— Protams, — teica Bazēns, — tūlīt pat! Tādiem augstmaņiem, kā jūs, likt gaidīt priekštelpā. Tikai šobrīd viņam ir slepena saruna ar de Bruī kungu.
— Dc Bruī! — iesaucās Aloss un Aramiss vienā balsī.
— Jā, viņu piesakot, es labi atcerējos ša vārdu. Jūs esat ar viņu pazīstami, kungi? - piebilda Bazēns, pagriezdamies pret Aramisu.
— Man liekas, ka es viņu pazīstu.
— Kas atliecas uz mani, — teica Bazēns, — tad viņš tik ļoti bija ietinies savā apmetnī, ka es nekādi nevarēju saskatīt viņa seju. Tagad es iešu jūs pieteikt; varbūt, ka man arī palaimēsies.
— Nevajag. Mēs atliksim tikšanos ar prelātu uz citu reizi, vai ne tā, Atos?
— Kā jūs vēlaties, — grāfs teica.
— Jā, viņam šodien vajadzēja izlemt ļoti daudz svarīgu lietu ar šo de Bruī kungu.
— Vai man vajag pateikl, ka jūs apciemojāt arhibīskapa pili?
— Nē, nevajag, — Aramiss teica. — Iesim, Atos.
Un abi draugi, izspiedušies cauri sulaiņu baram, izgāja no pils, Bazēna pavadībā, kurš viņus godinādams, visu laiku klanījās.
— Nu, — Atoss jautāja, kad viņi abi jau sēdēja laivā, — vai jūs tagad saprotat, ka mēs būtu izdarījuši lāča pakalpojumu visiem šiem kungiem, aizturēdami Mazarīni?
— Jūs esat gudrības kalngals, Atos, — Aramiss atbildēja.
Visvairāk abus draugus pārsteidza, ka franču galms lik maz uzmanības
bija veltījis šausmīgajiem nolikumiem Anglijā, kad mūsu draugiem likās, ka tam vajadzēja saistīt visas Eiropas uzmanību.
Patiešām, neskaitot nelaimīgo atraitni un sērdieni princesi, kuras raudāja Luvras tumšajos drūmajos stūros, neviens, likās, nedomāja par to, ka kaut kur un kaut kad pasaulē dzīvoja karalis Čārlzs Pirmais un, ka šim karalim tikko kā izpildīts nāvessods, nocērtot viņam galvu.
Abi draugi, norunājuši tikties nākošās dienas rītā pulkstens desmitos, izšķīrās. Neskatoties uz vēlo laiku, Aramiss pateica, ka viņam ir neatliekamas vizītes, un atļāva Atosam vienam pašam atgriezties uz viesnīcu.
Nākošajā dienā, tieši pulkstens desmitos, draugi salikās. Atoss, no savas puses, izgāja no viesnīcas jau sešos no rīla.
— Nu, kas jums ir jauns? — Atoss jautāja.
— Nekas. D'Artanjanu neviens nav redzējis, un Portoss arī nekur nav rādījies. Bel jums?
— Arī nekā jauna.
— Velns lai parauj! — Aramiss iesaucās.
— Patiešām. Šis kavējums ir nesaprotams: viņi devās pa visīsāko ceļu un viņiem vajadzēja būt Parīzē krietni pirms mums.
— Piebilstiet klāt pie visa, — Aramiss piezīmēja, — ka mums ir labi zināma d'Artanjana trauksmainā daba; viņš nav no tiem cilvēkiem, kurš veltīgi zaudēs laiku, zinādams, ka mēs viņu gaidam.
— Ja jūs atceraties, viņš domāja būt Parīzē piektajā datumā.
— Bet šodien ir devītais. Šovakar iztek termiņš.
— Ko jūs domājat darīt, — Atoss jautāja, — gadījumā, ja arī šodien nebūs nekādu ziņu?
— Velns parāvis! Došos viņu meklēt.
— Labi, — Atoss teica.
— Bet Rauls? — Aramiss jautāja.
Viegla ēna pārslīdēja Atosa sejai.
— Rauls mani ļoli uztrauc, — viņš atbildēja. — Viņš vakar saņēma vēstuli no prinča Kondē; un no lā laika nav atgriezies.
— Vai jūs ncsatikāt de" Ševrēzas kundzi?
— Es viņu nesastapu. Bet jūs, Aramis, vai jūs neesal apciemojis de Longvila kundzi?
— Es biju pie viņas.
— Nu, un?
— Arī nesastapu. Bet viņa vismaz atstāja savu jauno adresi.