— Bet es pazinu de Beforu pēc baltajām spalvām.
— Viņi brauc pa karjēra malu. Kopā ar viņiem ir princis Kondē.
— Lūk, viņš no viņiem visiem atdalījās!
— Skan trauksmes signāls! — Šatiljons iesaucā§. — Dzirdat? Vajag uzzināt, kas ir nolicis.
Patiešām, bija redzams, ka kareivji metās pie saviem ieročiem, bcl steidzīgie kavalērisli atkal uzlēca zirgu mugurās. Pūta taures. Sila bungas. Viss vēstīja par trauksmi. Befora kungs atkailināja savu zobenu.
Princis, no savas puses, deva sasaukšanas signālu, un visi karaļa armijas virsnieki, kuri bija uz. laiku sajaukušies ar pilsētnieku armiju, metās pie viņa.
— Kungi, —r Šatiljons teica, — pamiers ir beidzies. Redzams, sāksies kaujas. Griezieties uz Šarontas pusi, lāpēc ka es tūlīt sākšu uzbrukumu. Redziet, princis man māj.
Patiešām, atskanēja trīskārtējs radziņa pūtiens, kurš skaitījās prinča signāls.
— Uz redzēšanos, ševaljē! — Šatiljons iesaucās un tūlīt pat devās pie sava pulka.
Atoss un Aramiss pagrieza savus zirgus un devās apsveicināties ar prelāta un de Befora kungiem.
Kas attiecas un hercogu Bulonu, tad viņam pirms pašām sanāksmes beigām uznāca milzīga podagras sāpju lēkme, ka nācās viņu vest uz. Parīzi uz nestuvēm. Viņa vietā hercogs d'Elbcfs, kurš atradās kopā ar saviem četriem dēliem, apbraukāja parīziešu armijas rindas.
Pa lo laiku starp Šarontu un karaļa armiju radās liels brīvs laukums, it kā likteņa noteikts, ka lur ir jābūl vietai priekš bojā gājušajiem.
— Šis Mazarīni patiešām ir Francijas negods, — prelāts tcica. pievilkdams savu ādus siksnu, uz kura, kā visiem kareivīgi noskaņotiem viduslaiku garīdzniekiem, karājās zobens virs viņa arhibīskapa mantijas. — Viņš grib valdīt pāri visai Francijai, tāpat kā savā muižā. Tikai tiekot no viņa vaļā, Francija kļūs atkal brīva un laimīga.
— Liekas, ka viņi nav vienojušies par cepures krāsu,- Aramiss teica.
Šajā mirkli Befors augstu pacēla savu cepuri.
— Kungi, — viņš teica, — mūsu diplomātija mūs ne pie kā nenoveda. Mēs gribējām tikt vaļā no ši nelieša Mazarīni, bet iemīlējusies karaliene par visu varu vēlas viņu saglabāt pirmā ministra posteni; tāpēc mums nekas cits neatliek, kā kārtīgi viņu piedauzīt.
— Lieliski, — prelāts teica. — Pazīstu de Befora kunga daiļrunību. Kungi, — viņš teica, arī atkailinādams zobenu, — ienaidnieks tuvojas. Palīdzēsim viņiem samazināt attālumu.
Un neuztraukdamies par to, vai viņam kāds seko vai nē, viņš strauji jāja uz priekšu. Viņa pulks, kurš atradās tikai viņa pakļautībā, sāka uztraukties, bet tad strauji sekoja savam pavēlniekam.
Befors, no savas pusēs, virzīja kavalēriju, Nuarmutjē kunga vadībā, uz Etampu, kur tam vajadzēja sagaidīt pārtikas kravas, kuras ar lielu nepacietību gaidīja parīzieši. Beforam to vajadzēja piesegt.
