— Man liekas, ka šeit ari būs īstais cīņas lauks, — Aramiss teica. — Paskatieties, uz šo kavalēristu vienību, kura atrodas uz tilta, ar pistolēm rokās. Sargieties, ved lielgabalu!
— Paklausieties, mans draugs, — Atoss teica, — kurp jūs mani esat atvedis? Man liekas, ka visi cilvēki, kuri atrodas mums visapkārt pieder tikai pie karalienes armijas. Vai tikai tas nav pats de Šatiljona kungs, kurš brauc mums pretī ar divām brigādēm?
Pie šiem vārdiem Atoss atkailināja savu zobenu, kad Aramiss, nolēmis, ka viņi patiešām ir pārkāpuši pilsētas robežliniju, izņēma šaujamieroci.
— Labdien, kungi, — hercogs teica, viņiem pietuvodamies, — es redzu, ka jūs nesaprotat, kas šeit noliek, bet viens vārds jums visu izskaidros.
Mums ir noslēgts pamiers. Tagad notiek sapulce: princis, dc Rcca kungs, de Befors un hercogs Bulons pārspriež visu lietu pašreizējo stāvokli. Tāpēc viens no diviem, ševaljē: vai nu lietas neuzlabosies, un mēs ar jums tiksimies, vai ari viss tiks nokārtots, un es, ticis vaļā no komandēšanas, ari varēšu tikties ar jums.
— Kungs, — Aramiss teica, — es vairs neko nenožēloju. Bet atļaujiet jums uzdot vienu jautājumu.
— Lūdzu.
— Kur atrodas pilnvarotie?
— Šarontā, otrajā mājā pa labi, kad izbrauc no Parīzes.
— Vai šī sanāksme bija jau iepriekš nolemta?
— Nē, tas radās, redzams, pēc jaunajiem priekšlikumiem, kurus Mazarīni vakar bija licis priekšā pilsētniekiem.
Atoss un Aramiss pasmaidīja, saskatījās viens ar otru; viņiem viss bija pilnīgi skaidrs. Viņi zināja, kāda veida priekšlikumi tie bija, kurš tos iedeva un kam viņš tos iedeva.
— Bet māja, kurā sapulcējušies pilnvarotie, kam tā pieder?
— De Šanlē kungam, kurš komandē jūsu nodaļas Šarontā. Es saku: jūsu nodaļas, jo jūs, pēc manām domām, esat frondēri.
— Jā… gandrīz, — Aramiss teica.
— Kā — gandrīz?
— To jums, kungs, vajadzētu zināt labāk par visiem citiem, ka tagadējos laikos neviens nevar pateikt pilnīgi pārliecināti par sevi, kas viņš ir īstenībā.
— Mēs aizstāvam karali un prinčus, - Atoss leica.
— Tomēr mums vajadzētu izskaidroties, — Šatiljons teica. — Karalis ir ar mums, un arī viņa virspavēlnieki — Orleānas hercogs un princis Kondē.
— Jā, — Atoss teica, — bet viņa vieta būtu mūsu rindās, kopā ar dc Kontī kungu, Beforu, d'EIbefu un hercogu Bulonu.
— Viss var būt, — Šatiljons teica. — Zināms, es tikai pieciešu Mazarīni. Visas manas intereses ir saistīta1 ; ar Parīzi; es tur tiesājos, un no šīs liesas prāvas iznākuma būs atkarīgs mans materiālais stāvoklis. Es tikko kā kā sarunājos un lūdzu padomus savam advokātam.
— Parīzē?
— Nē, Šarontā… Viņu sauc Viols; jūs par viņu būsit dzirdējuši, — lielisks cilvēks, tiesa — mazliet spītīgs, nc velti viņš sēž parlamentā. Es cerēju ar viņu tikties vakar vakarā, bel mūsu vakardienas likšanās man neļāva nodoties savām personīgajaām lietām. Bet tā kā es nevaru tās atlikt, tad es šodien izmantoju pamiera laiku; lūk, kāpēc es šeit atrodos.
