— Kur viņa ir?
— Uzminiet.
— Kā es varu uzminēt, kur atrodas pusnaktī, — par cik es domāju, ka jūs pie viņas devāties vakar, kad izšķīrāties ar mani, — kur atrodas pusnaktī pati skaistākā un apburošākā no visām fronderistēm?
— Rātsnamā, mans mīļais.
— Kā rātsnamā? Vai tad viņa ir ievēlēta par mēru?
— Nē, bet viņa ir kļuvusi par Parīzes karalieni, un tā kā viņa nekādi nevarēja izšķirties kurp viņai braukt: uz Pale-Rojālu vai Tilrī, tad viņa pārbrauca uz rātsnamu, kur cer mīļajam hercogam uzdāvināt mantinieku.
— Jūs neko nestāstījāt man šiem notikumiem, Aramis, — Atoss teica.
— Pā! Patiešām? Atvainojiet, tā bija mana aizmāršība no manas puses.
— Bet tagad, — Atoss jautāja, - ko mēs iesāk,sim līdz vakaram? Man, liekas, ka mēs esam nolemti pilnīgai bezdarbībai līdz pašam vakaram?
— Jūs aizmirsāt, mans mīļais draugs, ka mums ir neatliekams darbs.
— Kāds?
— Šaionta, velns la) parauj! Es ceru tur satikt de Šatiljona kungu, kuru neieredzu no seniem laikiem.
— Kāpēc?
— Tāpēc ka viņš ir Kolinjī brālis.
— Ak, patiešām… Es pavisam par to aizmirsu..: Tas ir tas, kurš bija iedomājies sevi, ka varētu būt jūsu sāncensis. Viņš tika par to bargi sodīts, mans draugs. Patiesību sakot, jums vajadzēja būt gandarītam.
— Jā, bet ko lai dara? Tas mani neapmierina. Esmu ļaunprātīgs. Tas ir vienīgais, kas man ir palicis mantojumā no baznīcas. Starp citu, jūs pats saprotat, Atos, ka jums nav noteikti mani jāpavada.
— Ko jūs, - Atoss teica, - jūs, laikam, jokojat.
— Tādā gadījumā, mans draugs, ja jūs patiešām esat nolēmis doties man līdzi, tad nedrīkst zaudēt laiku ne mirkli. Es dzirdēju bungu dārdus, satiku pa ceļam vairākus lielgabalus un rātsnama priekšā redzēju sapulcējušos pilsētniekus, kuri stāvēji nostādīti kaujas ierindā; domājams, ka kaujas būs pie Šaruntas, kā to vakar paredzēja hercogs dc Šatiljons.
— Bet man likās, ka nakts pārrunas būs jūsu kvēli remdējušas.
— Jā, protams, bet es vienalga kaušos, kaut vai tikai tāpēc, lai varētu labāk nomaskēt šīs pārrunas.
— Nabaga francūži! — Aloss leica. — Viņi iet nāvē tikai tāpēc, lai Sedana tiktu atgriezta hercogam Bulonam un, lai de Befora kungs tiktu uz mūžu par admirāli, bet prelāts — kardināls.
— Pieliks, pieliks, mans dārgais! — Aramiss leica. — Alzīslaties, ka jūs nekad nebūtu filozofējis par šo tēmu, ja Rauls nebūtu bijis iesaistīts visā šajā pasākumā.
— Varbūt, jums ir taisnība, Aramis.
— Tātad, dosimies lurp, kur notiek kaujas; tas būs drošs līdzeklis atrast d'Artanjanu un Portosu, un varbūt arī Raulu.
— Diemžēl! — Atoss tcica.
— Man draugs, — Aramiss leica, — par cik mēs tagad esam Parīzē, lad, man liekas, jums vajadzētu atmest šīs nopūlas. Karš lad karš, manu mīļo Atos. Vai, varbūt, jūs esat pārstājis būt karavīrs, un esat kļuvis par garīgu personu? Ā! Paskatieties, lūk, kāds ir pilsētnieku maršruts; vai las nav pievilcīgi? Bet šis kapteinis? Paskatieties, viņam ir kara stāja!
— Viņi iznāca no Mutona ielas.
— Ar bundzinieku priekšgalā. Pavisam kā īsli kareivji. Paskatieties uz šo brašuli, kā viņš rilenī izriesis savas krūtis.
— Oho! — Grimo iesaucās.
— Kas noticis? — Atoss jautāja.
— Planšē, kungs.
— Vakar viņš bija leitnants, — Aramiss teica, — šodien viņš ir jau kapteinis, bet rīt būs pulkvedis. Pēc nedēļas šis brašulis jau kļūs par Francijas maršalu.
— Izjautāsim viņu, — Atoss teica.
Viņi piegāja pie Planšē. Viņš stāvēja, lepodamies ar to, ka visi viņu redz pildot dienesta pienākumus. Planšē ar svarīgu izskatu paskaidroja, ka viņam dots uzdevums ieņemt pozīcijas Karaliskajā laukumā kopā ar divsimts cilvēkiem, kuri sastādīja Parīzes armijas alegardu, un no turienes doties uz. Šarontu, kad būs pienācis laiks.
Tā kā Atoss un Aramiss devās uz to pusi, viņi pievienojās pie mazās nodaļas. Planšē diezgan veikli Karaliskajā laukumā nokomandēja dažus manevrus ar saviem cilvēkiem un, beidzot, nostādīja viņus alcgardā pilsētnieku garajai ļaužu ķēdei, kuri bija izvietojušies visas Scn-Anluāna ielas garumā. Visi gaidīja sākuma signālu.
— Dieniņa būs karsta, — kareivīgā tonī teica Planšē.
— Jā, protams, — Aramiss teica. — Bet pretinieks no šejienes ir tālu.
— Nekas, kungs, — teica viens no kareivjiem, — drīz attālums samazināsies.
Aramiss paklanījās, lad, pagriezies pret Alosu, teica:
— Mani r.eviliria izvietoties šajā nometnē kopā ar visiem šiem ļautiņiem Karaliskajā laukumā. Labāk brauksim pa priekšu: mēs visu redzēsim daudz, labāk.
— Bez tam, de Šatiljona kungs nebrauks jūs meklēt uz Karalisko laukumu! Tātad, uz priekšu!
— Jā, bet jūs arī gribējāt pateikt pāris vārdus de Flamarāna kungam?
— Mans draugs, — Atoss teica, — esmu nolēmis neizņemt zobenu no maksts, kamēr mani nepiespiedis to darīt.'
— Kopš kāda laika?
— No tā brīža, kad es izņēmu no maksts dunci.
— Lūk, kā! Jūs vēl visu laiku atceraties Mordaunta kungu. Vēl tikai trūkst, lai jūs sāktu mocīt sirdsapziņas pārntetumi, ka jūs viņu nogalinājāt.
— Šš… — Atoss noteica, pieliekot pirkstu pie lūpām un smaidot, viņam tik raksturīgo skumjo smaidu, — nerunāsim par Mordauntu; tas mums var atnest nelaimi.
Atoss jāja uz Šarontu cauri priekšpilsētai un Fekanas ielejai, kura bija pilna ar bruņotiem pilsētniekiem.
Aramiss, pats par sevi, neatpalika no viņa vairāk, kā par viena zirga galvu.
XXXVI
Kauja pie Sarontas
Pēc tā kā Atoss un Aramiss pārvietojās uz priekšu, braucot garām karadaļām, kuras bija izvietojušās ešalonos, viņi pamanīja, ka metāla bruņas tika nomainīts pret spīdīgo misiņu, bet raibie berdiši tika nomainīti pret jaunām musketēm.