Pēc pusstundas iedegās kaujas visos degpunktos. Prelāts, kurš apskauda Beforu par to, ka viņš skaitījās drošsirdis, metās uz. priekšu, sava cīņas gara un degsmes pārņemts. Kara lietas, cik mums ir zināms, bija viņa sirdslieta, un viņš vienmēr bija laimīgs, ja varēja atkailināt savu zobenu, vienalga kurš stāvētu viņa priekšā. Bet šoreiz viņš, izrādīdams sevi, kā lielisku karavīru, parādīja sevi, kā ļoti sliktu karavadoni. Ar septiņiem vai astoņiem simtiem kareivju viņš metās kaujā pret trīstūkstoš lielu armiju, kura, cieši saslēdzot savas rindas, lika prelāta armijai atkāpties, radot pilnīgu sajukumu kareivju rindās. Bet Šanlē artilērijas uguns, savukārt, izsauca karaļa armijas rindās pilnīgu sajukumu. Starp citu ne ilgi: tā viegli atkāpās, picsedzotics ar dažām mājelēm un mežiņu, bet tad no jauna, jau pilnīgi pārkārtojusies, devās jaunā triecienā.
Uzskatot, ka šis ir ļoti labvēlīgs moments, Šanlē metās sava karapulka priekšgalā pakaļ pretiniekam. Bet tas, kā mēs jau teicām pārkārtojās un gāja jau uzbrukumā, kuru vadīja pats Šatiljona kungs. Uzbrukums bija ļoti veikli un drošsirdīgi nostrādāts. Šanlē un viņa kareivji lika aplenkti gandrīz no visām pusēm. Šanlē deva zīmi atkāpties, un viņa armija, soli pa solim, lēnām sāka atkāpties. Par nelaimi, Šanlē tika nāvīgi ievainots.
To redzēdams, Šatiljons skaļi visiem paziņoja par Šanlē nāvi, kas veicināja karaļa armijas kareivju cīņas sparu, bet pilnīgi izveda no ierindas divus pulkus, kurus pirms tam Šanlē bija vedis uzbrukuma. Katrs domāja tikai par savas ādas glābšanu, un par to, kā ātrāk nokļūt līdz nocietinājumam, pie kura prelāta kungs centās no jauna izkārtot un nostādīt savu izjukušo pulku.
Pēkšņi uzvarētājiem pretī, kurš lielā nekārtībā dzinās pakaļ bēgļiem, iznāca priekšā liels kavalērijas pulks. Tā priekšgalā atradās Atoss un Aramiss. Aramiss turēja rokās zobenu un pistoli, kad Atosa zobens atradās maksti, bet pistole — portupejā.
Atoss bija mierīgs un aukstasinīgs, it kā atrastos parādē; tikai viņa skaistajā cēlsirdīgajā sejā bija manāma nožēla, ka cilvēki slepkavo viens otru, nesot sevi par upuri tikai karalienes spītības un prinču atriebības dēļ. Aramiss, pavisam pretēji Atosam, cirta pa labi un pa kreisi, it kā bulu apreibis. Viņa dzīvās acis spīdēja, viņa smalki iezīmētās lupas smaidīja ar ļaunu smīnu, viņa nāsis juta asins smaržu. Kalis viņa zobena cirtiens bija nāvējošs, IkI ar pistoles rokturi viņš sita ievainotajam pa galvu, lai tam neienāktu prātā vairs celties kājās. Karaliskās armijas pirmajās rindās varēja redzēt divus jātniekus: vienu ar apzeltītu kirasē, olru ar vienkāršu ādas krūšu bruņojumu, no zem kura nāca ārā un varēja redzēt gaiši zila samta kamzoļa piedurknes. Jātnieks apzeltītajā kirasē piejāja klāt pie Aramisa un deva viņam savu cirtienu ar zobenu, kuru Aramiss ļoti veikli atvairīja.
— Ak, tas esat jūs, Šaliljon! — viņš iesaucās. — Laipni lūdzu, es jūs ļoti gaidīju.