— Tātad Viola kungs dod savus padomus zem atklātām debesīm? - Aramiss jautāja, smiedamies.
— Jā, kungs, un pat sēžot jāšus uz zirga. Viņš šodien komandē piecsimt strēlniekus, un, lai parādītu viņam godu, cs viņu apciemoju ar diviem maziem lielgabaliem, kurus jūs redzējāt. Patiesību sakot, es ne uzreiz viņu pazinu: viņš bija uzlicis zobenu virs savas mantijas, bet aiz. jostas aizbāzis pistoles. Tas viss viņam piedod bargu izskatu, kurš jūs būtu ielīksmojis, ja jums būtu bijis tas gods satikties ar Viola kungu.
— Ja viņš patiesi ir tik ļoti amzicrīgs, — Aramiss teica, — tad varbūt ir vērts viņu pameklēt.
— Tādā gadījumā pasteidzieties, jo sanāksmei jau drīz ir jābeidzas.
— Bet, ja tā beigsies ne ar ko, - Atoss teica, - jūs mēģināsit iekarot Šarontu?
— Man ir dota tāda pavēle. Es komandēju uzbrūkošo armijas dalu un es izdarīšu visu, kas no manis būs atkarīgs.
— Bet tā kā jūs komandējat ar kavalēriju… - Atoss tcica.
— Atvainojiet, es komandēju ar visu karadaļu.
— Jo labāk… Tad jums jāzin visi jūsu virsnieki. Es gribēju teikt, vismaz izcilākos.
— Jā, aptuveni zinu.
— Tad esiet tik laipns, pasakiet man, vai starp jūsu virsniekiem nav d'Artanjana kunga, musketieru leitnanta?
— Nē, viņa nav mūsu rindās; viņš jau vairāk nekā sešas nedēļas ir pametis Parīzi un, runā, ka viņš ir aizsūtīts uz Angliju ar speciālu misiju.
— Es to zinu. Bet es domāju, ka viņš ir jau atgriezies.
— Nē, cik man zināms, tad nē, jo neviens viņu kopš tā laika nav redzējis. Es to varu teikt ar pilnu pārliecību, jo musketieri cīnās mūsu rindās. Pašreiz Kombona kungs uz laiku aizvieto d'Artanjana kungu.
Abi draugi saskatījās.
— Jūs redzat, — Atoss leica.
— Tas ir savādi.
— Bez šaubām, ar viņiem kaul kas ir noticis ceļā.
— Šodien vakarā ižtck pēdējais termiņš. Ja šovakar mēs nedabūsim no viņiem nekādu ziņu, tad rīt no paša rīta mēs dosimies viņus meklēt.
Atoss piekrītoši pamāja ar galvu.
Tad, pagriezdamies pret Šatiljonu, viņš tam pajautāja, mazliet kautrēdamies no savām tēvišķīgajām jūtām Aramisa priekšā:
— Sakiet, hercoga kungs, vai jums ir tas gods būt pazīstamam ar de Braželona kungu, kurš ir jauns cilvēks gadus piecpadsmit vecs, un kurš dienē viņa majestātes rindās?
— Jā, protams, — Šatiljons atbildēja. — Viņš šodien kopā ar princi atbrauca uz pozīcijām. Tas ir jauks jauns cilvēks. Vai viņš ir no jūsu draugu pulka, grāf?
— Jā, — Atoss atbildēja uztraucies. — Un lāpēc es ļoli vēlētos viņu redzēt jau šobrīd. Vai tas būlu iespējams?
— Pilnīgi iespējams. Esiet lik laipns un sekojiet man, es jūs pavadīšu uz viņu galveno mītni.
— Kas tas? — Aramiss tcica, pagriežoties. — Aiz mums dzirdams kaut kāds nesaprotams troksnis?
— Patiešām, pie mums jāj vesels kavalērijas pulks, — Šatiljons teica. — Es pazinu prelāta kungu pēc viņa fronderiskās cepures.